- Tibija bij pirmā meitene, kuru es noskūpstīju. Pareizāk būtu teikt, ka viņa bij pirmā meitene, kas noskūpstīja mani. Nesu viņas vietā no kūts uz pienotavu divus spaiņus piena un visu laiku kalu plānus, kā dabūt viņu aiz durvīm, jo no turienes viņa nevarēs aizbēgt, un noskūpstīt. Bet man bij aizņemtas rokas, un, lai es tiktu iekšā, durvis vajadzēja atvērt viņai. Un tā sanāca, ka beigu beigās es tiku iespiests aizdurvē, Tiba pienāca, saņēma mani aiz ausīm un noskūpstīja. Un izšļakstīja pienu, viņš vēl piebilda.
- Izklausās pēc neaizmirstamas pirmās pieredzes, es nosmējos.
- Šaubos, vai viņai tā bij pirmā reize. Džeimijs smaidīja. Tiba bij zinošāka par mani. Bet nekāda lielā mācīšanās mums nesanāca; aptuveni pēc pāris dienām Tibas māte pieķēra mūs pieliekamajā kambari. Viņa neko neteica, tikai uzmeta man niknu skatienu un lika Tibijai iet klāt galdu, bet gan jau viņa bij pastāstījusi Dūgalam.
Ja Dūgals Makenzijs bija tik ašs uz atmaksas pieprasīšanu par māsas goda aizskaršanu, varu tikai minēt, ko viņš spētu izdarīt, aizstāvot meitu.
- Man skrien šermuļi pār muguru. Arī es smaidīju.
- Man ar', Džeimijs nodrebinājās. Tā kā sakaunējies viņš iesāņus uzmeta man skatienu.
- Tu jau zināsi, ka jauni zēni dažkārt no rītiem pamostas ar… nu, ar… Viņš nosarka.
- Jā, es zinu, lietišķi noteicu. Tāpat ir arī divdesmit trīs gadus veciem večiem. Vai tu domā, ka es neievēroju? Tu pietiekami bieži esi man to parādījis.
- Mmphmm. Nu, nākamajā rītā pēc tam, kad Tibas māte mūs pieķēra, es pamodos rītausmā. Biju sapņojis par viņu… par Tibu, ne jau par viņas māti un nemaz nebiju pārsteigts, ka sajutu sev uz daikta roku. Bet brīnums bij tas, ka tā nebij mana roka.
- Un arī Tibijas ne?
- Nē, zināms, ka ne. Viņas tēva.
- Dūgala? Pie joda…?
- Nu, es atvēru acis un viņš, ļoti mīļi smaidīdams, raudzījās manī no augšas. Tad apsēdās uz gultas malas un mēs jauki papļāpājām kā tēvocis ar māsasdēlu, kā audžutēvs ar audžudēlu. Viņš ļoti priecājoties, ka es dzīvoju viņa mājā, jo viņam pašam dēla nav, un tā tālāk. Ka visai ģimenei es ļoti patīkot. Cik stipri viņam sāpētu, ja es tādas jaukas, nevainīgas jūtas, ko viņa meitas jūt pret mani, izmantotu ļaunprātīgi, bet viņš, protams, esot laimīgs, ka varot man uzticēties kā paša dēlam.
Un visu laiku, kamēr viņš tā runāja un es gulēju, vienu roku Dūgals I arēja uz dunča, bet ar otru bij satvēris manus pautus. Tāpēc es teicu "|ā, krusttēv" un "nē, krusttēv", un, kad viņš aizgāja, es satinos segā un sapņoju par cūkām. Un lidz sešpadsmit gadu vecumam, kad ierados l.eohā, nevienu meiteni vairs neskūpstīju.
Džeimijs smaidīdams skatījās uz mani. Mati viņam bija atsieti uz pakauša ar ādas sloksni, bet īsākie uz galvvirsas, kā parasti, spurojās un skaidrajā, dzidrajā gaisā vizuļoja sarkani zeltaini. Ceļā no Leohas uz Kreignedanu viņa āda bija ieguvusi tumsnēju bronzas toni, un tagad viņš izskatījās pēc rudens lapas, kas jautri griežas vējā.
- Un kā bij ar tevi, mana daiļā Ārmaliet? viņš jautāja. Vai puikas skrēja tev pakaļ, mēles izkāruši, vai ari tu biji kautrīga un bikla?
- Ne tik kautrīga kā tu, es piesardzīgi sacīju. Man bija astoņi gadi.
- Jezebele! Kurš tad bij tas laimīgais?
- Tūristu gida dēls. Tas notika Ēģiptē. Viņam bija deviņi gadi.
- 0, tad tu neesi vainojama. Tevi paveda vecāks vīrietis. Un noteikti viens sasodīts pagāns.
Ielejā mūsu acīm pavērās dzirnavas, tās bija gleznainas, sienas klāja dzeltens apmetums, pie vienas kvēloja tumšsarkanu vīnstīgu režģis, zaļie slēģi, tīri, kaut arī mazliet pabalējuši, bija atvērti, lai ielaistu dienasgaismu. Ūdens priecīgi šalca, pa slūžām zem stāvoša dzirnu rata gāzdamies dīķī. Tur peldēja pīles, un ceļā uz dienvidiem te bija nolaidušies atpūsties krūklis un gaigala.
- Skaties! es ierunājos, apstādamās kalna virsotnē, satvērusi Džeimija roku, lai arī viņš apstātos. Vai nav skaisti?
- Būtu daudz smukāk, ja dzirnu rats grieztos, viņš noburkšķēja. Tad palūkojās manī un pasmaidīja.
- Jā, Ārmaliet. Šī ir skaista vieta. Bērnībā es te nācu peldēties… aiz upes pagrieziena ir plats līcis.
Drīz vien, paejot dažus soļus uz leju, cauri vītolu priekškaram to varēja ieraudzīt. Un arī zēnus. Viņi bija četri, šļakstināja ūdeni, peldēja un klaigāja, pliki kā zirņi.
- Brrr, es, vērodama peldētājus, nodrebinājos. Rudenim laiks bija loti labs, tomēr gaiss bija pietiekami dzeldīgs, lai es priecātos, ka esmu paņēmusi lakatu. Jau skatoties vien, man asinis stingst dzīslās.
- Ak tā? Džeimijs nobrīnījās. Nu tad ļauj man tās uzsildīt.
Pametis skatienu uz zēniem upē, viņš atkāpās lielas kastaņas ēnā.
Apņēmis mani ap vidu, viņš ari mani ievilka ēnā.
- Tu nebiji pirmā zeltene, kuru bučoju, viņš klusi sacīja. Bet zvēru, ka būsi pēdējā. Un viņš liecās pretī manai uz augšu pavērstajai sejai.
Pēc steidzīgas iepazīstināšanas ar melderi, kurš iznāca no sava mitekļa, es devos atvilkt elpu uz dzirnavu dīķi, bet Džeimijs tikmēr vairākas minūtes klausījās paskaidrojumus, kas noticis ar dzirnavu ratu. Pēc tam melderis iegāja dzirnavās, lai mēģinātu pagriezt dzirnakmeni no iekšpuses, bet Džeimijs brīdi stāvēja un domīgs vērās tumšajā ar ūdenszālēm aizaugušā dīķa dzelmē. Beidzot, paraustījis plecus, viņš sāka vilkt nost drēbes.
- Neko nepadarīsi, viņš izmeta man adresētu piezīmi. īanam taisnība zem slūžām kaut kas iestrēdzis. Man būs jānirst un… Es noelsos, un viņš apklusa, tad pagriezās pret krastu, kur es sēdēju, nolikusi grozu sev blakus.
- Un kas tev vainas? Džeimijs man stingri noprasīja. Vai nekad agrāk neesi redzējusi vīrieti apakšbiksēs?
- Ne… gluži… tādās! Smieklu dēļ es nevarēju parunāt, tomēr dažus vārdus man izdevās izteikt. Pieļāvis, ka vajadzēs nirt, Džeimijs zem kiltiem bija uzvilcis īsu apģērba gabalu, kas bija neiedomājami vecs, šūts no sarkana flaneļa, bet vēlāk salāpīts ar neaptverami plaša klāsta krāsu un materiālu ielāpiem. Acīmredzot šīs apakšbikses sākumā bija piederējušas cilvēkam, kura viduklis bijis par vairākām collām resnāks nekā Džeimijam. Bikses šļauganās ielocēs bistami karājās pār plakano vēderu uz pašiem gurnu kauliem.
- Vai tās piederēja tavam vectēvam? es minēju, neveiksmīgi cenšoties apspiest ķiķināšanu. Vai ari vecaimātei?
- Tēvam, viņš salti atteica, augstprātīgi manī raugoties. Tu taču nedomāji, ka sievas un savu nomnieku acu priekšā bridīšu ūdeni pliks kā ola, vai ne?
Ar milzīgu pašcieņu Džeimijs saņēma vienā rokā lieko audumu un brida dīķi. Iedams pa ūdeni blakus ratam, viņš novērtēja situāciju, tad dziļi ievilka elpu un ienira; pēdējais, ko es no viņa redzēju, bija sarkanās flaneļa apakšbikses, piepūtušās kā balons. Dzirnavnieks, izliecies pa logu, sauca uzmundrinājumus un norādījumus, tiklīdz gludā, slapjā galva iznira virspusē, lai ieelpotu.
Dīķa krasts bija biezi apaudzis ar mitrumu mīlošiem augiem, un es ar savu dunci raku malvas saknes un mazās, smalklapainās vīgriezes. Grozs jau bija līdz pusei pilns, kad aiz muguras izdzirdēju pieklājīgu kāsu.
Kāsētāja bija ļoti veca vai vismaz tāda izskatījās. Viņa balstījās uz vilkābeles nūju, savīkstljusies drānās, kuras viņa noteikti valkāja jau pirms divdesmit gadiem, bet tagad sarukušajam stāvam tās bija daudz par platu.