Es saņēmos un izmēģinājuma nolūkā paraustīju saites, kas apņēma manas rokas. Ādas siksnas mazliet iečīkstējās, bet nepadevās ne par mata tiesu. Lai nomāktu bailes, es sevi izsmējīgi nodomāju, ka šis nu noteikti bija īstais brīdis, kad skaistam, jaunam varonim iejāt pūlī, padzīt verdziskos ciema iedzīvotājus un iecelt seglos ģibstošo daiļavu.
Bet mans skaistais, jaunais varonis šobrīd kaut kur tālu mežos pļumpē alu ar augstdzimušu, novecojošu homiķi un slepkavo nevainīgus briežus. Pavisam neticami, es domāju, ka Džeimijs pagūtu ierasties laikā, lai savāktu ceremoniālai apbedīšanai kaut manus pelnus, iekams tie ir izkaisīti četros vējos.
Ļāvusies bailēm, kas auga augumā, no sākuma nemaz nedzirdēju pakavu klabēšanu. Tikai tad, kad manu uzmanību piesaistīja ļaužu bara klusā dūkšana un cilvēku galvu pagriešanās citā virzienā, es ievēroju, ka kaut kas ritmiski klaudz uz Lielās ielas akmeņiem.
Izbrīna izsaucieni pieņēmās spēkā, un pūlis gar malām sāka irt, lai palaistu garām jātnieku, kurš vēl aizvien atradās ārpus mana redzesloka. Par spiti izmisumam, ko tikko vēl biju jutusi, manī pamodās neprātīgas cerības dzirksts. Ja nu Džeimijs atgriezies agrāk? Varbūt hercogs bijis pārāk uzmācīgs vai briežu bijis pārāk maz. Es pastiepos uz pirkstgaliem, lai redzētu jātnieka vienalga, kas viņš būtu, seju.
Pūļa rindas negribīgi pašķīrās, kad zirgs, spēcīgs bēris, iebāza garu purnu starp blakus stāvošu cilvēku pleciem. Visu arī manu izbrīnīto acu priekšā no zirga veikli noslīdēja Neda Gauena slotaskātam līdzīgais augums.
Džefs izbrīnīts noskatīja kalsno, akurāto vīriņu, kas stāvēja viņa priekšā.
Un kas jūs, kungs, būtu? Par uzspiesto pieklājības toni noteikti varēja pateikties jaunpienācēja kurpju sudraba sprādzēm un samta svārkiem darbs pie Makenziju klana vadoņa sagādāja zināmas priekšrocības.
- Mani sauc Eduards Gauens, Jūsu Godība, Gauens, kā nākas, stādījās priekšā. Esmu advokāts.
Mats savilka uz augšu plecus un patriņājās; solam, uz kura viņš sēdēja, nebija atzveltnes, tāpēc garais torss noteikti bija sasprindzis. Es cieši uz viņu skatījos, novēlēdama diska trūci krustos. Vismaz būs kāds pamats, ja mani grasās sadedzināt par noskatīšanu ar ļaunu aci, es domāju.
- Advokāts? viņš norūca. Un kas jūs atvedis šurp?
Neda Gauena sirmā parūka noliecās, precīzi ievērojot formālās pieklājības normas.
- Esmu ieradies piedāvāt savus pieticīgos pakalpojumus Freizera kundzes labā, Jūsu Godība, viņš sacīja, ārkārtīgi cienījama dāma, kuru es pats personiski pazīstu kā ļoti laipnu sievieti, kas prasmīgi liek lietā savas zināšanas dziedināšanas mākslā, tādējādi nesot mums visiem labumu.
Tā jums vajag, es atzinīgi nodomāju. Vispirms saņemiet negaidītu papildinājumu mūsu pusei. Paskatoties pāri laukumam, es redzēju, kā Geilisas lūpas sašķobās tādā kā apbrīnas, kā nicinošā smīnā. Kaut arī Neds Gauens nebija gluži princis, es nodomāju, šādā reizē es nebūšu izvēlīga. Ņemšu pretī jebkurus aizstāvjus.
Paklanījies tiesnešiem, tad ne mazāk ceremoniāli arī man, Gauena kungs izslējās taisnāks nekā parasti, aizbāza abus īkšķus aiz bikšu jostas un sagatavojās no visas savas novecojušās, drosmīgās un romantiskās sirds cīnīties, liekot lietā likuma dāvāto ieroci drausmīgu garlaicību.
Un garlaicīgs viņš nudien bija. Ar gaļas maļamās mašīnas nāvīgu precizitāti viņš katru apsūdzības punktu nolika uz sava piekasīguma bluķa un bez žēlastības ar statūtu asmeni un precedenta cirvi sakapāja skrandās.
Tas bija izcils priekšnesums. Neds Gauens runāja. Un runāja. Un vēl mazliet runāja, palaikam ar cieņu ieturēja pauzi, it kā lai uzklausītu norādījumus, kas varētu nākt no tiesas galda puses, bet faktiski tikai ievilka elpu jaunam vārdu birumam.
Tā kā svaru kausos bija likta mana dzīvība un mana nākotne pilnībā bija atkarīga no šī kārnā vīreļa daiļrunības, man vajadzētu būt •..ijūsmā par katru vārdu. Bet es attapos, ka tā vietā pretigi žāvājos, jo nespēju aizklāt atvērto muti, mīņājos uz savām sāpošajām kājām un dedzīgi vēlējos, lai mani tūlīt sadedzina un izbeidz šīs mokas.
Likās, ka pūlis jūtas tieši tāpat, rīta priecīgais satraukums pamazam sačokurojās garlaicībā, bet Gauena kungs vājā, klusā balsī runāja, runāja un runāja. Klausītāji pamazām devās projām, pēkšņi atcerējusies, ka jāslauc govis un jāslauka grīdas, pārliecināti, ka nekas interesants nevar notikt, kamēr šī nāvējoši monotonā balss mala un mala.
Kad Neds Gauens beidzot pielika punktu pirmajai aizstāvības runai, bija jau pienācis vakars un druknais tiesnesis, kuru biju nokristījusi par Džefu, paziņoja, ka tiesas sēde atsāksies rīt.
Pēc īsas, klusinātas apspriedes starp Nedu Gauenu, Džefu un soģi Džonu Makreju divi spēcīgi ciema iedzīvotāji mani aizveda uz iebraucamo vietu. Pametusi skatienu pāri plecam, es redzēju, ka Geilisu ved pretējā virzienā, viņa bija taisni izslējusi muguru, cenšoties nesteigties un, patiesību sakot, vispār pievērst uzmanību apkārt notiekošajam.
Mani ievietoja tumšā kambarī iebraucamās vietas sētas pusē, tur man beidzot atraisīja rokas, un tika atnesta svece. Pēc brītiņa ieradās Neds Gauens ar alus pudeli un šķīvi, uz kura bija maize ar gaļu.
- Drīkstu te palikt tikai dažas minūtes, mīļā, un arī to pašu man nenācās viegli izlūgties, tāpēc klausieties uzmanīgi. Sveces nemierīgajā gaismā mazais advokāts sazvērnieciski pieliecās man tuvāk. Acis viņam spoži mirdzēja, un, izņemot nelielu parūkas nošķiebšanos, nevarēja manīt neko, kas liecinātu par nogurumu.
- Gauena kungs, ļoti priecājos jūs redzēt, es sirsnīgi iesaucos.
- Jā, jā, mīļā, viņš attrauca, bet tam tagad nav laika. Vīrelis noglauda man roku laipni, bet kā garāmejot.
- Man ir izdevies panākt, ka jūsu lietu izskatīs atsevišķi no Dankena kundzes lietas, un tas var ļoti noderēt. Tad izrādīsies, ka sākumā nemaz nebija nolūka jūs arestēt un tas notika tikai tāpēc, ka bijāt kopā ar ra… ar Dankena kundzi.
- Tomēr, viņš raiti turpināja, es neslēpšu, ka zināmas briesmas jums draud. Šobrīd ciemā valdošais noskaņojums nerunā jums par labu. Kas jums bija uznācis, viņš, neparasti iekarsis, man bargi noprasīja, ka likāt klāt rokas tam bērnam?
Es jau atvēru muti, lai atbildētu, bet Neds nepacietīgi pamāja, ka tas nav svarīgi.
- Ak, tagad tam nav nozīmes. Tagad mums jāspēlē uz jūsu angliskumu un uz nezināšanu, nevis uz atšķirīgumu un lieta, cik vien iespējams, jāstiepj garumā. Redz, laiks spēlē mums par labu, jo sliktākās tiesas notiek histērijas gaisotnē, kad loģiskus pierādījumus pamet novārtā, lai tikai apmierinātu alkas pēc asinīm.
Alkas pēc asinīm. Šie vārdi precīzi raksturoja tās emocijas, ko biju jutusi plūstam no sanākušo ļaužu sejām. Šur tur biju redzējusi zīmes par zināmu daļu šaubu vai līdzjūtības, bet tikai retais stātos pretī pūlim, un Kreinsmūrā šāda rakstura ļaužu trūka. Nē, es sevi izlaboju. Viens bija šis sausiņš, Edinburgas advokāts, ciets kā zābaka pazole, kurai viņš tik ļoti līdzinājās.
- Jo ilgāk mēs runāsim, Gauena kungs lietišķi turpināja, jo mazāk kādam gribēsies rīkoties pārsteidzīgi. Tāpēc, viņš sacīja, uzlicis rokas uz ceļiem, rīt jums būs tikai jācieš klusu. Runāšu es, un lūgsim Dievu, lai no tā būtu kāds labums.
- Izklausās ļoti prātīgi. Es nogurusi mēģināju noslēpt smaidu. Tad pametu skatu uz durvīm, kas veda uz iebraucamās vietas pagalmu, kur arvien skaļāk skanēja balsis. Uztvēris manu skatienu, Gauena kungs palocīja galvu.