Sieviete zem priekšauta žņaudzīja kārnās rokas.
- Mēs, kungi, skatījāmies visu nakti. Un, kad satumsa, drīz pēc tam bez skaņas uzradās milzīgs dēmons, varens, melns no ēnām radies rēgs un pārliecās pāri tai vietai, kur bij nolikts bērns.
Pūlim pārvēlās bijīgas murmināšanas vilnis, un es jutu, ka man uz skausta saceļas mati, kaut arī es zināju, ka "lielais dēmons" bija Džeimijs, kurš atnāca paskatīties, vai bērns vēl ir dzīvs. Es saspringu, zinot, kas tūlīt sekos.
- Kad uzlēca saule, mēs ar vīru gājām raudzīt. Un atradām samainīto bērnu kalnā pagalam, bet ne miņas no mūsu pašu bērna. Šajā brīdī viņa sabruka un uzmeta uz sejas priekšautu, lai slēptu asaras.
It kā samainītā bērna māte būtu devusi kādu signālu, pūlis pašķīrās un priekšā iznāca lopu dzinējs Pīters. Viņu ieraugot, es iekšēji novaidējos. Jutu, ka sievietes stāsta laikā pūļa noskaņojums pavērsies pret mani; tagad man vēl tikai trūka, lai šis vīrs pastāstītu tiesai par ūdenszirgu.
Izbaudīdams šo slavas mirkli, lopu dzinējs izslējās un teatrāli norādīja uz mani.
- Tas ir tiesa, kungi, ka viņa ir ragana! Pats savām acīm redzēju, kā šī sieviete izsauca ūdenszirgu no Ļaunā ezera ūdeņiem, lai dotu pavēles! Milzīgs, baismīgs radījums, kungi, augsts kā priede, ar kaklu kā lielai, zilai čūskai, acis apaļas kā āboli, un skatiens tāds, it kā būtu gatavs nozagt tavu dvēseli.
Šī liecība atstāja uz tiesnešiem spēcīgu iespaidu, un viņi vairākas minūtes sačukstējās, kamēr Pīters izaicinoši lūrēja uz mani ar skatienu, kas pauda "nu tu redzēsil".
Beidzot resnais tiesnesis pārtrauca apspriešanos un pavēloši ataicināja Džonu Makreju, kas, gatavs novērst jebkuras nepatikšanas, stāvēja malā.
- Soģi! tiesnesis sacīja un pagriezies norādīja uz lopu dzinēju.
- Aizved šo viru un ieslēdz viņu siekstā par to, ka nāk sabiedriskā vietā piedzēries. Šī ir nopietna tiesa; mēs nepieļausim, ka tiesnešu laiks tiek izšķiests vieglprātīgām apsūdzībām, ko izsaka pļēgurs, kuram, kad par daudz dzerts viskijs, rādās ūdenszirgi!
Lopu dzinējs Pīters bija tik izbrīnīts, ka pat nepretojās, kad soģis noteiktiem soļiem pienāca klāt un saņēma viņu aiz rokas. Prom vedot, viņš pavērtu muti nikni palūrēja manā virzienā. Es nespēju noturēties, nepamājot ar pirkstiem atvadu sveicienu.
Taču pēc šī nelielā starpgadījuma tiesas process strauji pavērsās uz slikto pusi. Vesela rinda meiteņu un sieviešu bija gatavas apzvērēt, ka pirkušas burvju talismanus un mīlas dzērienu no Geilisas Dankenas ar nolūku izraisīt slimību, atbrīvoties no negribēta bērna vai ieēdināt kādu vīrieti. Visas bez izņēmuma zvērēja, ka zālītes bija iedarbojušās, apskaužams rezultāts jebkuram praktizējošam ārstam, es izsmējīgi nodomāju. Neviens gan neapgalvoja, ka es būtu sniegusi tādus pašus pakalpojumus, taču vairāki sacīja un tā bija patiesība ka viņi bieži redzējuši mani Dankena kundzes istabā, maisot zāles un beržot drogas.
Tomēr tas nevarēja būt liktenīgi; tikpat liels skaits apgalvoja, ka esmu viņus izdziedinājusi, izmantodama tikai parastās zāles, neliekot lietā neko, kas līdzinātos burvestībām, talismaniem vai trikiem. Ja ņem vērā sabiedriskās domas spēku, šiem cilvēkiem vajadzēja dūšu, lai izietu priekšā un liecinātu man par labu, un es jutos viņiem pateicīga.
No ilgās stāvēšanas man sāka sāpēt kājas; kamēr tiesneši sēdēja salīdzinoši ērti, cietumniecēm nekādi sēdekļi nebija sagādāti. Bet, kad parādījās nākamais liecinieks, es par kājām pilnīgi aizmirsu.
Ar aktiera talantu, kas varēja sacensties ar Kolama dotībām, tēvs Beins plaši atvēra baznīcas durvis un, smagi balstoties uz ozolkoka kruķa, iznāca ārā. Viņš lēnām tuvojās laukuma centram, palocīja galvu pret tiesnešiem, tad pagriezās un lūkojās pūli tik ilgi, līdz tēraudcietais skatiens bija pieklusinājis ļaužu nedrošās sarunas. Kad viņš sāka runāt, balss plīkšķēja kā pātagas cirtieni.
- Tas ir sods jums, Kreinsmūras ļaudis! "Viņam pa priekšu iet mēris, un viņam pa pēdām seko sērgas karstums." Jā, jūs esat ļāvuši sevi novest no taisnās takas! Jūs esat sējuši vēju, un tagad jūsu vidū plosās viesulis!
Es blenzu priesterī, mazliet izbrīnīta par viņa pēkšņo daiļrunību. Varbūt uz tādiem valodas lidojumiem viņš bija spējīgs tikai ārkārtas situācijās. Izpušķojumi dārdošā balsī turpināja pieskandināt laukumu.
- Sērga nāks pār jums, un jūs mirsiet no saviem grēkiem, ja vien netiksiet šķīstīti! Jūs esat uzņēmuši savā vidū Babilonijas netikli. Tā, spriežot pēc niknā skatiena, ko viņš raidīja manā virzienā, laikam biju es. Jūs esat pārdevuši savu dvēseli ienaidniekam, esat paņēmuši pie savas krūts angļu odzi, un tagad jūs piemeklējusi Tā Kunga, Visuvarenā Dieva, atriebe. "Lai tu nesaistītos ar kāda cita sievu, nenokļūtu kādas svešinieces varā, kas maigus vārdus pauž. [..] Jo viņas nams noliecas nāvei pretī." Atgriezieties no grēkiem, ļaudis, pirms vēl nav par vēlu! Krītiet ceļos, es saku, un lūdziet Dievam piedošanu! Padzeniet angļu netikli un atsakieties no sava līguma ar Sātana izdzimumu! Viņš norāva no jostas rožukroņi un vēcināja lielo koka krucifiksu manā virzienā.
Kaut ari tas viss likās ļoti smieklīgi, redzēju, ka Mats kļūst diezgan nemierīgs. Varbūt tā bija profesionāla nenovīdība.
- Ē, Jūsu Godība, ierunājās tiesnesis, viegli paklanījies tēva Beina virzienā, vai jums ir kādi pierādījumi, ko sniegt šo sieviešu apsūdzībai?
- Jā, ir. Pirmais pulveris ar runu bija izšauts, tagad mazais priesteris bija kļuvis rāms. Viņš draudīgi pavērsa rādītājpirkstu pret mani, un man vajadzēja saņemties, lai nespertu soli atpakaļ.
- Otrdien pusdienas laikā pirms divām nedēļām es satiku šo sievieti Leohas pils dārzā. Likdama lietā nedabiskas spējas, viņa uzrīdīja man suņu baru, tā ka es nokritu un man draudēja nāve. Tā kā man bij nopietns ievainojums kājā, man vajadzēja doties projām. Šī sieviete mēģināja pielabināt mani ar savu grēcīgumu, lai eju viņai lidzi, un, kad es turējos pretī viņas blēdībām, viņa mani nolādēja.
- Kādas sasodītas muļķības! es dusmās nenovaldījos. Tik smieklīgu pārspīlējumu nekad neesmu dzirdējusi!
Tēva Beina tumšo un spožo, it kā drudzi degošo acu skatiens novērsās no tiesnešiem un ieurbās manī.
- Vai tu, sieviete, noliedz, ka sacīji man šādus vārdus? "Nāciet man līdzi, tēvs, citādi jūsu ievainojums sastrutos un pūžņos"?
- Nu, ne tik dramatiski, bet varbūt kaut ko tādu teicu, es atzinu.
Zobus uzvaras priekā sakodis, priesteris parāva uz augšu sutanu.
Kāju apņēma ar sakaltušām asinīm un mitriem, dzeltenu strutu plankumiem izraibināts pārsējs. Baltā āda virs un zem apsēja bija pietūkuši, no apslēptā ievainojuma stiepās biedējoši sarkanas svītras.
- Jēzus Kristus, cilvēk! es satriekta iesaucos. Jums ir asins saindēšanās. Jums jāārstējas un tūlīt, citādi jūs mirsiet!
Pūlim, ko bija pārņēmušas šausmas, pārvēlās izsaucienu vilnis. Pat Mats un Džefs likās mazliet izbrīnīti.
Tēvs Beins lēnām nogrozīja galvu.
- Dzirdējāt? viņš uzstāja. Sievietes neprāts nepazīst robežas. Viņa nolād mani ar nāvi, Dieva vīru, pašas Baznīcas tiesas priekšā!
Pūļa satrauktā murmināšana pieņēmās spēkā. Tēvs Beins atkal ierunājās, mazliet paceldams balsi, lai viņu dzirdētu pāri troksnim.
- Es, kungi, atstāšu jūsu ziņā spriest tiesu pēc savas sajūtas un Tā Kunga priekšrakstiem "Burvi neatstāj dzīvu".
Tēva Beina dramatiski pasniegtā liecība pielika punktu turpmākai i/.meklēšanai. Laikam jau neviens nebija gatavs mēģināt pārtrumpot šo i/rādi. Tiesneši izziņoja īsu pārtraukumu, un no kroga iznesa uzkodas. Apsūdzētajām šādas ērtības nebija paredzētas.