Es pavēlēju sev neskatīties uz slūžu pamatu. Protams, es nepārzināju ūdensdzirnavu ratu darbības principus, bet baidījos: ja rats pēkšņi padotos, tad apakšā viss tiktu saspiests. Acīmredzot manas bailes nebija veltas, jo Makneba kundze steigšus uzrunāja vienu no karavīīlem, kas bija palicis pie mums.
- Tev, puis, vajadzētu nocelt savu komandieri zemē. Viņš neko labu nepadarīs ne sudmalām, ne sev. Nav labi krāmēties gar lietām, no l< lirām neko nejēdz.
- Ak, kundzit, neraizējies, karavirs attrauca. Kaprālim Silversam Hempširā piederēja kviešu dzirnavas. Tas, ko kaprālis nezina par udensdzirnavām, ietilptu manā kurpē.
Mēs ar Makneba kundzi pārmijām satrauktus skatienus. Kaprālis vēl mazliet parāpoja pa jumtu, izmēģinot paraustīja un pagrūstīja ratu, tad nokāpa lejā pie mums. Viņš bija stipri sasvīdis, tāpēc vispirms noslaucīja savu sarkano seju ar lielu, nosmulētu mutautu un tikai tad mūs uzrunāja:
- No augšas nejaudāju ratu iekustināt, un tas muļķa dzirnavnieks, šķiet, nesaprot ne vārda angliski. Viņš pameta skatienu uz Makneba kundzes resno nūju un mezglainajiem pirkstiem, tad uz mani. Varbūt jaunā dāma var nākt pārtulkot?
Makneba kundze sargājoši izstiepa roku un satvēra manu piedurkni.
- Tev, kungs, vajadzēs aizbildināt manu vedeklu. Viņai galviņā viss sagriezies, kopš pēdīgais bērnelis piedzima nedzīvs. Nav teikusi ne vārda veselu gadu, nabaga meitēns. Un es nevaru atstāt šo ni uz minūti, jo bail, ka bēdās neiemetas ūdeni.
Darīju, ko varēju, lai izskatītos vājprātīga, un pašreizējā situācijā tas nebija grūti.
Kaprālis izskatījās noraizējies.
- 0! viņš izmeta. Nu… Komandieris lēnā solī bija aizstaigājis līdz dīķa malai un, pieri saraucis, lūkojās ūdenī. Viņš izskatījās tieši tāds pats kā Džeimijs pirms stundas un acīmredzot tā paša iemesla dēļ.
- Neko nevar darīt, Kolins, kaprālis sacīja vecākajam karavīram. Man būs jānirst un jāskatās, kas par vainu. Viņš novilka savus sarkanos svārkus un sāka pogāt vaļā krekla aproces. Mēs ar Makneba kundzi pārmijām baiļpilnus skatienus. Lai arī zem rata bija pietiekami daudz gaisa, lai paliktu dzīvs, bet drošai paslēptuvei tur katrā ziņā vietas nepietika.
Ne visai optimistiski apcerēju iespēju pārliecinoši notēlot epilepsijas lēkmi, kad man virs galvas pēkšņi iekrakšķējās milzīgais rats. Ar tādu skaņu, it kā tiktu noslepkavots koks, lielais loks slaidi pagriezās, uz mirkli iestrēga, tad sāka vienmērīgi griezties, lāpstiņām jautri tecinot uz slūžām tērcītes.
Kaprālis pārtrauca izģērbšanos un sāka apbrīnot rata loku.
- Paskat, Kolins! Nez kas tur bija ieķēries?
It kā atbildot uz šo jautājumu, rata augšā kaut kas parādījās. Tas nokarājās no vienas lāpstiņas, ūdenim pilot no piemirkušajām sarkanajām ielocēm. Lāpstiņa iesita pa straumi, kas tagad mutuļoja pie slūžām, priekšmets nokrita, un Džeimija tēva apakšbikses majestātiski aizpeldēja pa dīķa virsmu.
Vecākais karavīrs ar nūju bikses izmakšķerēja un saviebies tās pasniedza savam komandierim, kas savukārt tās paņēma ar nūju kā cilvēks, kuram jāņem beigta zivs.
- Hm, viņš sacīja, kritiski nopētījis uz augšu pacelto apģērba gabalu. Nez no kurienes tās uzradās? Laikam būs aptinušās ap ilksi. Jocīgi, ka tāds sīkums var izraisīt tik lielu klapatu, vai ne, Kolins?
- Jā, kaprāl. Acīmredzot karavīrs neuzskatīja skotu dzirnavu rata darbību par saistošu tēmu, bet atbildēja pieklājīgi.
Pāris reižu apgrozījis bikses, kaprālis paraustīja plecus un izmantoja tās, lai noslaucītu netīrās rokas.
- Labs flaneļa gabals, viņš nopriecājās, izgriežot slapjo lupatu. Noderēs, lai noslaucītu zirglietas. Tāda kā piemiņas lieta, vai ne, Kolins? Un pieklājīgi paklanījies man un Makneba kundzei, viņš devās pie zirga.
Tikko dragūni bija nozuduši skatienam aiz kalna gala, kad šļakstināšanās dīķī ziņoja, ka no dzelmes augšā ceļas ūdens gars.
Džeimijs bija balts, it kā asiņu viņam nemaz vairs nebūtu, un zilgans kā marmors, bet zobi klabēja tik stipri, ka tik tikko spēju saprast pirmos vārdus, kuri, protams, bija gēlu valodā.
Makneba kundzei gan neradās tādas grūtības, un viņas vecais žoklis atkārās. Tad viņa to ar troksni aizvēra un ar dziļu cieņu paklanījās no ūdens iznirušajam kungam. Redzot viņu, Džeimijs nekāpa tālāk krastā, ūdens vēl joprojām pieklājīgi skalojās viņam ap gurniem. Viņš dziļi ievilka elpu, sakoda zobus, lai tie vairs neklabētu, un norāva virteni ūdenslēcu.
- Makneba kundze. Viņš paklanījās vecajai nomniecei.
- Kungs. Ari viņa atkal paklanījās. Jauka diena, vai ne?
- Mazliet p-pavēsa. Džeimijs uzmeta man skatienu. Es bezpalīdzīgi paraustīju plecus.
- Mēs priecājamies redzēt tevi atpakaļ mājās, kungs, un ceram, puikas un es, ka drīzi varēsi te palikt pavisam.
- Es ari, Makneba kundze, Džeimijs pieklājīgi atbildēja. Viņš nikni lūrēja caur pieri uz mani un maja ar galvu. Es mīļi pasmaidīju.
Vecā sieva, nelikdamās ne zinis par šo saspēli, salika sakropļotās rokas klēpi un ar cieņu atlieca muguru.
- Es gribēju pilskungam izlūgties mazu nieku, viņa iesāka, tas ir par…
- Vecmāmiņ Makneba, Džeimijs viņu pārtrauca, draudīgi pasperdams pussoli ūdeni, lai ko tu gribi, es to izdarīšu. Ar noteikumu, ka tu atdosi man kreklu, kamēr neesmu nosaldējis kādu locekli.
29 vēl mazliet atklātības
Vakaros, kad galds bija novākts, mēs kopā ar Mareju pāri sēdējām dzīvojamā istabā, draudzīgi tērzējām par šo un to vai klausījāmies Dženijas stāstos.
Šovakar bija mana kārta, un Dženija ar īanu kā apburti klausījās, kamēr es izstāstīju piedzīvojumu ar Maknebu māti un sarkansvārčiem.
- "Labais Kungs zina, ka puikas vajag slānīt, citādi viņš nebūtu tajos sadzinis velnu." Es tā iejutos Maknebu mātes lomā, ka mani skatītāji kliedza "bravo".
Dženija izslaucīja no acīm smieklu asaras.
- Ak kungs, tas gan ir tiesa. Un viņa to labi zina. Cik viņai to puiku īsti ir, īan, vai astoņi?
īans piekrītoši pamāja ar galvu.
- Jā, vismaz. Nekad nevaru atcerēties, kā viņus visus sauc; kad mēs ar Džeimiju bijām bērni, likās, ka vienalga, vai mēs medījām, makšķerējām vai peldējāmies, vienmēr tur bij arī kāds pārītis Maknebu.
- Jūs kopā uzaugāt? es iejautājos. Džeimijs un īans apmainījās ar platiem, sazvērnieciskiem smaidiem.
- O jā, mēs pazinām viens otru, Džeimijs nosmēja. īana tēvs bij Lelibrokas pārvaldnieks tāpat kā īans tagad. Vairākas reizes savā nemierīgajā bērnībā esmu stāvējis plecu pie pleca ar šeit klātesošo Mareja kungu un centies izskaidrot vienam no minētajiem tēviem, kāpēc reizēm ir citādi, nekā izskatās, vai, ja tas neizdevās, kāpēc apstākļi var mainīt lietas būtību.
- Un, kad neizdevās arī tas, īans pārņēma stāstījuma pavedienu, atceros tādu pašu daudzumu gadījumu, kad, pārliecies pāri žogam, blakus šim te Freizera kungam klausījos, kā viņš pilnā galvā 1 'ļauj, kamēr es gaidīju savu kārtu.
- Nekad! Džeimijs nikni noliedza. Es nekad nebļāvu.
- Sauc, kā gribi, draugs, īans atteica, bet troksni tu sacēli varenu.
- Jūs abus varēja dzirdēt jūdzēm tālu, iejaucās Dženija. Un ar bļaušanu jau nebija gana. Džeimijs nekad nepārstāja skaidrot savu taisnību līdz brīdim, kad bija jāliecas pāri žogam.