Tas, ko es zinu… Es pārtraucu kāpties atpakaļ un stāvēju nekustīgi, smagi elpodama, cenšoties saņemt sevi rokās. Es zinu par Džonatanu Rendelu, jo man par viņu stāstīja. Zinu, kad viņš piedzima un kad nomirs, zinu, ko viņš ir izdarījis un ko vēl darīs. Es zinu par Sendringemu tāpēc, ka… jo man par to stāstīja Frenks. Viņš zināja par Rendelu, jo viņš… viņš… ak Dievs! Man bija sajūta, ka tūlīt apvemšos, un aizvēru acis, lai neredzētu joņojošās zvaigznes sev virs galvas.
- Un Kolams… viņš mani par raganu uzskata tādēļ, ka es zinu Heimišs nav viņa miesīgs dēls. Un zinu, ka… viņš nevar radīt bērnus. Bet viņam šķiet, ka es zinu arī to, kurš ir Heimiša tēvs… Sākumā es domāju, varbūt tas esi tu, bet tad sapratu, ka tas nav iespējams, un… Es runāju arvien ātrāk un ātrāk, cenšoties neļaut reibonim uzņemt apgriezienus un bremzējot to ar savu balsi.
- Viss, ko esmu tev par sevi stāstījusi, ir patiesība, es sacīju, nenormāli ātri mādama ar galvu, it kā cenšoties pati sevi pārliecināt. Viss. Man nav radinieku, man nav pagātnes, jo es vēl neesmu piedzimusi.
Vai spēj iedomāties, kad esmu dzimusi? es jautāju, paceldama skatienu. Es zināju, ka mati man sapinkājušies un skatiens stings, bet man bija vienalga. Tā Kunga 1918. gada 20. oktobri. Vai tu dzirdi? es noprasīju, jo Džeimijs nekustīgi blenza manī, it kā nemaz neklausītos, ko es stāstu. Es teicu, 1918. gadā! Gandrīz pēc divsimt gadiem! Tu dzirdi?!
Tagad es jau kliedzu un Džeimijs pamāja ar galvu.
- Es dzirdu, viņš klusi sacīja.
- Jā, dzirdi! Es liesmoju. Un tu domā, ka es murgoju. Vai ne? Atzīsties! Tā tu domā. Tev tā jādomā, jo nav citas iespējas, kā tu vari sev izskaidrot manu eksistenci. Tu nevari man ticēt, tu neuzdrīkstēsies. Ak, Džeimij… Jutu, ka man sašķobās seja. Visu šo laiku biju slēpusi patiesību, jo sapratu, ka nevaru to nevienam stāstīt, un tagad es atskārtu, ka varu to pateikt Džeimijam, savam mīļotajam vīram, cilvēkam, kuram uzticējos kā nevienam citam, un viņš… viņš ari nevarēja man ticēt.
- Tās bija klintis… Feju kalns. Stāvie akmeņi. Merlina akmeņi. Caur turieni es ienācu… Man aizrāvās elpa, es gandrīz šņukstēju, ar katru mirkli runādama arvien nesakarīgāk, …sensenos laikos, bet patiesībā tie ir divi simti gadi. Leģendās tie vienmēr ir divi simti gadu… Bet leģendās cilvēki vienmēr tiek atpakaļ. Es nevarēju. Novērsos un pastreipuļoju atpakaļ, meklēdama kādu atbalstu. Noslīgu uz akmens, pleci uzkumpa, un es atspiedu galvu rokās. Mežā ilgi valdīja klusums. Tas turpinājās tik ilgi, ka mazie nakts putniņi atguva drosmi un atkal sacēla troksni, sasaukdamies ar klusu, spalgu čikl, ķerot vasaras pēdējos kukaiņus.
Beidzot es palūkojos uz augšu, iedomādamās, ka Džeimijs, manu atklājumu satriekts, varbūt vienkārši piecēlies un mani pametis. Tomēr viņš joprojām sēdēja turpat, rokas atspiedis uz ceļiem, galvu nodūris, kā dziļās pārdomās kavēdamies.
Uguns gaismā spalviņas viņam uz rokām spīdēja kā vara stieples, un tad es aptvēru, ka tās ir saslējušās kā sabozta suņa spalva. Viņš baidījās no manis.
- Džeimij, es ierunājos, juzdama, ka sirds man dziļā vientulībā lūst. Ak, Džeimij!
Es apsēdos un saritinājos mazā kamoliņā, cenšoties savilkties ap sāpju asi. Nekam vairs nebija nozīmes, un es sāku izmisīgi raudāt.
Džeimijs uzlika rokas man uz pleciem, un es pacēlu skatienu, pietiekami, lai redzētu viņa seju. Cauri asaru miglai es saskatīju, ka tāda izteiksme viņam bija cīniņā, kad sasprindzinājuma augstākais punkts jau garām un ciņa kļuvusi par rāmu nenovēršamlbu.
- Es tev ticu, viņš pārliecināti sacīja. Es neko nesaprotu pagaidām -, bet es tev ticu. Klēra, es tev ticu! Klausies mani! Starp mums, mani un tevi, ir patiesība, un es ticēšu visam, ko tu man teiksi. Viņš mani maigi sapurināja.
- Nav svarīgi, kas tas ir. Tu esi man izstāstījusi. Pagaidām ar to pietiek. Paliec mierīga, mo duinne. Noliec savu galvu man uz pleca un esi mierīga. Pārējo izstāstīsi vēlāk. Un es tev ticēšu.
Es aizvien vēl šņukstēju, nespēdama aptvert, ko Džeimijs man saka. Es turējos pretī, cenšoties atrauties, bet viņš apskāva mani un cieši piekļāva galvu pie pleda ielocēm un atkal un atkal atkārtoja: "Es tev ticu."
Beidzot no noguruma es nomierinājos tiktāl, ka varēju pacelt galvu un pateikt:
- Bet tu nevari man ticēt.
Pretī es saņēmu smaidu. Lūpas gan viegli drebēja, bet viņš smaidīja.
- Tu man neteiksi, Ārmaliet, ko es varu un ko nevaru. Viņš kādu brīdi klusēja. Cik tev ir gadu? viņš ziņkāri jautāja. Laikam nekad nebiju tev to vaicājis.
Jautājums bija tik absurds, ka man vajadzēja apdomāties.
- Man ir divdesmit septiņi gadi… vai divdesmit astoņi, es piebildu. Džeimiju šī atbilde uz brīdi izsita no sliedēm. Šajā laikmetā sievietes divdesmit astoņu gadu vecumā jau stāvēja uz pusmūža sliekšņa.
- Ak tā, viņš noteica. Tad dziļi ievilka elpu. Domāju, ka esi apmēram manos gados… vai jaunāka.
Brītiņu viņš nekustējās. Tad palūkojās lejup uz mani un pasmaidīja.
- Daudz laimes dzimšanas dienā, Ārmaliet.
To es nebiju gaidījusi un tikai stulbi blenzu viņā.
- Ko? es beidzot izmocīju.
- Es teicu: "Daudz laimes dzimšanas dienā." Šodien ir 20. oktobris.
- Tiešām? es truli jautāju. Esmu zaudējusi dienu skaitu. Es atkal drebēju no aukstuma un šoka, un savas atzīšanās. Džeimijs mani apskāva un kādu brīdi turēja, ar lielo plaukstu glāstīdams manus matus, galvu piespiedis sev pie krūtim. Es atkal sāku raudāt, bet šoreiz no atvieglojuma. Manā nestabilajā stāvokli likās loģiski, ja viņš zināja manu īsto vecumu, un tomēr gribēja mani, tad viss būs labi.
Džeimijs paņēma mani klēpī un, uzmanīgi piekļāvis savam plecam, nesa pie ugunskura, kur vienā malā bija nolicis seglus. Viņš apsēdās, atspiedās pret tiem un turēja mani viegli apskautu.
Pagāja ilgs laiks, lidz viņš atkal ierunājās:
- Labi. Tagad izstāsti man visu.
Es izstāstīju. Visu, ar pārtraukumiem, bet sakarīgi. No noguruma neko nejutu, bet biju apmierināta kā trusis, kas noskrējis lapsu un atradis pagaidu slēptuvi zem baļķa. Patvērums tas nav, bet vismaz var atvilkt elpu. Un es izstāstīju viņam par Frenku.
- Frenks, viņš klusi sacīja. Tātad viņš tomēr nav miris.
- Viņš nav dzimis. Jutu, ka pret ribām atsitas vēl viens draudošs histērijas uzplūds, bet man izdevās savaldīties. Un es ari ne.
Džeimijs ar glāstiem mani atkal nomierināja, klusi murminādams savus gēlu vārdus.
- Kad es tevi Fortviljamā atņēmu Rendelam, viņš pēkšņi sacīja, tu mēģināji tikt atpakaļ. Pie akmeņiem. Un… Frenka. Tāpēc tu pameti ieleju.
-Jā-
- Un es tevi par to nopēru. Balss no nožēlas bija piesmakusi.
- Tu nevarēji to zināt. Es nevarēju tev teikt. Man patiešām mācās virsū miegs.
- Nē, laikam nevarēji vis. Viņš ciešāk apņēma mani ar pledu un saudzīgi apspraudīja to ap pleciem. Guli vien, mo duinne. Neviens tevi neaiztiks; es esmu te.
Iegrimu viņa pleca siltajā ieliekumā, ļaujot nogurušajam prātam krist cauri bezapziņas slāņiem. Piespiedu sevi iznirt līdz apziņai tik ilgi, lai pajautātu:
- Vai tu man patiesi tici, Džeimij?
Viņš nopūtās un skumīgi man uzsmaidīja.
- Jā, ticu, Armaliet. Bet būtu daudz vienkāršāk, ja tu būtu tikai ragana.
Gulēju kā nāves miegā un pamodos īsi pēc saullēkta ar briesmīgām galvassāpēm, pilnīgi stīva, smeldza pat sīkākie muskulīši. Džeimija sporanā atradās pāris sauju auzu, un viņš piespieda mani ieēst mazliet putras auzas ar aukstu ūdeni. Brūvējums ķērās man rīklē, bet kaut kā es to lejā dabūju.