- Jo grūta esmu es, viņa vienkārši sacīja.
- Tātad tā nav Leigēra, es beidzot sapratu. Tu.
- Es. Geilisa runāja pavisam mierīgi, bez sev raksturīgās eksaltācijas. Ko tad Kolams īsti sacīja: "Es parūpēšos, ka viņa saņem pēc nopelniem"? Nu, laikam jau tā viņš saprot nepatikšanu nokārtošanu.
Es ilgu laiku klusēju, visu pārdomājot, līdz beidzot ierunājos:
- Geilisa, tava vīra māgas vaina…
Viņa nopūtās.
- Arsēns. Cerēju, ka tas viņu nobeigs, iekams varēs redzēt, ka esmu grūta, bet viņš izturēja ilgāk, nekā biju paredzējusi.
Atcerējos šausmu un atklāsmes izteiksmi Artūra Dankena sejā, kad viņš savas dzīves pēdējā dienā izsprāga no sievas istabas.
- Skaidrs, es novilku. Viņš nezināja, ka tu gaidi bērnu, līdz ieraudzīja tevi izģērbušos todien, kad hercogs rīkoja dzīres. Un kad viņš atklāja… Laikam jau viņam bija iemesls būt pārliecinātam, ka tas nav viņa bērns?
Tumsā atskanēja klusi smiekli.
- Salpetris bija dārgs, bet bija tās naudas vērts.
Es, piespiedusies pie sienas, viegli nodrebēju.
- Tātad tāpēc tev vajadzēja riskēt un nogalināt viņu dzīru laikā visu acu priekšā. Viņš būtu paziņojis, ka tu esi laulības pārkāpēja… un indētāja. Vai viņš uzminēja, ka tiek indēts?
- Jā, Artūrs zināja, viņa sacīja. Skaidrs, ka viņš to neatzītu… pat ne sev. Bet viņš zināja. Mēs sēdējām katrs savā galda pusē, ēdām vakariņas, un es jautāju: "Vai negribi vēl zivju zupu, mīļais?" vai: "Varbūt kādu malku alus, dārgais?" Un viņš vēroja mani ar savām acīm, kas līdzinājās vārītām olām, un sacīja, ka negrib, jo tieši tajā brīdī neesot ēstgribas. Tad atstūma šķīvi, bet vēlāk es dzirdēju, kā viņš, tāpat kājās stāvot pie pieliekamā, virtuvē slepus rij, domādams, ka tur ir droši, jo neēd neko no manas rokas.
Geilisas balss skanēja viegli un jautri, it kā viņa atstāstītu pikantas baumas. Man atkal pārskrēja drebuļi, un es mazliet atvirzījos no tās, kas kopā ar mani dalīja tumsu.
- Viņš neiedomājās, ka inde ir stiprinošajā dzērienā. Viņš nedzēra nekādas manis gatavotas zāles, pasūtīja no Londonas patentētu toniku tas maksāja veselu bagātību. Pēc balss varēja spriest, ka viņa nosoda tādu izšķērdību. Tajā draņķī jau no paša sākuma bija arsēns; viņš nepamanīja nekādu atšķirību garšā, kad es pieliku vēl mazliet.
Biju dzirdējusi, ka slepkavām piemīt nepārvarama vājība lielīties; tā varētu būt taisnība, jo Geilisa, neliekoties ne zinis par mūsu šābriža situāciju, turpināja dižoties ar saviem sasniegumiem.
- Bija jau drusku riskanti nobeigt viņu cilvēku pilnā zālē, bet man vajadzēja kaut ko ātri izdomāt. Protams, tādam gadijumam arsēns nederēja. Es atcerējos prokurora sastingušās, zilās lūpas un savu lūpu nejutlgumu pēc mākslīgās elpināšanas. Ātras iedarbības nāvējoša inde.
Un es biju iedomājusies, ka Dūgals atzīstas dēkā ar Leigēru. Bet tādā gadījumā nekas taču nekavēja viņam meiteni apprecēt, kaut Kolamam tas varbūt nepatiktu. Dūgals bija atraitnis un brīvs vīrietis.
Bet laulības pārkāpšana ar prokurora sievu? Tas visiem iesaistītajiem jau bija pavisam kas cits. Neskaidri atcerējos, ka sodi par laulības pārkāpšanu bija bargi. Diez vai Kolams varēja tā vienkārši nolīdzināt tāda mēroga dēku, bet es nespēju iedomāties, ka viņš soda brāli ar publisku pērienu vai izraidīšanu. Geilisa itin labi varēja apsvērt, ka slepkavība būtu saprātīgs risinājums, lai izvairītos no kauna zīmes sejā, ko iededzina ar karstu dzelzi, un vairākiem gadiem cietuma, kur divpadsmit stundas dienā jāpavada sasietai.
Tātad viņa bija rīkojusies, lai to novērstu, un Kolams ari bija darījis, ko varējis, tikai pa savam. Un te biju es, iestrēgusi tam visam pa vidu.
- Bet bērns? es jautāju. Tas taču…
Nakts melnumā noskanēja drūmi smiekli.
- Viss kas var gadīties, draudzenīt. Arī ar labiem cilvēkiem. Un ja reiz tā noticis… Drizāk jutu nekā redzēju, ka viņa parausta plecus.
- Gribēju no bērna atbrīvoties, bet tad iedomājos, varbūt tādējādi es piespiedīšu Dūgalu mani apprecēt, kad Artūrs būs miris.
Man uzmācās briesmīgas aizdomas.
- Bet Dūgala sieva tad vēl bija dzīva. Geilisa, vai tu…?
Nočaukstēja kleita, un es manīju nozibam matus, kad viņa papurināja galvu.
- Man bija tāds nodoms, viņa atzinās. Bet Dievs man aiztaupīja liekas pūles. Zini, es gan uzskatīju to par zīmi. Un viss būtu lieliski atrisinājies, ja nebūtu iejaucies Kolams Makenzijs.
Es, lai nenosaltu, apņēmu sevi ar rokām. Tagad es runāju tikai laika kavēšanas dēļ.
- Vai tu gribēji Dūgalu pašu vai viņa naudu un stāvokli sabiedrībā?
- 0, naudas man ir atliku likām, Geilisa apmierināta attrauca.
- Redzi, es zināju, kur Artūrs glabāja atslēgu no savas papīru un n.iudas lādes. Tas vīrs rakstīja glīti, gods kam gods, tāpēc bija pavisam vienkārši viltot viņa parakstu. Pēdējo divu gadu laikā man bija izdevies novirzīt gandrīz desmit tūkstošus mārciņu.
- Bet kādam nolūkam? es pilnīgā neizpratnē vaicāju.
- Skotijai.
- Ko? Vienu mirkli man likās, ka esmu pārklausījusies. Tad nospriedu, ka viena no mums ir mazliet izsista no līdzsvara. Un, spriežot pēc esošajiem pierādījumiem, tā nebiju es.
- Kā to saprast? es piesardzīgi jautāju, atvirzoties mazliet atpakaļ. īsti nezināju, vai Geilisai prātiņš nav sašķiebies; varbūt grūtniecība iedragājusi viņas garīgo līdzsvaru.
- Nebaidies, es neesmu traka. Ciniskais uzjautrinājums viņas balsī lika man nosarkt un priecāties, ka ir tumšs.
- Ak tā? es apjukusi pārjautāju. Bet tu atzīsties, ka esi krāpusi, zagusi un slepkavojusi. Iespējams, ka labāk ir uzskatīt tevi par jukušu, citādi…
- Neesmu ne traka, ne samaitāta, viņa nicinoši attrauca. Esmu patriote.
Tad es visu sapratu. Ļāvu izplūst elpai, ko biju aizturējusi, gaidot vājprātīga cilvēka uzbrukumu.
- Tu es jakobīte, es secināju. Svētais Kristus, tu esi viena draņķa jakobīte.
Tā bija. Un tas daudz ko izskaidroja. Kāpēc Dūgals, kura uzskati visumā bija tādi paši kā brālim, bija izrādījis iniciatīvu, lai savāktu naudu Stjuartu nama atbalstam. Un kāpēc Geilisa Dankena, kurai bija viss nepieciešamais, lai dabūtu pie altāra jebkuru iekārotu vīrieti, bija izvēlējusies divus tik atšķirīgus eksemplārus kā Artūrs Dankens un Dūgals Makenzijs. Vienu naudas un stāvokļa dēļ, bet otru tādēļ, ka viņam piemita spējas ietekmēt sabiedrisko domu.
- Kolams būtu labāks, Geilisa turpināja. Žēl. Viņa neveiksme ir ari manējā. Tas ir viņš, kuru man vajadzēja iegūt; vienīgais vīrietis, kuru līdz šim esmu uzskatījusi par sev līdzvērtīgu pretinieku. Kopā mēs varētu… nu, neko nevar darīt. Vienīgais vīrietis, kuru es patiesi būtu gribējusi, un vienīgais, kuru es nevaru ievainot ar ieroci, kas ir manā rīcībā.
- Un tāpēc viņa vietā paņēmi Dūgalu.
- Nūjā. Tagad viņa bija dziļi domās iegrimusi. Spēcīgs vīrietis, ar zināmu ietekmi. Nav ari gluži nabags. Lielā auss. Bet patiesībā viņš nav nekas vairāk kā Kolama Makenzija kājas un daikts. Viņa īsi iesmējās. Kolamam ir īstais spēks. Gandrīz tikpat daudz kā man.
Lielīgais tonis mani saniknoja.
- Cik varu spriest, Kolamam ir viens otrs sīkums, kā tev trūkst. Piemēram, spēja just līdzi.
- Ak jā. "Tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā un laipnībā", vai tā bija? Geilisa runāja ironiski. Liels labums viņam no tā atlec! Nāve glūn viņam pār plecu tas pa gabalu redzams. Tas cilvēks var novilkt vēl pāris gadu, bet nez vai ilgāk.