Выбрать главу

-     Uz kurieni mēs ejam? Mēs devāmies projām no mājas uz gobu audzi, kuras paēnā atradās vairāki šķūnīši.

-    Meklēt siena kaudzi.

28 skūpsti un apakšbikses

pamazām es atradu savu vietu saimniecības ikdienas ritmā. Tā kā Dženija vairs nespēja izstaigāt lidz nomnieku mājām, tad šo pie­nākumu uzņēmos es, reizēm man līdzi nāca staļļu zēns, reizēm Džeimijs vai īans. Ņēmu līdzi ēdienu un zāles, kā nu mācēdama, ārstēju saslimušos un devu padomu, kā uzlabot veselību un higiēnu, ieteiku­mus, kurus uzņēma ar lielāku vai mazāku pateicību.

Lelibrokā es staigāju pa māju un apkārtni, darot darbus, kur varēju būt noderīga, galvenokārt dārzā. Turklāt Lelibrokā vēl bija ne tikai mazais, skaistais košumdārzs, bet arī garšaugu dārziņš un milzīgs sakņu dārzs jeb dārzenājs, kas nodrošināja muižu ar rāceņiem, kāpos­tiem un kabačiem.

Džeimijs, lai atgūtu nokavēto laiku, bija visur darbistabā ar grā­matvedības dokumentiem, laukos ar nomniekiem un zirgu stallī ar īanu. Man likās, ka aiz tā slēpjas kaut kas vairāk par pienākumu vai peļņu. Mums drīz būs jādodas projām; viņš gribēja visu ievirzīt sliedēs, lai darbi paši ritētu, kamēr viņš būs projām, līdz viņš līdz mēs varē­sim atgriezties te uz visiem laikiem.

Es zināju, ka mums būs jādodas projām, tomēr mierīgajā Lelibrokā, Dženijas, īana un mazā Džeimija dzīvespriecīgajā sabiedrībā es jutos, kā beidzot pārnākusi mājās.

Kādu ritu pēc brokastīm Džeimijs piecēlās no galda un paziņoja, ka došoties uz ielejas otru galu, jo gribot apskatīt zirgu, ko Mārtiņš Meks pārdodot.

Dženija stāvēja pie bufetes un pagriezās, saraukusi uzacis.

-    Vai tu domā, ka tas ir droši, Džeimij? Pēdējā mēneša laikā pa visu novadu vazājušās angļu sardzes.

Viņš paraustīja plecus un paņēma svārkus, ko bija uzlicis uz krēsla atzveltnes.

-     Būšu uzmanīgs.

-    Paklau, Džeimij, ierunājās īans, ienācis ar malkas klēpi kamī­nam. Es gribēju jautāt… vai tu šorīt vari aizkāpt līdz dzirnavām? Vakar bij ienācis Džoks un teica, ka kaut kas sagājis dēlī ar ratu. Es uzmetu aci, bet divatā mēs netikām gudri. Man liekas, ratā zem ūdens iepinušies kādi mēsli.

Māsasvīrs viegli uzsita pa savu koka kāju un uzsmaidīja man.

-    Staigāt es, paldies Dievam, varu, jāt arī, bet peldēt nejaudāju. Es tikai šļakstos un bradāju pa riņķi kā vabole.

Džeimijs nolika svārkus atpakaļ uz krēsla un pasmaidīja par svaiņa salīdzinājumu.

-    Nav jau tik ļauni, īan, ja tāpēc viss rīts nav jāpavada ledainā dzir­navu dīķī. Labi, es aiziešu. Viņš pagriezās pret mani.

-    Vai negribi nākt man līdzi, Armaliet? Rīts tāds smuks, un tu vari paņemt savu kurvīti. Viņš pameta ironisku skatienu uz milzīgo klūgu grozu, ko es ņēmu līdzi, ejot lasīt zālītes. Iešu uzvilkt kreklu. Tūlīt nākšu. Viņš devās uz kāpnēm un vingri uzskrēja augšā, lecot pa trim pakāpieniem uzreiz.

Mēs ar īanu sasmaidījāmies. Ja viņš nožēloja, ka viņam tādi varoņ­darbi tagad liegti, tad prasmīgi slēpa aiz prieka par Džeimija spēku pārpilnību.

-     Cik labi, ka viņš ir atgriezies, īans sacīja.

-     Kaut mēs varētu te palikt, es pažēlojos.

Maigi brūnajās acīs pavīdēja satraukums.

-     Bet jūs taču nedosieties projām tūlīt?

Es papurināju galvu. Nē, tūlīt vēl ne. Bet labu laiku pirms sāk snigt. Džeimijs bija nolēmis, ka vislabāk mums būtu doties uz Bjūliju Freizeru klana sēdekli. Varbūt viņa vectēvs lords Lavets varēs ko darīt mūsu labā; ja ne, tad vismaz spēs mums palīdzēt tikt uz Franciju.

īans nomierinājies pamāja ar galvu.

-    Jā, skaidrs. Bet jums vēl ir dažas nedēļas laika.

Bija skaista, saulaina rudens diena, gaiss dzirkstošs kā sidrs, un debesis tik zilas, ka varētu tajās noslīkt. Mēs gājām lēnām, jo es lasīju vēlīnus mežrožu ziedus un dipsaku galvas, un par šo to pļāpā­jām.

-    Jaunnedēļ ir Ceturkšņa rentes diena, Džeimijs ieminējās. Vai tava jaunā kleita būs gatava?

-     Es ceru. Kāpēc prasi, vai tas ir tik liels notikums?

Viņš man uzsmaidīja un paņēma no manis grozu, kamēr es pielie­cos noraut biškrēsliņa kātu.

-    Nu, tā varētu teikt. Zināms, ne tik krāšņs kā Kolama godi, bet visi Lelibrokas nomnieki ieradīsies maksāt renti un izrādīt cieņu jaunajai Lelibrokas kundzei.

-     Laikam jau viņi brīnīsies, ka esi apprecējis anglieti.

-    Domāju, ka daži tēvi būs vīlušies; pirms mani saņēma ciet un aizveda uz Fortviljamu, es te lakstojos ap vienu otru zelteni.

-     Vai nožēlo, ka neapprecēji vietējo meitu? es koķetēju.

-    Ja tu gaidi, ka es teikšu "jā", viņš uztvēra manu noskaņu, bridi, kad tev rokā cūku kaujamais dūcis, tad tu slikti domā par manu veselo saprātu.

Es nometu dunci, ko biju paņēmusi augu rakšanai, atplētu rokas un stāvēju gaididama. Kad viņš beidzot mani palaida vaļā, es atkal pielie­cos pēc dunča un paķircinājos:

-    Visu laiku prātoju, kā tas nākas, ka tu tik ilgi paliki nevainīgs. Vai tad visas Lelibrokas meitas ir tik neglītas?

-     Nē, viņš sacīja, acis samiedzis spožajā saulē. Tur vainīgs mans tēvs. Reizēm mēs abi mēdzām vakaros pastaigāties pa laukiem un tad runājām par visu ko. Kad biju pietiekami vecs, lai kaut kas tāds varētu atgadīties, viņš man pastāstīja, ka vīrietim jāatbild par savu sēto sēklu, jo viņa pienākums ir rūpēties par sievieti un aizsargāt viņu. Un, ja es neesmu gatavs to darīt, tad man nav tiesības uzvelt sievietes pleciem nastu par savas rīcības sekām.

Džeimijs pameta skatienu atpakaļ uz māju. Un uz mazo dzimtas kapsētu netālu no torņa, kur bija apbedīti viņa vecāki.

-    Viņš sacīja, ka vīrieša dzīvē vislieliskākais ir gulēt ar sievieti, kuru mīl, Džeimijs klusi teica. Viņš man uzsmaidīja, un acis viņam bija tikpat zilas kā debesis virs galvas. Tēvam bija taisnība.

Viegli pārlaidu pirkstus viņa vaigam līdz zodam.

-    Diezgan nežēlīgi pret tevi ir likt tev tik ilgi gaidīt, es ieminējos.

Džeimijs pasmaidīja, spirdzinošais rudens vējš plivināja kiltus

viņam ap ceļiem.

-     Nu, Baznīca gan māca, ka pašapmierināšanās ir grēks, bet mans tēvs sacīja, ka, pēc viņa domām, ja jāizvēlas apgānīt sevi vai kādu nabaga sievieti, tad kārtīgs vīrs nesīs upuri.

Izsmējusies es papurināju galvu un teicu:

-    Nē. Nē, neko vairāk es neprasīšu. Tomēr tu saglabāji nevainību.

-    Tikai pateicoties Dieva žēlastībai un tēvam, Armaliet. Man liekas, kopš četrpadsmit gadu vecuma man galvā nebij nekā cita kā vien skuķi. Bet tad mani aizsūtīja uz Bīnečadu pie Dūgala.

-     Un tur meiteņu nebija? es painteresējos. Man likās, ka Dūgalam bija meitas.

-     Kā tad. Četras gabalas. Divas jaunākās nav nekādas glītās, bet vecākā bij traki smuka. Pāris gadu vecāka par mani, Mollija. Un mana uzmanība viņai diez kā neglaimoja. Es lūrēju uz Molliju pāri vakariņu galdam, bet viņa augstprātīgi manī noraudzījās un jautāja, vai man esot katars. Tādā gadījumā man esot jāliekas gultā, bet, ja ne, viņa būtu ļoti pateicīga, ja es aizvērtu muti, jo viņa ēdot nevēloties skatīties man rīklē.

-     Pamazām sāku saprast, kā tu varēji palikt nevainīgs, es teicu, parāvusi uz augšu brunčus, lai uzkāptu uz žoga šķērskoka. Bet visas taču nebija tādas.

-     Nē, Džeimijs domīgi sacīja un pastiepa roku, lai palīdzētu man tikt pāri žogam. Mollijas jaunākā māsa Tabita bija krietni draudzī­gāka. Viņš, kavēdamies atmiņās, pasmaidīja.