- Bij vēl kāds iemesls. Galvenais.
- Iemesls? es stulbi pārjautāju.
- Kāpēc es tevi apprecēju.
- Un kāds tas bija? Nezinu, ko gaidīju, varbūt vēl kādus atklājumus par Freizeru ģimenes sarežģītajām attiecībām. Bet tas, ko viņš pateica, zināmā mērā sagādāja vēl lielāku triecienu.
- Es tevi gribēju. Viņš novērsās no loga un ieskatījās man sejā. Neko citu es tik loti savā mūžā nebiju gribējis, viņš klusiņām piebilda.
Mēma no brīnumiem, es turpināju viņā lūkoties. Lai ko es biju gaidījusi, bet ne jau tādu atzīšanos. Redzēdams, ka es vaļēju muti brīnos, Džeimijs bezrūpīgi turpināja: Jautāju savam tēvam, kā es zināšu, ka tā ir īstā sieviete, un viņš man atbildēja, ka tad, kad pienāks laiks, man nebūs nekādu šaubu. Un nebij ar'. Kad es atmodos tajā tumšajā naktī zem koka ceļā uz Leohu un tu sēdēji man uz krūtīm un lamājies par to, ka es noasiņoju, es teicu sev: "Džeimij Freizer, lai arī tu neredzi, kā viņa izskatās, un lai ari viņa sver tik, cik kārtīgs vilcējs zirgs, šī ir tā sieviete."
Es metos viņam klāt, bet Džeimijs atkāpās, ātri bērdams vārdus.
- Es teicu sev: "Viņa divas reizes vairāku stundu laikā ir lāpījusi tevi; dzīve Makenziju klana vidū ir tāda, kāda tā ir, tikpat labi varu precēt sievieti, kas var apturēt asiņošanu un salikt salauztus kaulus." Un vēl es sev teicu: "Džeimij, puis, ja tev tik patīkams viņas pieskāriens atslēgkaulam, iedomājies, kā tas būtu tur zemāk…"
Viņš aizslēpās aiz krēsla.
- Protams, iedomājos, ka tā jūtos vienkārši pēc četriem klosterī pavadītiem mēnešiem, nebaudot sieviešu sabiedrības labumus, bet tad jājiens visu nakti kopā… Viņš apklusa, lai teatrāli nopūstos, izraudams man no pirkstiem savu piedurkni, tad turpināja: …ar to burvīgi apaļo pakaļu, iespiestu manā kājstarpē… Džeimijs izvairījās no sitiena, kas bija mērķēts uz viņa kreiso ausi, un pakāpās sānis, starp mums izvirzīdams mazu galdiņu. Un to akmens cieto galvu, kas sitās man pret krūtīm… Mazs metāla rotājums atsitās pret viņa galvu un ar troksni aizripoja pa grīdu. Es teicu sev…
Tagad Džeimijs smējās jau tik stipri, ka vajadzēja laiku pa laikam ieraut elpu.
- Džeimij… es teicu… lai ari viņa ir viena ārmaliešu maita… ar odzes mēli… un pakaļu kā… kāda tam nozīme, ka s-seja viņai kā a-aitai…
Es viņu glīti paklupināju un ar ceļiem uzmetos uz vēdera, kad viņš nogāzās zemē tā, ka visa māja norībēja.
- Vai tu gribi teikt, ka apprecēji mani mīlestības dēļ? es stingri noprasīju. Viņš savilka uzacis un cīnījās pēc elpas.
- Vai tad es… tikko… to neteicu?
Ar vienu roku Džeimijs apņēma manus plecus, otru veikli pabāza zem brunčiem un turpināja nežēlīgi knaibīt to manu ķermeņa daļu, kuru tikko bija slavējis.
Tajā brīdī istabā iepeldēja Dženija, lai paņemtu savu rokdarbu groziņu, un uzjautrināta vēroja brāļa izdarības.
- Un ko tu esi sadomājis, manu mazo Džeimij? viņa jautāja, savilkusi uzacis.
- Mīlējos ar savu sievu, viņš izdvesa, aizelsies no smiešanās un cīkstēšanās.
- Tam tu varēji atrast piemērotāku vietu. Viņa savilka uz augšu otru uzaci. Ierausi pakaļā skabargas.
Lelibroka vienlaikus bija gan mierīga, gan ļoti rosīga vieta. Likās, ka, tiklīdz nodzied gailis, visi uzreiz ceļas augšā un saimniecība dūkdama griežas kā sarežģīts pulksteņa mehānisms līdz saules rietam, kad zobratiņi un ritentiņi, kas visu darbinājuši, cits pēc cita apstājas un aizripo tumsā meklēt vakariņas un gultu, lai no rīta atkal brīnumainā kārtā parādītos savās īstajās vietās.
Lai muiža sekmīgi darbotos, katrs vīrietis, sieviete un bērns bija ļoti būtiski. Un es nespēju iedomāties, kā šos pēdējos gadus tā varēja iztikt bez saimnieka. Tagad ne tikai Džeimija, bet arī manas rokas tika liktas pie pamatiga darba. Pirmo reizi es izpratu, kāpēc skoti tik strikti nosoda dīkdienību, kas man agrāk (vai šajā gadījumā vēlāk) likās tīrā dīvainība. Dīkdienība tiktu uzskatīta ne tikai par morālas degradācijas pazīmi, bet arī par apvainojumu dabiskajai lietu kārtībai.
Protams, bija arī neaizmirstami brīži. Tie īsie laika sprīži, kas paiet tik ātri, kad viss šķiet sastindzis un eksistence absolūtā līdzsvarā, kā brīdis, kad gaisma mijas ar tumsu, kad ne vienai, ne otrai nav varas pār tevi.
Tādu bridi es izbaudiju otrās vai trešās dienas vakarā pēc mūsu ierašanās muižā. Es sēdēju uz sētas aiz mājas un aiz torņa varēju redzēt dzeltenīgos laukus līdz klints malai un koku rindai pārejas tālākajā malā, kas pamazām satumsa un kļuva melna uz debesu pērļainās vizmošanas fona. Gan tuvie, gan tālie priekšmeti likās vienādā attālumā, jo to garās ēnas sakusa ar krēslu.
Gaisā jautās dzestrums, kas vēstīja, ka naktī būs salna, un es nodomāju, ka drīz būs jāiet iekšā, kaut ari negribējās pamest šo sastingušo skaistumu. Nemanīju Džeimija tuvošanos līdz brīdim, kad viņš apsedza manus plecus ar smagu mēteli. Nebiju ievērojusi, ka kļuvis vēss, un sapratu to tikai tad, kad mani ieskāva biezās vilnas sargājošais siltums.
Džeimija rokas, liekot man ap pleciem mēteli, apskāva mani, un es, viegli drebinādamās, atspiedos pret viņu.
- Jau no mājas redzēju, kā tu drebi, Džeimijs sacīja, saņemot manas rokas. Ja neuzmanīsies, sasaldēsies.
- Un tu? Es pagriezos, lai paskatītos uz vīru. Par spīti arvien asākajam dzestrumam gaisā, viņš izskatījās pilnīgi apmierināts, būdams vienā kreklā un kiltos, un tikai neliels deguna apsārtums liecināja, ka šis nav no mīlīgākajiem vakariem.
- Ak, esmu pieradis. Skotiem nav tik šķidras asinis kā jums dienvidu zildeguņiem. Viņš pacēla uz augšu manu zodu un smaidīdams noskūpstīja manu degunu. Es saņēmu viņu aiz ausīm un pavilku uz leju.
Tas bija vilcies pietiekami ilgi, lai mūsu ķermeņa temperatūra izlīdzinātos, un siltās asinis straujā plūdumā šalca man ausīs, kad es atliecos atpakaļ, cenšoties noturēties uz žoga malas. Vējš pūta no mugurpuses, mezdams man sejā matu šķipsnas. Džeimijs tās notrauca man no pleciem, ar pirkstiem pieglauzdams izspūrušās lokās tā, ka caur tām spīdēja rietošā saule.
- Kad gaisma spīd no muguras, izskatās, ka tev ap galvu būtu nimbs, viņš klusi sacīja. Eņģelis ar zelta kroni.
- Un tu, es runāju tikpat klusi, braukdama ar pirkstu pa viņa žokļa līniju, kur dzintarainā gaisma vizēja bārdas rugājos. Kāpēc tu man neteici to agrāk?
Viņš saprata, par ko es runāju. Uzacs savilkās uz augšu, un lūpas i/.liecās smaidā, vienu sejas pusi apspīdēja kvēlojošā saule, otra grima cnā.
- Nu… es zināju, ka tu negribi mani precēt. Man nebija vēlēšanās apgrūtināt tevi vai padarīt sevi par muļķi, sakot to tad, kad skaidri zināju, ka gulēsi ar mani tikai tāpēc, lai cienītu solījumu, kuru nevēlējies dot. Džeimijs turpināja smaidīt, nokrēslā pazibēja baltie zobi, kad viņš apsteidza manus iebildumus. Vismaz pirmajā reizē. Zini, sieva, man ir savs lepnums!
Es pastiepu rokas un pievilku viņu sev klāt tā, ka viņš stāvēja man starp kājām, kad es sēdēju uz žoga. Juzdama vēso ādu, es apņēmu ar kājām viņa gurnus un apsedzu ar plato mēteli, kas nokarājās kā spārni. Auduma nodrošinātajā patvērumā viņš cieši mani apskāva, un es piekļāvu vaigu pie viņa batista krekla.
- Mīļā, viņš čukstēja. Ak, mana mīļā! Es tevi ļoti gribu.
- Tas taču nav viens un tas pats, vai ne? es jautāju. Nu, mīlēšana un gribēšana.
Viņš mazliet piesmacis iesmējās.
- Bet sasodīti tuvu, Ārmaliet, vismaz man. Es varēju just viņa alku spēku, cietu un vibrējošu. Pēkšņi viņš atkāpās, pieliecās un nocēla mani no sētas.