- Pusdienas, viņa paziņoja. Ēst taču gribi, vai ne?
Caurums griestos palika atvērts un tukšs, tikai laiku pa laikam kāds garāmgājējs kaut ko tur iemeta. Pa to smidzināja lietus un iemaldījās vējš. Bedrē bija auksti, mitri un briesmīgi. Acīmredzot šī bija piemērota vieta ļaundariem. Zagļiem, klaidoņiem, zaimotājiem, laulibas pārkāpējiem… un aizdomās turētām raganām.
Lai sasildītos, mēs ar Geilisu spiedāmies kopā pie vienas sienas, bet runājām tikai retumis. Nekas daudz jau ari nebija, ko teikt, un arī savā labā darīt neko nevarējām kā vien mēģināt ar "izturību iemantot dzīvību".
Tuvojoties naktij, caurums virs galvas pamazām satumsa, līdz saplūda ar apkārtējo tumsu.
- Kā tu domā: cik ilgi viņi mūs te turēs?
Geilisa patriņājās gar sienu, izstiepa kājas, lai nelielais rīta gaismas ovāls krīt uz viņas svītrainajiem svārkiem. Sākotnēji tie bijuši koši sārti ar baltu, bet tagad jau savalkāti stipri netīri.
- Ne pārāk ilgi, Geilisa atbildēja. Viņi gaida Baznīcas tiesnešus. Artūrs pagājušajā mēnesī nodarbojās ar šo lietu. Vēstulēs bija teikts, ka viņi ieradīsies oktobra otrajā nedēļā. Nu jau kuru katru brīdi viņiem vajadzētu būt klāt.
Geilisa saberzēja rokas, lai sasildītos, tad nolika tās uz ceļiem mazajā laukumiņā, ko apspīdēja saule.
- Pastāsti man par tiem tiesnešiem, es lūdzu. Kas notiks, kad viņi ieradīsies?
- īsti nezinu. Nekad neesmu redzējusi raganu prāvu, kaut ari dzirdējusi par tām, protams, esmu. Mirkli viņa apdomājās. Viņi negatavojas raganu prāvai, jo uz šejieni dodas atrisināt kādus strīdus par zemi. Tāpēc viņiem vismaz nebūs lidzi raganu durstitāja.
- Kas tas tāds?
- Raganas it kā nejūtot sāpes, Geilisa skaidroja. Un no dūrieniem netekot asinis. "Raganu dūrēja" arsenālā bija dažādas adatas, lancetes un citi asi rīki, un viņiem bija tiesības pārbaudīt raganas. Es visai miglaini atcerējos kaut ko tādu lasījusi Frenka grāmatās, bet biju domājusi, ka šādas metodes plaši pielietoja 17. gadsimtā, ne vairs šobrīd. Protams, es ar rūgtu ironiju nodomāju, Kreinsmūra jau nav pats civilizācijas šūpulis.
- Tādā gadijumā ļoti žēl, ka dūrēja nebūs, es sacīju, kaut arī, iedomājoties, ka man vajadzētu paciest vairākus dūrienus ar adatām, man pārskrēja viegli drebuļi. To pārbaudi mēs izturētu bez grūtībām. Vismaz es, dzēlīgi piebildu. Bet no tevis viņi, visticamāk, iztecinātu ledainu ūdeni, nevis asinis.
- īsti droša neesmu, Geilisa domīgi sacīja, palaižot apvainojumu gar ausīm. Esmu dzirdējusi, ka dūrējiem esot tādas adatas īpaši gatavotas -, kas uzspiežot sabīdās, tāpēc izskatās, ka nav iespējams iedurt.
- Bet kāpēc? Kāpēc tīšuprāt jācenšas pierādīt, ka sieviete ir ragana?
Saule jau laidās uz rietu, tomēr novakares gaismas pietika, lai
mūsu slazdā ielietu nespodru mirdzumu. Geilisas eleganti kalsnajā sejā atspoguļojās nožēla par manu naivumu.
- Tu joprojām nesaproti, vai ne? viņa sacīja. Viņi nodomājuši mūs nogalēt. Un nav svarīgi, kāda ir apsūdzība vai ko liecina pierādījumi. Mēs, vienalga, degsim uz sārta.
Iepriekšējā nakti es biju tik satriekta par pūļa uzbrukumu un mūsu nožēlojamo cietumu, ka nespēju neko citu kā spiesties pie Geilisas un gaidīt rītausmu. Tomēr līdz ar gaismu sāka mosties arī mans pretestības gars, cik nu tā bija atlicis.
- Kāpēc, Geilisa? es jautāju, gandriz aizelsusies. Vai tu to zini? Gaiss "zagļu bedrē" bija sasmacis no puvuma, netīrumu un mitras zemes dvakas, un man bija sajūta, ka necaursitamās zemes sienas uzgāzisies man virsū kā slikti izrakts kaps.
Drīzāk jutu nekā redzēju, ka Geilisa parausta plecus; gaismas kūlis līdz ar saules gaitu bija pārvietojies un tagad atdūrās cietuma pretējā sienā, atstājot mūs aukstā tumsā.
- Ja tas tev ir kāds mierinājums, Geilisa salti sacīja, es šaubos, vai viņi gribēja sagrābt tevi. Mums ar Kolamu ir kāda nenokārtota lieta tev nepaveicās, ka biji pie manis, kad cieminieki metās man virsū. Ja tu būtu Kolama pajumtē, tad tev nekas nedraudētu, kaut arī esi ārmaliete.
Vārds "ārmaliete" ierastajā, nicinošajā nozīmē pēkšņi man iebelza kā ar bomi pa galvu, un es atskārtu, ka izmisīgi ilgojos pēc vīrieša, kas mani tā sauca mīlestībā. Apņēmu sevi ar rokām, lai apturētu vientulības izraisīto paniku, kas draudēja mani aprīt.
- Kāpēc tu vispār nāci uz manu māju? Geilisa pēkšņi ziņkāri iejautājās.
- Es sapratu, ka tu mani sauci. Viena no meitenēm pilī man nodeva ziņu viņa teica, ka no tevis.
- Ahā, Geilisa novilka. Vai tik tā nebija Leigēra?
Kaut arī smirdošie dubļi man bija pretīgi, es apsēdos zemē un atspiedu muguru pret sienu. Sajutusi, ka es pakustos, Geilisa pievirzījās man tuvāk. Draudzenes vai ienaidnieces, šajā caurumā mēs viena otrai bijām vienīgais siltuma avots; mēs kļāvāmies kopā, apstākļu spiestas.
- Kā tu zini, ka tā bija Leigēra? es drebēdama jautāju.
- Tāpēc, ka viņa nolika tavā gultā nolādējumu, Geilisa atbildēja. Es jau tev pašā sākumā teicu, ka dažas skuķes tur uz tevi ļaunu prātu, jo tu pievāci sarkanmataino puiškānu. Laikam jau viņa iedomājās ja tevis nebūs, viņai atkal parādīsies cerības šo dabūt.
Es kļuvu mēma, un pagāja krietns brīdis, iekams atguvu balsi.
- Bet tas nav iespējams!
Geilisas smiekli aukstuma un slāpju dēļ bija piesmakuši, tomēr tajos aizvien vēl skanēja dzidras sudraba notis.
- Tas būtu skaidrs ikvienam, kurš redzējis, kā tas jaunulis blenž uz tevi. Bet šaubos, vai Leigēra ir pietiekami pieredzējusi tādās lietās. Kad būs pāris reižu izgulējusi ar vīrieti, tad zinās, bet viņa vēl ir gluži zaļa.
- Ne jau to es domāju! man izlauzās. Ne jau Džeimiju viņa grib; meitene gaida bērnu no Dūgala Makenzija.
- Ko?! Geilisa uz brīdi patiešām bija satriekta, un viņas pirksti sāpīgi iespiedās man miesā. Kāpēc tu tā domā?
Pastāstīju viņai, ka biju redzējusi Leigēru uz kāpnēm pie Kolama kabineta durvīm, un kādus secinājumus biju izdarījusi.
Geilisa nosprauslojās.
- Phe! Viņa dzirdēja, ka Kolams sarunājas ar Dūgalu par mani, tāpēc arī aizmuka nodomāja, ka Kolams padzirdējis, ka viņa nākusi pie manis pēc nolādējuma. Par to skuķis dabūtu pletnes, lidz sāk tecēt asinis; viņš nepieļautu šādu pesteļošanos.
- Tu iedevi viņai nolādējumu! Es biju satriekta.
Geilisa strauji atrāvās.
- Nē, es viņai to neiedevu. Es pārdevu.
Centos biezējošajā tumsā ieskatīties Geilisai acīs.
- Vai tur ir kāda starpība?
- Protams, viņa nepacietīgi izgrūda. Tas bija darījums un tikai. Un es neizpaužu savu pasūtītāju noslēpumus. Turklāt Leigēra neteica, kam tas domāts. Un neaizmirsti, ka es centos tevi brīdināt.
- Liels paldies, es izsmējīgi pateicos. Bet… Manas smadzenes dunēja, cenšoties paraudzīties uz jauno notikumu pavērsienu. Bet, ja Leigēra ielika man gultā nolādējumu, tad jau viņa grib Džeimiju. Un tas izskaidrotu, kāpēc viņa atsūtīja mani uz tavu māju. Bet kā tad Dūgals?
Geilisa bridi svārstījās, tad, šķiet, pieņēma lēmumu.
- Tā meitene nav grūta no Dūgala Makenzija, ne vairāk kā tu.
- Kā tu vari būt tik droša?
Geilisa tumsā meklēja manu roku. To atradusi, viņa stingri piespieda manu plaukstu pie piebriedušā apaļuma sev zem kleitas.