- Ak, Dženij, mīļā, mo cridh, nevajag. Džeimijs nometās uz ceļiem blakus māsai un piekļāva viņas seju sev pie pleca. īans viņai pie otra sāna izskatījās tā, it kā būtu pārvērties akmenī.
Džeimijs viegli šūpoja Dženiju, kamēr viņa raudāja.
- Kuš, balodīt! Tu rīkojies pareizi, Dženij. Tā nebij tava vaina un varbūt ari manējā ne. Roka glāstīja māsai muguru.
- Klausies, mo cridh. Viņš ieradās te nodarīt postu, tāda bija pavēle. Un nebūtu nekādas starpības, ko viņš būtu te atradis vai ko tu vai es būtu darījuši. Viņa uzdevums bija radīt nepatikšanas, sacelt lauciniekus pret angļiem, viņam bij savi mērķi vai tam vīram, kurš maksā kapteinim algu.
Dženija beidza raudāt un apsēdās, skatīdamās uz brālī ar dziļu izbrīnu.
- Noskaņot ļaudis pret angļiem? Bet kāpēc?
Džeimijs nepacietīgi atmeta ar roku.
- Lai noskaidrotu, kuri atbalstītu princi Čārlzu, ja nonāktu līdz vēl vienam dumpim. Bet es neesmu noskaidrojis, kurā pusē stāv Rendela darba devējs. Kāpēc viņam vajag to zināt? Vai tādēļ, lai tie, kas seko princim, varētu tikt novēroti un varbūt viņiem varētu atņemt zemi, vai ari tādēļ, ka viņš pats Rendela saimnieks nolēmis piebiedroties princim un uzkurināt Hailendu karam, kad būs pienācis laiks. Es nezināju, bet tagad tas nav svarigi. Viņš atglauda māsai no pieres matus.
- Svarigi ir tikai tas, ka jums nav noticis nekas ļauns un es esmu mājās. Drīz es atgriezīšos, lai paliktu pavisam, mo cridh. Es apsolu.
Sejai kvēlojot, viņa pacēla brāļa roku pie lūpām un to noskūpstīja. Dženija sataustīja kabatā mutautu un izšņauca degunu. Tad paskatījās uz īanu, kas joprojām sēdēja kā sasalis viņai otrā pusē, un viņa acīs dega aizvainojuma dusmas.
Viņa viegli pieskārās vīram pie pleca.
- Tu domā, ka man vajadzēja tev visu izstāstīt.
īans nepakustējās, bet turpināja skatīties uz sievu.
- jā, viņš klusi atzina. Tā es domāju.
Dženija nolika mutautiņu klēpī un saņēma abas īana rokas.
- īan, vīrs, es tev to nestāstīju, jo nevēlējos zaudēt arī tevi. Mans brālis bij prom un tēvs arī. Es nebiju gatava zaudēt vēl savas sirds asinis. Jo tu man esi dārgāks pat par mājām un ģimeni, mīļais. Viņa veltīja Džeimijam šķību smaidu. Un tas kaut ko nozīmē.
Viņa lūdzoši ieskatījās īana acīs, un es redzēju vīrieša sejā cīnāmies mīlestību un ievainotu lepnumu. Džeimijs piecēlās un pieskārās man pie pleca. Mēs klusi pametām istabu, atstājot viņus divatā pie dziestošās uguns.
Nakts bija skaidra, un mēness gaisma pludoja pa augstajiem logiem istabā. Es nespēju aizmigt un domāju, ka varbūt gaisma neļauj gulēt ari Džeimijam; viņš bija pavisam kluss, bet pēc elpas es jutu, ka viņš nav aizmidzis. Tad viņš pagriezās uz muguras un es dzirdēju, ka viņš klusi pie sevis iesmejas.
- Par ko tu smejies? es jautāju.
Džeimijs pagrieza uz manu pusi galvu.
- Vai es tevi uzmodināju, Armaliet? Piedod. Es tikai kavējos atmiņās.
- Es nebiju aizmigusi. Pierausos viņam tuvāk. Šī gulta acīmredzot bija gatavota tajā laikā, kad visa ģimene gulēja uz viena matrača; gigantiskais pēlis noteikti bija aprijis simtiem zosu saražoto dūnu, un pārvietošanās starp kupenām bija tas pats, kas staigāt pa Alpiem bez kompasa. Ko tu atcerējies? es atgriezos pie sava jautājuma, kad beidzot droši biju sasniegusi vira sānus.
- Ak, visvairāk par tēvu. Par to, ko viņš teica.
Džeimijs salika rokas aiz galvas un domīgi vērās resnajās sijās, kas šķērsoja zemos griestus.
- Tas ir savādi, viņš turpināja, kamēr tēvs bij dzīvs, es daudz par viņu nedomāju. Bet, kad nu viņš ir miris, tas, ko tēvs tika teicis, liekas krietni nozīmīgāks. Džeimijs atkal īsi iesmējās. Es domāju par pēdējo pērienu.
- Ak, tas bija tik smieklīgi? es paironizēju. Vai tev kāds ir teicis, Džeimij, ka tev piemīt stipri savāda humora izjūta? Es meklēju pa gultu viņa roku, tad padevos un atgrūdu segas. Viņš sāka glāstīt manu muguru, un es, labpatikā klusi murrādama, ieritinājos viņam blakus.
- Vai tad tēvocis tevi nepēra, ja biji pelnījusi? viņš ziņkāri pajautāja. Es, to iedomājoties, ar mokām apvaldīju smieklus.
- Ak kungs, nē! Viņu tāda doma būtu šausminājusi. Tēvocis Lems neuzskatīja, ka bērni jāper, viņš domāja, ka jāmēģina viņiem visu izstāstīt kā pieaugušajiem. Džeimijs izgrūda skotu rīkles ņurdienu, rādīdams, cik muļķīga viņam šķiet šāda smieklīga iedoma.
- No tā radušies tavi rakstura trūkumi, bez šaubām. Viņš papliķēja man pa dibenu. Jaunībā neesi baudījusi pietiekamu stingrību.
- Kādi tad ir mani rakstura trūkumi? es gribēju zināt. Mēnesnīca bija gana spoža, lai es redzētu viņa smaidu.
- Gribi, lai uzskaitu visus?
- Nē. Es iebakstīju ar elkoni viņam ribās. Pastāsti man par savu tēvu. Cik tu toreiz biji vecs?
- Gadus trīspadsmit… varbūt četrpadsmit. Garš un vājš, ar pumpainu ģīmi. Neatceros, par ko mani pēra; tajā laikā es pērienu dabūju biežāk par to, ko biju teicis, nekā par to, ko biju izdarījis. Es atceros tikai to, ka mēs abi vārījāmies dusmās. Tā bij viena no reizēm, kad viņš mani pēra ar patiku. Džeimijs pievilka mani sev klāt un, apņēmis ar roku, piespieda sev pie pleca. Es glāstīju viņa plakano vēderu un spēlējos ar nabu.
- Izbeidz, kut! Tu gribi dzirdēt vai negribi?
- Gribu. Ko mēs darīsim, ja mums kādreiz būs bērni, mēģināsim izrunāties ar viņiem vai sitlsim viņus? Pie šis domas mana sirds sāka pukstēt straujāk, lai ari nebija nekādu pazīmju, kas liktu domāt, ka tas ir tikai teorētisks jautājums. Džeimija rokas piespieda manas sev pie vēdera.
- Tas ir vienkārši. Tu mēģināsi izrunāties, un, kad būsi beigusi, es izvedīšu viņus ārā un nopēršu.
- Man likās, ka tev patīk bērni.
- Patīk jau ari. Es savam tēvam patiku, kad neuzvedos kā muļķis. Un viņš mani ari mīlēja pietiekami, lai izsistu no manis visas muļķības, kad es uzvedos kā muļķis.
Es apmetos uz vēdera.
- Nu labi. Pastāsti man!
Džeimijs piecēlās sēdus un sabužināja spilvenus, tad ērti tajos atspiedās un atkal aizlika rokas aiz galvas.
- Nu, tēvs aizsūtīja mani pie žoga, kā parasti, man vienmēr vajadzēja iet pa priekšu, lai kārtīgi izjustu bailes un sirdsapziņas pārmetumus, kamēr gaidīju viņu, tā viņš teica. Bet viņš bij tik dusmīgs, ka nāca tūlīt aiz manis. Pārliecos pāri žogam un pacietu sodu, zobus sakodis un apņēmies, ka neizdvesīšu ne skaņas lai velns par stenderi, ja es ļaušu nojaust, cik ļoti man sāp. Iekrampējos ar pirkstiem žoga latā tā ka palika skabargas un jutu, ka seja kļūst sarkana no aizturētas elpas. Džeimijs dziļi ievilka gaisu, it kā lai kompensētu toreizējo skābekļa trūkumu, un lēnām izpūta.
- Parasti es zināju, kad pēriens tuvojas beigām, bet šoreiz tēvs neapstājās. Ar mokām turēju muti ciet; pie katra sitiena es ņurdēju un jutu, ka acīs sariešas asaras, lai cik stipri es mirkšķināju plakstus, bet es turējos no visa spēka. Džeimijs bija kails līdz jostasvietai, viņa āda mēness gaismā gandrīz vizēja, kā apsarmojusi ar sīkiem, sudrabainiem matiņiem. Varēju redzēt pulsu sitamies zem krūšu kaula, vienmērīgu pulsāciju sev zem rokas.
- Nezinu, cik ilgi tas vilkās, viņš turpināja. Droši vien nemaz ne tik daudz, bet man likās, ka pagājusi vesela mūžība. Beidzot tēvs uz mirkli pārtrauca pēršanu un uzkliedza man. Viņš no dusmām bij zaudējis galvu, un es arī biju nikns, sākumā es tikai ar grūtībām saklausīju, ko viņš saka, bet tad sapratu.