- Jā, man tūdaļ jāiet. Nokārtoju, ka nakti varēsiet pārlaist šeit. Viņš šaubīdamies paskatījās apkārt. Mazajā iebraucamās vietas piebūvētajā šķūnītī, kuru parasti izmantoja dažādu krāmu un lieku mantu glabāšanai, bija auksts un tumšs, tomēr tas bija nesalīdzināmi augstāks līmenis nekā "zagļu bedre".
Šķūņa durvis atvērās, tajās parādījās krodzinieks, kas centās kaut ko saskatīt tumsā aiz blāvā sveces liesmas mestā loka. Gauena kungs piecēlās un grasījās iet projām, bet es ieķēros viņam piedurknē. Man vajadzēja zināt kādu lietu.
- Gauena kungs… vai jūs man palīgā atsūtīja Kolams? Advokāts vilcinājās ar atbildi, bet savas profesijas nospraustajās robežās viņš bija nepārspējami godīgs.
- Nē, viņš atklāti atbildēja. Vecišķajos vaibstos gandrīz pazibēja apmulsums, kad viņš piebilda: Es ierados… pats. Gauena kungs u/.stūķēja sev galvā cepuri, novēlēja man strupu "lab'nakt", pagriezās pret durvīm, un viņu aprija iebraucamās vietas gaisma un rosība.
Mana mitekļa labiekārtošanai bija veltīts maz laika, bet neliela krūze ar vīnu un maizes klaips šoreiz tīrs stāvēja uz vienas no mucām, un turpat zemē gulēja salocīta veca sega.
letiņos tajā un apsēdos uz mazākas muciņas ieturēt vakariņas un, kamēr gausi košļāju trūcīgo maltīti, prātoju.
Tātad Kolams nebija sūtījis advokātu. Vai viņš vispār zināja, ka Gauena kungs nolēmis ierasties uz šo tiesu? Kolams, pilnīgi iespējams, bailēs, ka cilvēki netiek iesaistīti raganu medībās, bija noliedzis pils iemītniekiem iet uz ciemu. Baiļu un histērijas viļņi, kas vēlās pāri Kreinsmūrai, bija gandrīz taustāmi; jutu, kā tie sitas pret mana patvēruma plānajām sienām.
No domām mani iztraucēja pēkšņi sacēlies troksnis netālajā kroga istabā. Varbūt tur bija tikai mani sargi ar apmeklētājiem. Bet, stāvot uz iznīcības sliekšņa, cilvēks jūtas pateicīgs pat par vienu lieku stundu, letiņos segā, uzvilku to pāri galvai, lai klusinātu kroga trokšņus, un ļoti cītīgi centos just tikai un vienīgi pateicību.
Pēc ārkārtīgi nemierīgas nakts mani pamodināja jau rītausmā un izveda laukumā, kaut ari tiesneši atnāca tikai pēc stundas.
Tīri, tauki un pamatīgi ieturējušies, viņi bez kavēšanās enerģiski ķērās pie darba. Džefs vērsās pie Džona Makreja, kurš bija ieņēmis savu vietu apsūdzētajām aiz muguras.
- Mēs redzējām, ka nevaram noteikt vainas pakāpi, balstoties vienīgi uz klātesošo sniegtajām liecībām. No jauna sanākušais pūlis dusmās uzsprāga, jo viņi jau bija pieņēmuši savu lēmumu, taču šo izvirdumu apslāpēja Mats, kurš ar caururbjošu skatienu vērās pirmajā rindā stāvošajos puišos un apklusināja viņu vaukšķēšanu, it kā būtu uzgāzis tiem aukstu ūdeni. Kad atkal laukumā valdīja kārtība, Mats savu stūraino ģīmi pagrieza pret soģi.
- Esiet tik laipns un aizvediet apsūdzētās uz ezera krastu. Pie šiem vārdiem atskanēja apmierināta murmināšana, kas apstiprināja manas ļaunākās aizdomas. Džons Makrejs saņēma mani aiz vienas un
Geilisu aiz otras rokas, lai, kā pavēlēts, vestu mūs uz ezeru, bet viņam pieteicās daudz palīgu. Cilvēki, kuriem vilka mani garām, aiz ļaunuma plēsa manu kleitu, knieba un grūstīja. Kādam idiotam bija bungas, un viņš sāka sist saraustītu ritmu. Pūlis skandēja līdzi bungu nelīdzenajam troksnim, bet, ko viņi teica, es starp atsevišķajiem kliedzieniem un saucieniem neuztvēru. Un arī nevēlējos to zināt.
Procesija devās pāri pļavai lejā uz ezeru, kur virs ūdens stiepās neliela koka laipa. Mūs ar Geilisu nostādīja tās galā, katrs savā laipas pusē vietas jau bija ieņēmuši abi tiesneši. Džefs pagriezās pret krastā gaidošajiem cilvēkiem.
- Atnesiet virves! Sākās vispārēja murmināšana, un ļaudis cerīgi skatījās cits uz citu, līdz kāds piesteidzās ar virvi. Makrejs to paņēma un, gandrīz tā kā vilcinādamies, tuvojās man. Viņš slepus pameta skatienu uz tiesnešiem, kuri, likās, stiprināja viņa apņemšanos.
- Lūdzu, cienītā, esiet tik laipna un novelciet apavus, viņš pavēlēja.
- Veln… kāpēc? es stingri noprasīju un sakrustoju rokas uz krūtīm.
Soģis samirkšķināja acis, laikam jau nebija gaidījis tādu pretestību, bet viens no tiesnešiem apsteidza viņu ar atbildi.
- Tāda ir kārtība pārbaudei ar ūdeni. Aizdomās turētās raganas labās rokas īkšķi ar kaņepāju virvi piesien pie kreisās kājas lielā pirksta. Līdzīgi kreisās rokas īkšķis tiks piesiets pie labās kājas lielā pirksta. Un tad… Viņš pameta izteiksmīgu skatienu uz ezera ūdeņiem. Divi makšķernieki, bikses uzrotījuši virs ceļgaliem un apjozušies ar auklu, stāvēja ar kailām kājām krasta dubļos. Viens no viņiem, zīmīgi man uzsmaidījis, paņēma nelielu oli un aizlidināja virs tēraudpelēkās ūdens virsas. Akmentiņš vienreiz palēcās un nogrima.
- Iegremdējot ūdenī, ieskandēja savu balsi īsais tiesnesis, īsta ragana peldēs pa virsu, jo ūdens tīrība atgrūž aptraipītu cilvēku. Nevainīga sieviete nogrims.
- Tātad man ir izvēle vai nu tikt notiesātai kā raganai, vai atzītai par nevainīgu, bet tikt noslīcinātai, vai tā? es izmetu. Liels paldies! Ciešāk aptvēru savus elkoņus, cenšoties nomākt drebuļus, kas, šķiet, pēdējā laikā kļuvuši par pastāvīgu manas miesas iezīmi.
īsākais tiesnesis piepūtās kā krupis, kuram draud briesmas.
- Bez atļaujas tu nedrīksti uzrunāt šo tiesu, sieva! Vai tu uzdrīksties atteikties no likumīgas pārbaudes?
- Vai es uzdrošinos atteikties no noslīcināšanas? Pilnīgi noteikti! Pārāk vēlu es pamanīju, ka Geilisa izmisīgi purina galvu, tā ka gaišie mati sitas pa seju.
Tiesnesis rāmi uzrunāja Makreju:
- Izģērb un sasien viņu.
Satriekta par tiesneša rīkojumu un nespēdama tam noticēt, es dzirdēju, kā viss pūlis korī noelšas, it kā izbrīnīti un šausmu pārņemti bet patiesībā gaidpilnā priekā. Un tad es pa īstam sapratu, ko nozīmē naids. Ne viņu. Manējais.
Viņi neapgrūtināja sevi, lai vestu mani atpakaļ uz laukumu. Bet man vairs daudz nebija, ko zaudēt, un es viņu darbu neatvieglināju.
Rupjas rokas, ķeroties aiz blūzes un ņiebura malām, rāva mani uz priekšu.
- Laid mani vaļā, nolādētais lempi! es kliedzu un iespēru vienam vīrišķim pa visvārīgāko vietu. Viņš saliecās un ievaidējās, bet drīz vien viņu aprija kliedzienu, spļāvienu, niknumā saviebtu seju mutulis. Vēl citas rokas sagrāba mani aiz elkoņiem un klupšus rāva uz priekšu, gandrīz vai paceļot virs viļņojošajā drūzmā pakritušajiem cilvēkiem un cenšoties izdabūt mani cauri pūlim pa spraugām, kas bija pārāk šauras.
Belziens pa vēderu man aizsita elpu. Ņieburs jau faktiski bija saplosīts driskās, tāpēc atlikumu dabūt nost nebija grūti. Nekad nebiju cietusi no pārliekas kautrības, bet, kad stāvēju pusplika, sviedrainu roku apgrābstītām kailām krūtīm šī ļaunā priekā gavilējošā pūļa vidū, jutu, ka mani pilda neiedomājami dziļš naids un pazemojums.
Džons Makrejs sasēja man priekšā rokas, apmetot vītu auklu ap locītavām un atstājot vairāku pēdu garu galu karājamies. Viņam pietika godaprāta kaunēties, darot šo darbu, bet acis viņš uz mani nepacēla, un bija skaidrs, ka no šīs puses ne palīdzību, ne iecietību man nav ko gaidīt; viņš ir pūļa varā tikpat lielā mērā kā es.
Geilisa arī tur bija, un pret viņu, bez šaubām, izturējās līdzīgi; manīju pazibam platīnblondos matus, kas plivinājās pēkšņi uznākušajā vējā. Manas sasietās rokas tika uzrautas augstu virs galvas, jo auklu pārmeta pār liela ozola zaru un cieši novilka. Dusmās es sakodu zobus; tas bija vienīgais veids, kā spēju cīnities ar bailēm. Gaiss stinga gaidās, ko laiku pa laikam pārtrauca satraukta murmināšana un kliedzieni no skatītāju vidus.