- Ahāts dedzina raganas ādu, vai ne? viņš noprasīja vienam no tiesnešiem. Un, manuprāt, Tā Kunga krusts vēl vairāk. Bet skatieties. Viņš pabāza pirkstu zem kreļļu virtenes un pacēla uz augšu krucifiksu. Mana āda zem tā bija tīri balta, bez zīmēm, izņemot tās, ko atstājusi uzturēšanās ieslodzījumā, un pūlis noelsās, tad to pāršalca klusi čuksti.
Kaila drosme, ledusauksta loģika un aktiera instinkts. Kolams Makenzijs darīja pareizi, ka baidījās no Džeimija mērķtiecības. Varēja saprast arī to, ko Kolams nodarītu man, ņemot vērā viņa bailes, ka es varētu atklāt citiem Heimiša izcelsmi, vai to, ko es, viņaprāt, par to zināju. Saprast, bet ne piedot.
Pūļa noskaņojums nenoteikti svārstījās. Asinskāre, kas ļaužu prātus uzkurināja agrāk, pamazām rimās, tomēr šis bars joprojām varēja pavērsties pret mums un samalt kā milzu banga. Mats un Džefs neziņā saskatījās; notikumu pavērsiens bija izsitis tiesnešus no sliedēm, un viņi uz bridi bija zaudējuši savu noteicēju lomu.
Geilisa Dankena izmantoja šo pārtraukumu un paspēra soli uz priekšu. Es nezinu, vai viņa šajā brīdī uz kaut ko cerēja. Lai nu kā, viņa izaicinoši pārmeta savus gaišos matus pāri pleciem un palaida savu dzlvibu pa vējam.
- ŠI sieviete nav ragana, viņa vienkārši sacīja. Bet es gan esmu.
Džeimija izrāde, lai cik laba tā bija, šai līdzināties nespēja. Sacēlās
tāds troksnis, ka tiesnešu jautājumi un izsaucieni tajā pilnībā noslika.
Kā parasti, Geilisa ne ar mājienu nelika nojaust, ko domāja vai juta; augstā, baltā piere bija gluda, lielās, zaļās acis zaigoja, iespējams, uzjautrinājumā. Viņa stāvēja, taisni izslējusies savās saplēstajās, nosmērētajās drēbēs un lūkojās lejup uz apsūdzētājiem. Kad troksnis bija mazliet pieklusis, viņa sāka runāt, pat nedomādama pacelt balsi, tādējādi piespiežot apklust pūli, kas gribēja dzirdēt, ko viņa saka.
- Es, Geilisa Dankena, atzīstos, ka esmu ragana un Sātana miļākā. Atkal sākās kliegšana, bet viņa pacietīgi gaidīja, kad no jauna iestāsies klusums.
- Es atzistu, ka, paklausot savam kungam, savu vīru Artūru Dankenu nogalināju ar burvestību palīdzību. To pateikusi, viņa palūkojās sānis, uztvēra manu skatienu, un viņas lūpās ievilkās tikko jaušams smaidiņš. Geilisas acis apstājās pie sievietes dzeltenajā šallē, bet maigākas nekļuva. Aiz ļaunuma es nobūru apmainīto bērnu, lai tas mirst un lai cilvēka bērns paliek pie fejām. Viņa pagriezās un pamāja manā virzienā.
- Es izmantoju Klēras Freizeres nezināšanu savu mērķu sasniegšanā. Bet viņa nedz piedalījās, nedz arī zināja par manu darbību, un viņa ari nekalpo manam kungam.
Pūlis atkal murdēja, cilvēki grūstījās un spiedās tuvāk, lai labāk varētu redzēt. Geilisa izstiepa abas rokas pret viņiem, plaukstas izvērsusi uz āru.
- Netuvojieties man! Skaidrā balss cirta kā pātaga un bija tikpat iedarbīga. Viņa atgāza galvu pret debesīm un sastinga, it kā ko dzirdētu.
- Klausieties! viņa iesaucās. Klausieties, kā ceļas vējš! Uzmanieties, Kreinsmūras ļaudis. Mans kungs tuvojas ar vēja spārniem! Viņa nolieca galvu un iekliedzās augstā, pārdabiskā uzvaras kliedzienā. Zaļās acis bija stingas kā transā.
Vējš patiešām cēlās; redzēju, ka ezera otrā malā veļas negaisa mākoņi. Cilvēki sāka nemierīgi lūkoties apkārt; daži pūļa ārmalā kāpās atpakaļ.
Geilisa sāka griezties uz vietas, roku pacēlusi graciozi virs galvas kā maija svētku dejotāja, viņa virpuļoja un virpuļoja, matiem vējā plīvojot. Satriekta un neticības pilna es skatījos uz viņu.
Griežoties mati aizklāja Geilisas seju. Taču pēdējā reizē viņa papurināja galvu, lai gaišās krēpes sakristu vienā pusē, un es skaidri redzēju viņas seju, kas bija pievērsta man. Transa maska uz mirkli bija pagaisusi, un lūpas izveidoja vienu vienīgu vārdu. Tad riņķa dancis lika atkal pagriezties ar seju pret pūli un viņa atsāka savu pārdabisko klaigāšanu.
Šis vienīgais vārds bija "bēdz!".
Pēkšņi Geilisa pārtrauca virpuļošanu un ar neprātīgas eksaltācijas izteiksmi sejā ar abām rokām sagrāba sava ņiebura atliekas un pārrāva to priekšā pušu. Tik tālu, lai atklātu pūlim noslēpumu, kuru es biju uzzinājusi, piekļaujoties viņai aukstajā un netīrajā zagļu bedrē. Noslēpums, kuru Artūrs Dankens bija uzzinājis savā nāves stundā. Noslēpums, kura dēļ viņš mira. Vaļējā tērpa pēdējās atliekas nokrita, atklājot sešu grūtniecības mēnešu noapaļotu vēderu.
Es joprojām stāvēju kā pārakmeņojusies un skatījos. Džeimijs nekavējās. Ar vienu roku sagrābis mani, bet ar otru zobenu, viņš metās pūlī, ar elkoņiem, ceļiem un zobena spalu izgrūstīdams ļaužu baru, ar visu spēku lauzdams ceļu uz ezermalu. Viņš spalgi iesvilpās caur zobiem.
Visi uzmanību bija pievērsuši zem ozola notiekošajai izrādei, tāpēc tikai daži cilvēki aptvēra, kas notiek. Kad viņi sāka klaigāt un censties mūs noķert, uz noblietētā zemesceļa virs krasta atskanēja dobja pakavu dipoņa.
Donass joprojām nejuta milestību pret cilvēkiem un ar lielāko prieku bija gatavs to parādīt. Viņš iekoda pirmajā rokā, kas stiepās pēc pavadas, ķērājs iekliedzās un, asinīm pilot, atkāpās. Zirgs saslējās pakaļkājās, zviedza un ar priekškājām kūla gaisu; daži drosmīgākie, kas bija vēlējušies viņu apturēt, pēkšņi zaudēja interesi.
Džeimijs pārmeta mani pār segliem kā miltu maisu un pats kā zibens uzlidoja zirgam mugurā. Nikni vicinot zobenu, viņš atbrīvoja ceļu un iegrieza Donasu ļaužu drūzmā, kas centās mūs aizkavēt. Cilvēkiem kāpjoties atpakaļ, lai izvairītos no zobiem, pakaviem un asmens, mēs tikām uz priekšu arvien ātrāk, un ezers, ciems un Leoha drīz palika mums aiz muguras. No trieciena biju zaudējusi elpu, es cīnījos, lai atgūtu spēju runāt un uzkliegtu Džeimijam.
Es nebiju sastingusi tāpēc, ka Geilisa atklāja savu grūtniecību. Biju ieraudzījusi kaut ko citu, un līdz pat kaulu smadzenēm mani pārņēma aukstums. Kad Geilisa, baltās rokas izpletuši, virpuļoja dejā, es ieraudzīju to, ko viņa bija redzējusi, kad tika norautas manas drēbes. Uz vienas rokas viņai bija tieši tāda pati zīme kā man. Šeit, šajā laikā, tā liecināja par burvestībām un maģiju. Mazā, neuzkrītošā masaliņu vakcīnas rētiņa.
Lietus lāses izraibināja ūdens virsmu un veldzēja manu pietūkušo seju un virvju noberztos jēlumus uz rokām. Pasmēlu riekšavā ūdeni no strauta un dzēru pa malciņam, izbaudīdama, kā aukstā, sīkā straumīte slīd lejup.
Džeimijs uz dažām minūtēm pazuda. Viņš atgriezās ar sauju tumšzaļu, plakanu lapu un kaut ko košļāja. Izspļāvis plaukstā sakošļāto zaļumu, iestūķēja mutē vēl vienu kumšķi lapu un pagrieza mani ar muguru pret sevi. Tad maigi ierīvēja sakošļāto masu man ādā, un sūrstēšana uzreiz ievērojami mazinājās.
- Kas tas ir? es jautāju, cenšoties nomierināties. Joprojām drebēju un šņaukājos, bet bezpalīdzīgās asaras pamazām izsīka.
- Avota kreses, viņš neskaidri ar pilnu muti nomurmināja. Džeimijs vēlreiz ar sakošļātajām lapām ierīvēja man muguru. Tu, Armaliet, neesi vienīgā, kas kaut ko saprot no dziedniecības zālītēm, tagad viņš runāja jau skaidrāk.
- Kā… kā tās garšo? Es joprojām cīnījos ar šņukstiem.
- Diezgan riebīgi, viņš lakoniski atbildēja. Vēl pēdējo reizi uzklājis man uz ādas zaļo putriņu, viņš saudzīgi apsedza man plecus ar pledu.
- Tas ne… Džeimijs iesāka, tad saminstinājās, es gribēju teikt, ka brūces nav dziļas. Es… es domāju, ka nepaliks… rētas. Kaut runāja viņš īgni, pieskārieni bija maigi, un es atkal apraudājos.