- Piedod, es nomurmināju, ar pleda stūri slaucīdama degunu. Es… es nesaprotu, kas man lēcies. Nezinu, kāpēc nevaru vien beigt bimbāt.
Džeimijs paraustīja plecus.
- Laikam jau šī bij pirmā reize, kad kāds tīšuprāt gribēja nodarīt tev pāri, Armaliet. Droši vien tas ir liels trieciens, un sāp ari vēl. Viņš apklusa un pacēla nokārušos pleda malu.
- Man bij tieši tāpat, zeltenīt, viņš lietišķi turpināja. Laidu pa mēli un raudāju, kamēr man iztīrīja pušumus. Tad sāku drebēt. Viņš rūpīgi noslaucīja ar pledu man seju, tad saņēma zodu un pacēla galvu uz augšu.
- Un, kad beidzu drebēt, Armaliet, es pateicos Dievam par sāpēm, jo tas nozīmēja, ka esmu dzīvs, Džeimijs klusi piebilda, palaida vaļā manu zodu un pamāja ar galvu. Kad būsi tikusi tiktāl, zeltenīt, pasaki, jo pēc tam es tev gribu šo to pateikt.
Džeimijs piecēlās un aizgāja lidz avota malai izskalot aukstajā ūdenī asiņaino mutautu.
- Kas tev lika atgriezties? es jautāju, kad viņš atnāca atpakaļ. Man bija izdevies tiktāl nomierināties, ka asaras vairs nelija, bet drebuļi vēl kratija, tāpēc ciešāk satinos pledā.
- Aleks Makmāns. Džeimijs pasmaidīja. Es teicu, lai viņš tevi pieskata, kamēr būšu projām. Kad ciema iedzīvotāji saņēma tevi un Dankena kundzi ciet, viņš jāja visu nakti un dienu, lai atrastu mani. Un tad es kā vella plēsts joņoju atpakaļ. Ak kungs, tas tik ir zirgs! Viņš atzinīgi paskatījās augšup uz Donasu, kas bija piesiets pie koka stāvajā krastā, tā slapjie sāni vizēja kā varš.
- Būs jāpiesien citā vietā. Viņš kļuva domīgs. Šaubos, vai kāds mums dzīsies pakaļ, bet Kreinsmūra tepat vien ir. Vai tagad varēsi paiet?
Ar zināmām grūtībām sekoju Džeimijam augšup pa stāvo nogāzi, no kāju apakšas ripoja mazi olīši, un brikšņos uz zariem ķērās brunči. Netālu no virsotnes mēs nonācām jaunu alkšņu skupsnā, kurā kociņi bija saauguši tik cieši, ka savijušies zari veidoja zaļu jumtu virs pameža. Džeimijs pacēla zarus pietiekami augstu, lai es varētu ierāpot šaurajā spraugā, tad rūpīgi nomaskēja samīcīto zāli pie ieejas. Soli atkāpies, viņš kritiski noskatīja slēptuvi un apmierināts pamāja ar galvu.
- Nu labi. Te neviens tevi neatradīs. Viņš devās projām, bet atkal pagriezās atpakaļ. Pamēģini aizmigt un neuztraucies, ja neesmu uzreiz atpakaļ. Atceļā es gribu ko nomedīt; mums nav, ko ēst, un es negribu pievērst uzmanību, iegriežoties kādās mājās. Uzvelc tartānu pāri galvai un pielūko, lai krekls ir apsegts; balts saskatāms pa lielu gabalu.
Ēdiens likās nenozīmīgs; man bija sajūta, ka nekad vairs negribēšu ēst. Taču miegs bija pavisam cita lieta. Man vēl sāpēja rokas un mugura, jēlumi ap roku locītavām sūrstēja, visas maliņas smeldza un īdēja; bet baiļu, sāpju un vienkārši noguruma nomocīta, apkārt kā vīrakam garojot paparžu sīvajam aromātam, es aizmigu gandrīz uzreiz.
Pamodos no tā, ka kāds satvēra manas kājas. Izbijusies es uzrāvos sēdus, steigā atsitot galvu pret lokanajiem zariem. Man pāri nolija lapu un žagariņu lietus, es izmisīgi plivināju rokas pa gaisu, cenšoties atbrīvot matus no kārajiem zaru pirkstiem. Saskrāpējusies, izspūrusi un aizkaitināta es izrāpoju no sava patvēruma un ieraudzīju, ka tur tup Džeimijs un uzjautrināts vēro manu parādīšanos. Saule jau tuvojās rietam; lielais gaismas disks bija pazudis aiz avota kraujas malas, atstājot klinšaino gravu ēnā. Avota krastā starp klintīm dega mazs ugunskurs, virs tā uz pašgatavota iesma no asinātiem zaļiem mietiņiem čurkstēja divi truši un izplatīja ceptas gaļas smaržu.
Džeimijs pasniedza roku, lai palīdzētu man tikt lejā pa nogāzi. Es augstprātīgi atteicos no palīdzības un pati noskrēju, paklūpot tikai vienu reizi, jo sapinos pleda malā. Nelabums bija pārgājis, un es izsalkusi uzklupu gaļai.
Pēc vakariņām, Armaliet, iesim iekšā mežā, Džeimijs sacīja, noplēšot gabalu no truša. Negribu gulēt pie avota; ūdens trokšņa dēļ nevaru dzirdēt, vai kāds nāk.
Ēdot mēs necik daudz nerunājām. No rīta piedzīvotās šausmas un doma par to, kas palika aiz mums, nomāca mūs abus. Un es jutu dziļas sēras. Biju zaudējusi ne tikai iespēju uzzināt kaut ko vairāk par to, kāpēc atrodos šeit, bet arī draudzeni. Vienīgo. Bieži biju apšaubījusi Geilisas rīcību, bet šobrīd man nebija ne mazāko šaubu, ka viņa šorīt izglāba man dzīvību. Apzinādamās, ka glābiņa vairs nav, Geilisa bija darījusi, ko varējusi, lai es varētu aizbēgt. Ugunskurs, kas dienasgaismā gandrīz nebija redzams, tumsai gravā sabiezējot, kļuva spožāks. Es palūkojos liesmās, ieraudzīju uz iesma trušu kraukšķīgo ādu un apbrūnējušos kaulus. Ugunī nočūkstēja no ielauzta kaula nopilējusi ,isins lāse. Pēkšņi kumoss iestrēga man rīklē. Es steigšus nometu gaļas gabalu un ristīdamās novērsos.
Joprojām tikai retumis pārmidami pa vārdam, mēs pametām avotu un atradām ērtu vietiņu mežā netālu no klajuma. Visapkārt, viļņojošu pauguru ieskauti, slējās kalni, bet Džeimijs bija izraudzījies nometnei vietu diezgan augstu, jo no šejienes labi varēja pārskatīt Kreinsmūras ceļu. Mijkrēslis uz mirkli vērta visas krāsas spilgtākas, piebārstot zemi ar dārgakmeņiem: ēnainās ieplakās blāzmoja smaragds, viršu puduros dūmakaini ēnoja ametists un sarkanajās pīlādžogās pauguru virsotnēs kvēloja rubini. Pīlādžogās zāles pret burvestībām. Pamalē Benādena pakājē vēl bija saskatāmas Leohas pils aprises. Gaismai dziestot, tās drīz vien izzuda.
Džeimijs nomaļā vietā sakūra uguni un apsēdās pie tās. Lietus bija mitējies un tikai viegli sijāja, piešķirot gaisam miklumu un, kad paraudzījos liesmās, iemetot manās skropstās pa varavīksnei.
Mans glābējs ilgu laiku sēdēja un vērās ugunī, rokām aptvēris ceļgalus. Beidzot viņš pacēla skatienu.
- Es teicu, ka nejautāšu tev to, ko tu nevēlies man stāstīt. Un arī tagad es tev to nejautāšu, bet tavas un manas drošības dēļ man kaut kas jānoskaidro. Viņš saminstinājās.
- Klēra, ja tu neesi bijusi pret mani godīga, tad, lūdzu, esi tāda tagad, jo man jāzina patiesība. Klēra, vai tu esi ragana?
Man pavērās mute.
- Ragana? Tu… tu to jautā nopietni? Cerēju, ka Džeimijs joko. Bet nejokoja vis.
Viņš cieši satvēra mani aiz pleciem un ieskatījās acīs, it kā vēlēdamies ar gribasspēku piespiest mani atbildēt.
- Man tas jājautā, Klēra! Un tev man jāpasaka!
- Un ja būtu? Mute man bija izkaltusi. Ja tu būtu nodomājis, ka es esmu ragana? Vai tu būtu cīnījies manis dēļ?
- Es kopā ar tevi degtu sārtā! viņš nikni iesaucās. Un, ja vajadzētu, arī ellē. Bet, lai Mūsu Kungs Jēzus apžēlojas par manu un tavu dvēseli, izstāsti man patiesību!
Šīs sarunas sasprindzinājums bija pāri maniem spēkiem. Es izrāvos no Džeimija rokām un metos pāri klajumam. Ne tālu, tikai līdz kokiem; nespēju atrasties atklātā vietā. Pieķēros vienam kokam, aptvēru to ar rokām un iecirtu nagus mizā, piekļāvu vaigu stumbram un sāku histēriski smieties.
Kokam otrā pusē parādījās Džeimija bālā un satriektā seja. Miglaini apjautu, ka tas, ko pašlaik daru, bīstami līdzinās klukstēšanai, tāpēc ar milzīgu piepūli es piespiedu sevi apklust. Vēl elsodama, es mirkli viņā raudzījos.
- Jā, es atkāpos, apspiesto smieklu dēļ aizvien vēl strauji elpodama. Jā, es esmu ragana! Tavās acis noteikti. Es nekad neesmu slimojusi ar masalām, bet es varu iziet cauri istabai, kas pilna ar mirstošiem cilvēkiem, un nesaslimt. Varu kopt slimos, elpot to pašu gaisu un pieskarties viņiem, bet slimība mani neskars. Tāpat es nevaru saslimt ar holeru vai stingumkrampjiem, vai difteriju. Un tu domāsi, ka tās ir burvestības, jo tu nekad neesi dzirdējis par vakcināciju, un nekā citādi to nevar izskaidrot.