- Labs ritiņš, vecā sieviete sveicināja, vairākkārt pamādama ar galvu. Iestivināts balts galvas auts noslēpa gandrīz visus matus, tikai dažas tēraudsirmas šķipsnas bija izsprukušas savā vaļā un pielipušas pie vaigiem līdzīgiem sažuvušiem ābolišiem.
- Labrīt, es atņēmu sveicienu un jau cēlos kājās, bet viņa spēra dažus soļus uz priekšu un pārsteidzoši graciozi noslīga man blakus zemē. Cerēju, ka viņa spēs atkal piecelties.
- Es esmu… iesāku, bet nebiju lāgā atvērusi muti, kad svešā mani pārtrauca.
- Tu, protama lieta, esi jaunā kundzene. Esmu Makneba kundze vecā Makneba, tā mani sauc, jo, redz, manas vedeklas tak ar' ir Makneba kundzes. Ar kārnu roku viņa pavilka sev tuvāk manu grozu un ieskatījās tajā.
- Malvas sakne… jā, tā labi der pret baušlaku. Bet to tu gan, zeltenīt, labāk nebrūķē. Viņa piebikstīja ar pirkstu mazam, brūnganam bumbulim. Izskatās pēc lilijas saknes, bet nav.
- Kas tad tā ir? es jautāju.
- Čūskmēlīte. Ja šito apēd, zeltenīt, tad jāvārtās pa istabu. Viņa izņēma bumbuļus no groza un ar plunkšķi sameta ūdenī. Tad iecēla grozu sev klēpī un lietpratīgi izrakņāja tā saturu, bet es skatījos daļēji man nāca smiekli, bet daļēji jutos aizkaitināta. Ziņkāri apmierinājusi, veča atdeva grozu man.
- Nu, priekš ārmaliešu sievišķa esi gana gudra, viņa mani novērtēja. Vismazam atšķir pātaini no balandas. Viņa pameta skatienu uz dīķi, kur bija parādījusies Džeimija galva, gludena kā ronim, tad atkal pazudusi zem dzirnavām. Redzu, ka pilskungs nav apņēmis tevi tikai aiz smukā ģīmja vien.
- Paldies, es pateicos un nolēmu uztvert to kā komplimentu. Vecās sievas acis, asas kā adatas, bija piekaltas manam viduklim.
- Grūta vēl neesi? vecā Makneba skaidri un gaiši noprasīja.
- Aveņu lapas, tā ir laba lieta. Sauju aveņu lapu pasautē kopā ar mežrožu augļiem, dzer augošā mēnesi, no ceturkšņa līdz pilnam. Kad mēness dilst, no pilna līdz pusei, ņem drusku bārbales un izskalo dzemdi.
- 0, es iesaucos, nu…
- Man pilskungam ir viena lūgšana, vecā turpināja. Bet skatos, ka šimbrīžam viņš ir aizņemts, tamdēļ es to pateikšu tev.
- Labi, vārgā balsi piekritu, neredzēdama iespēju viņu apturēt.
- Mans mazdēls, sieviete sacīja, ieurbusies mani ar mazajām, pelēkajām acīm, kas izmēra un spožuma ziņā atgādināja akmentiņus,
- mans mazdēls, nu, Rebijs… man viņu pavisam ir sešpadsmit gabali, un trijus sauc par Robertiem, bet viens ir Bobs, otrs Robs un mazais Rebijs.
- Apsveicu, pieklājīgi iestarpināju.
- Gribu, lai pilskungs ņem šo pie sevis par staļļa puiku.
- Nu, es nezinu…
- Saproties, tēva dēļ. Viņa paliecās uz priekšu, kā klāstīdama noslēpumu. Es jau nesaku, ka stingrībai būtu kāda vaina; aizvien esu teikusi, ja taupīsi rīksti, izlaidīsi bērnu, un labais Kungs zina, ka puikas vajag slānīt, citādi viņš nebūtu tajos sadzinis velnu. Bet, kad nonāk tik tālu, ka liek bērnam gulēt uz plīts, kad uz sejas ir manas dūres lieluma zilums un tikai par to, ka paņem no šķīvja lieku plāceni, tad…
- Tu gribi teikt, ka Rebija tēvs bērnu sit? es iejaucos.
Vecā pamāja ar galvu, apmierināta ar manu saprātu.
- Nuka. Vai tad es neteicu? Viņa pacēla roku. Es nebūtum neko sacījusi. Vīra dēls ir viņa ziņā, un viņš labāk zina, kas darāms, bet… nu, Rebijs ir man dikteni mīļš. Un vai puika vainīgs, ka tēvs dzer kā lops, lai cik liels negods mātei to teikt…
Veča brīdinoši izslēja pirkstu taisnu kā nūja.
- Neteikšu, ka Ronalda tēvs retums nebūtu drusku par daudz uzņēmis uz krūts. Bet nekādām pret mani vai bērniem nepacēla roku, nekādām, vecā Makneba domīgi piebilda. Pēkšņi viņa piemiedza man ar aci, mazie vaidziņi bija apaļi un stingri kā vasaras āboli, tā ka es varēju redzēt, kāda dzīvespriecīga un pievilcīga meitene viņa bijusi.
- Vienu reižu viņš man iesita gan, sieviete atklāja man noslēpumu, bet es paķēru bakstīkli no pavarda un iebelzu šim pa galvu. Viņa smieklos sašūpojās. Likās, būšu šo nogalējuši, sāku vaimanāt un turēju klēpī viņa galvu, ko nu iesākšu, palikusi atraitnēs ar diviem bērniem? Bet viņš attapās, viņa lietišķi sacīja, un nekad vairam man nepiedūra ne pirksta un bērniem ar'. Es laidu pasaulē trīspadsmit, zini, vecā palepojās. Un izaudzināju desmit.
- Apsveicu, es teicu no sirds.
- Aveņu lapas, viņa atkārtoja, iedrošinoši uzliekot man uz ceļa roku. Piemini manus vārdus, zeltenīt, aveņu lapas līdzēs. Un, ja ne, nāc pie manīm un es tev savārīšu dziru no ehinācijas, kabaču sēklām un kultas jēlas olas. Tas aizraus tava vīra sēklu taisni uz dzemdi, zini, un uz Lieldienām būsi apaļa kā ķirbis.
Es, mazliet notvīkuši, noklepojos.
- Mmphmmm. Un tu gribi, lai Džeimijs, tas ir, pilskungs, pieņem tavu mazdēlu pie sevis par staļļu puiku, lai viņš tiktu prom no tēva?
- Nuka. Jau tagad Rebijs ir varens strādnieks, un pilskungs nebūs…
Mūsu dzīvās sarunas vidū vecās sievas seja sastinga. Es atskatījos
pāri plecam un arī sastingu. Sarkansvārči. Dragūni, seši jātnieki uzmanīgi rāpās paugurā uz dzirnavām.
Ar apbrīnojamu attapību Makneba kundze piecēlās un atkal apsēdās uz Džeimija nomestajām drēbēm, visu apsedzot ar saviem platajiem brunčiem.
Man aiz muguras diķī kārtējo reizi ar plunkšķi iznira Džeimija galva un strauji ievilka elpu. Baidījos uzsaukt vai pakustēties, jo tā varēju piesaistīt dragūnu uzmanību dīķim, bet nāves klusums, kas pēkšņi iestājās man aiz muguras, vēstīja, ka viņš pats pamanījis briesmas. Klusumu pārtrauca viens vienīgs čukstus pateikts, bet no sirds dziļumiem nācis vārds, kas aizlidoja pār ūdeni:
- Merde.
Mēs ar veco sievu sēdējām nekustēdamās un skatījāmies, kā karavīri nāk lejup no kalna. Pēdējā brīdī, kad viņi iegriezās ap dzirnavu stūri, viņa aši apcirtās pret mani un piespieda pie savītušajām lūpām kā stibu taisno pirkstu. Es nedrīkstēju runāt, tādējādi darot zināmu dragūniem, ka esmu angliete. Man nebija laika pat pamāt ar galvu, ka esmu sapratusi, kad jau dažas pēdas no mums parādījās dubļiem aplipuši pakavi.
- Labs rīts, dāmas, dragūnu vadītājs sveicināja. Viņš bija kaprālis, bet es ar prieku konstatēju, ka ne kaprālis Hokinss. Ātrs skatiens apliecināja, ka neviens karavīrs nav no Fortviljamas, un ciešais tvēriens, ar kādu biju sagrābusi groza rokturi, mazliet atlaidās.
- Mēs no augšas redzējām dzirnavas, dragūns sacīja, un nodomājām, varbūt var nopirkt kādu maisu ar miltiem. Viņš paklanījās mums abām, nezinādams, kuru uzrunāt.
Makneba kundze izturējās salti, bet pieklājīgi.
- Labrīt! Viņa pamāja ar galvu. Bet, ja esat nākuši pēc miltiem, domāju, ka dabūsiet vilties. Sudmalu rats ir pagalam. Varbūtam nākamreiz, kad iegadīsieties šajā pusē.
- Ak tā? Kas tad lēcies? kaprālis, jauns, maza auguma vīrs ar veselīgu sejas krāsu, ieinteresējās. Viņš nogāja līdz dīķa malai, lai paskatītos uz ratu. Dzirnavnieks, kas izsprāga no mājas, lai ziņotu par pēdējiem jaunumiem par dzirnakmeni, ieraudzījis karavīru, steigšus atkal nozuda.
Kaprālis uzsauca vienam no saviem vīriem. Rāpjoties augšup pa nogāzi, viņš pamāja otram karavīram, kurš padevīgi pieliecās, lai kaprālis var uzrausties viņam uz muguras. Pastiepjoties pirkstgalos, viņam ar abām rokām izdevās ieķerties niedru jumta malā, un šūpodamies viņš uzrausās uz tā. Visā augumā izslējies, viņš tikai ar grūtībām spēja aizsniegt lielo ratu. Ieķērās tajā ar abām rokām un mēģināja pakustināt. Tad kaprālis pieliecās un pa logu uzsauca dzirnavniekam, lai pagriež akmeni ar roku.