- Sadod viņai, Džon! kāds ieaurojās. Sasien labi cieši!
Džons Makrejs, labi saprazdams, ka ir atbildīgs arī par sava aroda teatrālo pusi, ieturēja pauzi, pacēla pletni vidukļa augstumā un pārlaida skatienu ļaužu pūlim. Tad pagāja uz priekšu un nedaudz palaboja manu pozu, lai mana seja būtu vērsta pret koka stumbru, gandrīz pieskaroties raupjajai mizai. Divus soļus atkāpies, viņš pacēla pātagu, un tad tā nolaidās.
Šoks bija lielāks nekā sāpes. Patiesībā tikai pēc vairākiem sitieniem es aptvēru, ka soģis dara, ko var, lai aiztaupītu man tik, cik varēja. Tomēr kādi pāris sitieni bija pietiekami stipri, lai pārcirstu ādu; pēc trieciena es jutu asu kņudināšanu.
Biju cieši aizmiegusi acis, vaigu piekļāvusi kokam un no visa spēka centos iztēloties, ka esmu citur. Taču pēkšņi es izdzirdēju kaut ko tādu, kas uzreiz atsauca mani atpakaļ šajā brīdī.
- Klēra!
Virve, kas aptvēra manas rokas, mazliet atslāba; ar to pietika, lai es varētu lēkt un strauji pagriezties ar seju pret pūli. Mana pēkšņā rīcība izsita no līdzsvara soģi, kas noplīkšķināja pātagu tukšā gaisā, klupa, nespēdams noturēties, krita uz priekšu un atsitās ar galvu pret koku. Šis starpgadījums pūlim bija kā medusmaize, ļaudis izkliedza apvainojumus un sāka par soģi ņirgāties.
Mati, pieķepuši sviedriem, asarām un cietuma netīrumiem, bija pielipuši man pie sejas, aizsedzot skatu. Es papurināju galvu, lai atbrīvotu acis, un man ar vienu acs kaktiņu izdevās saskatīt apstiprinājumu tam, ko dzirdēju ar ausīm.
Bez žēlastības izmantodams sava auguma apmēru un muskuļu priekšrocības, Džeimijs spiedās cauri pūlim, kas centās viņu kavēt; seja viņam bija drūma kā negaisa mākonis.
Es jutos gandrīz kā ģenerālis Makalifs pie Bastoņas, kad viņš pamanīja tuvojamies Petona 3. armiju. Par spīti nopietnajām briesmām, kas draudēja Geilisai, man un tagad ari pašam Džeimijam, nekad nevienu nebiju tā priecājusies ieraudzīt.
"Raganas vīrs!", "Jā, viņas vīrs!", "Smirdīgais Freizers! Koroners!" un līdzīgi epiteti skanēja cauri vispārējai lamu straumei, kas bija mērķēta uz mani un Geilisu. "Saņemt ciet ari viņu!" "Sadedzināt viņus! Visus!" Pūļa histērija, ko uz brīdi bija izklīdinājis soģa misēklis, uzbangoja ar jaunu spēku.
Soģa pakalpīgie palīgi pūlējās Džeimiju aizkavēt, un viņš bija spiests apstāties. Ar milzīgu spēku viņš centās aizsniegt siksnu, kaut ari pie katras rokas viņam karājās pa vīram. Domādams, ka aizturētais grib tikt pie naža, viens no palīgiem iebelza Džeimijam pa vēderu.
Džeimijs mazliet saliecās, tad atkal izslējās un ar elkoni iegāza sitējam pa degunu. Viena roka uz bridi tika brīva, un, nepievērsis uzmanību uzbrucējam otrā pusē, kas izmisīgi centās Džeimijam iesist, viņš iebāza roku sporanā, atvēzējās un kaut ko meta. Brīdī, kad šis priekšmets atrāvās no rokas, mani sasniedza Džeimija kliedziens:
- Klēra! Nekusties!
Nav jau daudz, kur atkāpties, es kā apdullusi nodomāju. Tieši man sejā lidoja tumšs, izplūdis traips, un es jau grasījos atrauties, bet laikus sastingu. Traips grabēdams asi ietriecās man sejā, un rožukroņa melnās ahātu krelles nokrita pār pleciem un kā laso mesta cilpa glīti uzslīdēja man uz kakla. Nu, varbūt ne gluži aukla aizķērās aiz labās auss. Es papurināju galvu, acis no sitiena bija pieplūdušas asarām, un krelles noslīdēja savā vietā, krucifiksam sparīgi šūpojoties starp kailajām krūtīm.
Priekšā stāvošie blenza uz krucifiksu gan ar šausmām, gan uzjautrināti. Pēkšņais klusums no pirmās rindas vēlās tālāk uz aizmugurē stāvošajiem, un rēcošais troksnis norima. Džeimija balss, kas parasti, pat dusmās, skanēja maigi, pārtrauca klusumu. Tagad tajā nebija ne miņas no maiguma.
- Pārgrieziet viņai virves!
Kārēji bija atkāpušies, un Džeimija priekšā pūlis šķīrās kā viļņi. Sastingušais soģis vaļēju muti vēroja viņa tuvošanos.
- Es teicu, pārgrieziet virves! Ātri! Soģis, kuru no transa izrāva apokaliptiska vīzija sarkanmatainas nāves izskatā, kas strauji tuvojās, sakustējās un steidzīgi meklēja savu dunci. Pārgrieztā virve noraustījās, tad ar rāvienu pārtrūka, un manas rokas nokrita kā vicas, pēkšņais sasprindzinājuma atslābums izraisīja sāpes. Es sagrīļojos un būtu saļimusi zemē, bet stipra, pazīstama roka satvēra manu elkoni un pierāva kājās. Mana seja piekļāvās Džeimija krūtīm, un nekam vairs nebija nozīmes.
Iespējams, ka uz īsu brīdi biju zaudējusi samaņu vai ari man tikai tā likās milzīgā atvieglojuma dēļ. Džeimija roka stingri balstīja manu vidukli un noturēja mani kājās, pleds apsedza manu augumu, beidzot paslēpjot no ciema iedzīvotāju ziņkārīgajiem skatieniem. Visapkārt skanēja juceklīgas balsis, bet tā vairs nebija satrakota un sajūsmināta cilvēku bara asinskāre.
Troksni pārtrauca Mata vai varbūt Džefa balss.
- Kas jūs esat? Kā jūs uzdrošināties iejaukties tiesas izmeklēšanā?
Vairāk jutu nekā redzēju, ka pūlis spiežas uz priekšu. Džeimijs bija
liela auguma un bruņots, tomēr tikai viens. Es, sarāvusies zem pleda, kļāvos viņam klāt. Labā roka apskāva mani ciešāk, bet kreisā aizslīdēja līdz zobena makstij, kas karājās pie gurna. Sudrabaini zilgais asmens, draudīgi nošvīkstot, līdz pusei izslīdēja no maksts, un tie, kas atradās pirmajā rindā, pēkšņi apstājās.
Tiesneši bija rūdītāki. Pa šķirbiņu lūrēdama no savas paslēptuves, es redzēju, ka Džefs nikni skatās uz Džeimiju. Matu negaidītā iejaukšanās, šķiet, vairāk uzjautrināja nekā sadusmoja.
- Vai jūs uzdrošināties izvilkt ieročus pret Dieva tiesu? salti noskaldīja mazais, druknais tiesnesis.
Džeimijs, nozibot tēraudam, izvilka zobenu līdz galam, tad iedūra zemē un ļāva spalam šūpoties no trieciena spēka.
- Es zobenu izvilku, lai aizstāvētu šo sievieti un taisnību, viņš paziņoja. Ja kāds no klātesošajiem ir pret šiem diviem, tad viņam nāksies stāties pretī man un tad Dievam, tieši tādā secībā.
Tiesnesis pāris reižu samirkšķināja acis, it kā nespēdams attaisnot šādu uzvedību, tad atkal metās uzbrukumā.
- Jums, cienītais, šīs tiesas lietā nav nekādas teikšanas! Man jāprasa, lai jūs bez kavēšanās atdodat mums aizturēto. Un tūlīt tiks izskatīta jūsu paša uzvedība!
Džeimijs salti noskatīja tiesnešus. Jutu, kā man pie vaiga, ko biju piekļāvusi viņa krūtīm, sitas sirds, bet rokas bija stipras kā klints viena gulēja uz zobena spala un otra uz naža pie jostas.
- Runājot par manu teikšanu, tiesneša kungs, es pie altāra Dieva priekšā zvērēju sargāt šo sievieti. Un, ja jūs man sakāt, ka jūsu pilnvaras ir lielākas nekā Visuvarenajam, tad man jums jāsaka, ka es tā nedomāju.
Klusumu, kas iestājās pēc šīs runas, pārtrauca apmulsusi ķiķināšana, kurai šur tur pūlī atsaucās nervozi smiekli. Kaut arī ļaužu līdzjūtība nebija pārsviedusies mūsu pusē, tomēr bridis, kas varēja izvērsties par katastrofu, bija garām.
Džeimijs uzlika roku man uz pleca un pagrieza pret pūli. Es nespēju iedomāties, ka būs jāskatās uz pūli, bet zināju, ka citas izejas nav. Turēju zodu izslietu, cik augstu vien varēju, un mans skatiens pāri cilvēku galvām vērsās uz mazu laiviņu ezera vidū. Es skatījos uz to, līdz sāka asarot acis.
Džeimijs atlocīja pledu, kas sedza manu augumu, tik tālu, lai varētu redzēt manu kaklu un plecus. Viņš pieskārās melnajam rožukronim un viegli to iešūpoja.