- Un cik ilgi dzīvosi tu? es jautāju.
Ironija tika uztverta, bet sudrabainās skaņas palika nemainīgas.
- Laikam jau vēl mazāk. Liela muiža. Man atvēlētajā laikā esmu daudz paguvusi paveikt: desmit tūkstoš mārciņu nogādātas Francijā un vesels novads padarīts par prinča Čārlza atbalstītājiem. Kad sāksies sacelšanās, es zināšu, ka esmu tur pielikusi savu roku. Ja tik ilgi nodzīvošu.
Viņa stāvēja gandrīz zem pašas jumta lūkas. Manas acis bija pietiekami pielāgojušās tumsai, lai es manītu mijkrēslī bālu siluetu, mieru neradušu spoku. Viņa spēji apcirtās pret mani.
- Lai ko teiktu tiesneši, es neko nenožēloju, Klēra.
- Es nožēloju, ka man ir tikai viena dzīvība, ko atdot par savu zemi? Es pasmīnēju.
- Skaisti teikts, viņa atzina.
- Vai ne?
Tumsai sabiezējot vēl vairāk, mēs apklusām. Cauruma melnums likās kā taustāms spēks, kas spiež man uz krūtīm aukstumu un smagumu, piepildot plaušas ar nāves dvaku. Beidzot es saritinājos, cik cieši vien spēju, noliku galvu uz ceļiem un padevos, iegrimstot nemierīgā snaudā uz robežas starp aukstumu un paniku.
- Tātad tu viņu mīli? pēkšņi atskanēja Geilisas jautājums.
Satrūkusies pacēlu galvu. Man nebija ne jausmas, cik ir pulkstenis; virs galvas nespodri mirdzēja zvaigzne, bet nekādu gaismu tā lūkā neiespīdināja.
- Tu domā Džeimiju?
- Kuru gan citu? viņa sausi atsmēja. Miegā tu sauci viņa vārdu.
- To es nezināju.
- Tātad tu viņu mīli? Aukstums it kā mudināja ļauties nāvējošai snaudai, bet Geilisas urdlgā balss vilka mani ārā no transa.
Es apņēmu ar rokām ceļus un sāku viegli šūpoties uz priekšu un atpakaļ. Gaišums lūkā virs galvas bija izplūdis maigajā nokrēslā, kāda raksturiga nakts sākumā. Vai nu rit, vai parit tiesneši būs klāt. Bija jau mazliet tā kā par vēlu melot gan sev, gan citiem. Lai ari man joprojām bija grūti atzit, ka manai dzlvibai draud nopietnas briesmas, sāku saprast instinktu, kas lika uz nāvi notiesātajiem cietumniekiem nāves soda izpildes priekšvakarā izsūdzēt grēkus.
- Es domāju: vai tu patiesi mīli? Geilisa nelikās mierā. Ne tikai gribi gulēt ar viņu; es zinu, ka to tu gribi un viņš ari. Viņi visi to grib. Bet vai tu viņu mīli?
Vai es viņu mīlēju? Vai tas bija kas vairāk nekā miesaskārība? Jumta caurumam piemita biktskrēsla tumšā anonimitāte, un dvēselei, kas atrodas uz nāves sliekšņa, nav laika melot.
- Jā, es atbildēju un atkal noliku galvu uz ceļiem.
Kādu laiku bedrē valdīja klusums, un es jau atkal atrados uz robežas starp nomodu un miegu, kad izdzirdēju Geilisas balsi, it kā viņa runātu pati ar sevi.
- Tātad tas ir iespējams, viņa domīgi noteica.
Tiesneši ieradās nākamajā dienā. Sēdēdamas mitrajā zagļu ūķī, mēs dzirdējām, kādu jezgu sacēla viņu ierašanās; ciema iedzīvotāji klaigāja, un pakavi dimdēja uz Lielās ielas akmeņiem. Troksnis pamazām pieklusa, jo procesija virzījās uz laukumu, kas atradās kādu gabaliņu tālāk.
- Klāt ir, Geilisa noteica, klausīdamās jandāliņā virs galvas.
Mēs automātiski sadevāmies rokās; bailes bija aprijušas naidu.
- Nu, es ierunājos, cenšoties izlikties drosmīga, laikam jau sadegt ir labāk nekā nosalt.
Tomēr šobrīd mēs vēl turpinājām salt. Tikai nākamās dienas pusdienlaikā bedres lūka spēji atvērās un mēs tikām izvilktas ārā un aizstieptas uz tiesu.
Prāva notika laukumā iepretī Dankenu mājai, bez šaubām, tāpēc, lai pietiktu vietas visiem, kas vēlējās skatīties. Redzēju, ka Geilisa pamet skatienu uz savas viesistabas logu rombveida rūtīm un vienaldzīgi atkal novēršas.
Laukumā bija nolikts galds, un aiz tā uz polsterētiem soliem sēdēja divi Baznīcas atsūtītie tiesneši. Viens no soģiem bija nenormāli garš un tievs, otrs īss un resns. Viņi man atsauca atmiņā reiz redzētu amerikāņu komiksu; nezinādama, kā tiesnešus sauc, es viņus nokristīju par Matu un Džefu.
Bija sanākuši gandrīz visi ciema iedzīvotāji. Palūkojusies apkārt, es redzēju ne vienu vien no saviem bijušajiem pacientiem. Tomēr acīm redzams fakts, ka pils iemītnieku te nemanīja.
Kreinsmūras ciema soģis Džons Makrejs nolasīja pret Geilisu Dankenu un Klēru Freizeri izvirzīto apsūdzību, abas Baznīcas tiesas priekšā tiek sauktas par noziedzīgu nodarbošanos ar buršanu.
- Tādējādi ar pierādījumiem tiek apstiprināts, ka apsūdzētās ar burvestību palīdzību nogalinājušas Artūru Dankenu, Makrejs turpināja lasīt stingrā, noteiktā balsī. Un tāpēc, ka viņas izraisīja Dženitas Robinsones nedzimušā bērna nāvi, nogremdēja Tomasa Makenzija laivu, uzsūtīja Kreinsmūras ciemam zarnu slimību, no kuras daudzi gāja bojā…
Tā tas kādu laiku turpinājās. Kolams visu bija rūpīgi sagatavojis.
Pēc apsūdzības nolasīšanas tika pratināti liecinieki. Vairums no viņiem bija ciema iedzīvotāji, kurus es nepazinu; ar prieku redzēju, ka starp viņiem nav neviena no maniem pacientiem.
Liecības galvenokārt bija vienkārši absurdas, daudzi nepārprotami bija saņēmuši maksu par saviem pakalpojumiem, tomēr viens otrs stāstījums izklausījās pēc patiesības. Piemēram, Dženita Robinsone, kuru tiesas priekšā, bālu un drebošu, ar tumšu zilumu uz vaiga, bija atvedis tēvs, atzinās, ka ieņēmusi bērnu no precēta vīrieša un viņa ar Geilisas Dankenas palīdzību ir tikusi no augļa vaļā.
- Viņa man iedeva kauc kādu dziru, tad buramvārdus, kas, mēnesim lēcot, bij jānoskaita trīs reizas, meitene murmināja, bailīgi skatīdamās te uz Geilisu, te uz tēvu, jo nesaprata, kurš ir bīstamāks. Viņa teica, ka man atkal atsākšoties mēnešziedi.
- Un vai tā bija? Džefs gribēja dzirdēt atbildi.
- Ne uzreizam, jūsu Godība, meitene atbildēja, nervozi klanīdama galvu. Bet es vēlreiz dzēru to dziru dilstošā mēnesī, un tad gan sākās.
- Sākās?! Merga bezmaz noasiņoja! iejaucās pavecāka sieviete; skaidri redzams, ka tā bija Dženitas māte. Un tikai tāpēc, ka domāja, nu gan pēdējā stundiņa klāt, viņa man visā atzinās. Robinsona kundze, kura dedzīgi vēlējās izklāstīt visas asiņainās detaļas, ar zināmām grūtībām tika apklusināta, un vietu ieņēma nākamais liecinieks.
Likās, ka nav neviena, kam būtu kas sakāms par mani, izņemot tādas neskaidras apsūdzības, ka es biju klāt Artūra Dankena nāves brīdī un pieskāros viņam pirms miršanas, tātad man acīmredzot bija ar to kāds sakars. Sāku jau domāt, ka Geilisai bijusi taisnība: es nebiju Kolama mērķis. Ja tā, tad, iespējams, es vēl varētu tikt brīvībā. Tā es vismaz cerēju līdz brīdim, kad uzradās sieviete no kalna.
Viņa iznāca tiesas priekšā kārna, salikusi sievele dzeltenā lakatā -, un es jutu, ka esmu nopietnās nepatikšanās. Viņa nebija no ciema; es viņu agrāk pat nebiju redzējusi. Viņai bija kailas, ceļa putekļos sabristas kājas.
- Vai tev ir kāda apsūdzība pret vienu no šīm sievietēm? jautāja garais, tievais tiesnesis.
Sievietei bija bail; viņa nespēja pacelt acis uz tiesnešiem. Tikai īsi pamāja ar galvu, un pūlis pieklusa, lai dzirdētu, kas viņai sakāms.
Balss skanēja klusi, un Mats lūdza, lai lieciniece atkārto teikto.
Viņiem ar vīru piedzimis vesels bērns, bet tad sācis vārgt un nīkuļot. Pēdīgi viņi nosprieduši, ka bērnu apmainījušas fejas, tamdēļ nolikuši mazuli Feju sēdeklī Kroikgorma kalnā. Vaktējot, lai varētu paņemt savu bērnu, kad fejas būs to atlikušas atpakaļ, viņi redzējuši divas sievietes, kas grasījušās doties uz Feju sēdekli, paņemt un apvārdot bērnu.