Выбрать главу

Dūgalam pietika augstsirdības iesmieties, kaut mazliet neapmieri­nāti. Viņš atkal apsēdās, salika rokas uz ceļiem un lūkojās te uz mani, te uz Mērtegu. Mirkli valdīja klusums.

-     Nu? Dūgals jautāja. Ko tagad?

Tas, es sapratu, ir labs jautājums. Izbrīnīta, ka Džeimija vietā atradu Dūgalu, viņa atklāsmju satriekta un sekojošo piedāvājumu sadusmota, nebiju padomājusi, ko darīt. Par laimi, Mērtegs bija labāk sagatavojies. Nu galu galā viņš nebija nodarbojies ar piedauzīgu piedāvājumu atrai­dīšanu.

-    Mums vajadzēs naudu, viņam atbilde bija uzreiz gatava. Un vīri. Viņš pameta vērtējošu skatienu uz saiņiem sienmalē. Nē, viņš domīgi novilka. Tas būs karalim Džeimsam. Bet mēs paņemsim to, kas ir tev pašam. Mazās, melnās ačeles aizšāvās atpakaļ pie Dūgala, un vienas pistoles stobrs mazliet pamāja uz sporanu.

Nevar noliegt, ka dzive Hailendā acimredzot piešķīra cilvēkiem zināmu fatālismu. Nopūties Dūgals iebāza roku sporanā un nometa man pie kājām nelielu naudas maku.

-    Divdesmit zelta gabalu un vairāk nekā trīsdesmit šiliņu, viņš sacīja, savilcis uz augšu vienu uzaci. Ņem ciet!

Redzēdams manu skeptisko skatienu, Dūgals papurināja galvu.

-    Nē, nopietni. Domā par mani, ko gribi. Džeimijs ir manas māsas dēls, un, ja tu spēj viņu atbrīvot, tad lai Dievs tev palīdz. Bet tu to nevari. Dūgala balsī skanēja nolemtība.

Viņš paskatījās uz Mērtegu, kurš joprojām turēja paceltas pistoles.

-     Bet vīrus nedabūsi. Ja tu ar merģeli esi nodomājis piebeigt sevi, es nevaru jūs apturēt. Es pat piedāvāju jūs apbedīt katru savā pusē Džeimijam. Bet manus vīrus jūs neņemsiet, brauc ellē ar visām pisto­lēm. Dūgals sakrustoja rokas uz krūtīm un, atliecies pret alas sienu, rāmi mūs vēroja.

Mērtega rokas nenovērsās no mērķa. Viņa skatiens pašāvās uz mani. Vai es gribu, lai Dūgalu nošauj?

-     Es noslēgšu ar tevi darījumu, ierunājos.

Dūgals atkal savilka uzacis.

-    Tu, lai šobrīd noslēgtu darījumu, esi maķenīt izdevīgākā pozīcijā nekā es. Ko tu piedāvā?

-    Ļauj man parunāt ar taviem vīriem, es sacīju. Un, ja viņi gri­bēs nākt man līdzi pēc savas gribas, tad ļauj viņiem. Ja ne, mēs aiziesim tāpat kā atnācām un vēl atdosim tavu maku.

Viens Dūgala mutes kaktiņš savilkās šķībā smaidā. Viņš uzmanīgi mani noskatīja, it kā novērtēdams manas pārliecināšanas un oratora spējas, tad atkal apsēdās, nolicis rokas uz ceļiem, un īsi pamāja ar galvu.

-     Sarunāts.

Sanāca tā, ka alas ieleju kopā ar mani un Mērtegu atstāja vēl pieci vīri Ruperts, Džons Vitlovs, Villijs Makmērtrijs un dvīņubrāļi Rūfuss un Džordijs Kolteri un Dūgala maks ari palika mums kabatā. Ruperta lēmums palīdzēja izšķirties pārējiem; es joprojām ar drūmu apmieri­nājumu skatīju acu priekšā Dūgala seju, kad viņa druknais, melnbārdainais vietnieks domīgi mani vēroja, tad noglauda pie jostas piekārtās pistoles un teica:

Jā, zeltenīt, kamdēļ gan ne?

Ventvērtas cietumu no alas šķīra trīsdesmit piecas jūdzes. Pusstun­das brauciens ātrā automašīnā pa labu ceļu. Divu dienu smags pārgā­jiens pa pussasalušiem dubļiem zirga mugurā. "Ilgi vairs ne." Dūgala vardi atbalsojās man ausis un turēja seglos vēl pēc tam, kad no nogu­ruma biju gatava saļimt.

Lai noturētos seglos visas garās, nogurdinošās jūdzes, mans ķer­menis tika izdzīts līdz pēdējai robežai, bet galva man bija brīva un es varēju raizēties. Lai neļautu sev domāt par Džeimiju, es vadīju laiku, atceroties sarunu ar Dūgalu.

Un pēdējos vārdus, ko viņš man teica. Stāvēdams pie mazās alas un gaidīdams, kad Ruperts un viņa biedri atved savus zirgus no slēptuves, kas bija tālāk gravā, Dūgals pēkšņi bija pagriezies pret mani.

-    Man tev jānodod kāda vēsts, viņš teica. No raganas.

-    No Geilisas? Ja teiktu, ka es sabijos, tad nebūtu pateikusi neko.

Tumsā nevarēju saskatīt Dūgala seju, bet redzēju, ka viņš piekrītoši

pamāj ar galvu.

-     Es viņu vienu reizi vēl redzēju, viņš klusi sacīja, kad atnācu pēc bērna. Citos apstākļos es, iespējams, justu viņam līdzi, ka uz mūžu jāatvadās no mīļākās, kas nosodīta mirt uz sārta, turēt rokā bērnu, ko abi radijuši, dēlu, kuru viņš nekad nevarēs atzīt par savu. Bet tagad mana balss skanēja ledusauksti:

-    Ko viņa teica?

Dūgals klusēja; nesapratu, vai tā bija tikai nevēlēšanās atklāt infor­māciju vai viņš mēģināja precīzi atcerēties vārdus. Acīmredzot tas bija pēdējais iemesls, jo viņš runāja ļoti uzmanīgi.

-     Viņa teica: ja es tevi kādreiz satiekot, tad man tev jāpasaka divas lietas, vārds vārdā, tā viņa teica. Pirmā: "Es domāju, ka ir iespējams, bet pārliecināta neesmu." Un otrā tie bij tikai skaitļi. Viņa lika man tos atkārtot, lai būtu droša, ka atceros pareizi, jo man tie bij jāpasaka noteiktā kārtībā. Tātad viens, deviņi, seši un septiņi. Garais stāvs tumsā jautājoši pagriezās pret mani.

-    Vai tie tev kaut ko izsaka?

-     Nē, es atteicu un pagriezos pret savu zirgu. Protams, izteica.

"Es domāju, ka tas ir iespējams." Ar to viņa varēja domāt tikai

vienu. Viņa pieļāva, kaut skaidri nezināja, ka cauri akmeņu lokam ir iespējams atgriezties. Protams, pati viņa nebija to mēģinājusi, jo bija izvēlējusies par tādu dārgu cenu palikt. Droši vien viņai bija savi iemesli. Varbūt Dūgals?

Kas attiecas uz skaitļiem, es domāju, ka sapratu Geilisu. Viņa skait­ļus Dūgalam bija minējusi pa vienam ciparam slepenības dēļ, kura tobrīd jau bija viņai asinīs, bet patiesībā tie bija viena skaitļa daļas. Viens, deviņi, seši, septiņi. Tūkstoš deviņsimt sešdesmit septītais. Gads, kad viņa pazuda pagātnē.

Jutu mazu satraukuma drebuli un dziļu nožēlu. Cik žēl, vakcīnas rētu uz rokas es pamanīju tikai tad, kad bija jau par vēlu! Un tomēr, ja būtu to redzējusi agrāk, vai ar Geilisas palīdzību es būtu atstājusi Džeimiju un atgriezusies pie akmeņu loka?

Džeimijs. Doma par viņu gulēja man prātā kā smags akmens, kas lēnām svārstās. "Ilgi vairs ne." Ceļš bezgalīgi un nomācoši stiepās mums priekšā, reizēm izzuda pavisam sasalušos purvos vai atklātos ūdens klajos, kas reiz bija pļava un tīrelis. Otrās dienas pievakarē, smi­dzinot ledainam lietum, kas drīz pārvērtās sniegā, mēs sasniedzām mērķi.

Cietoksnis drūmi slējās mums priekšā pret mākoņu klātajām debe­sim. Tas bija celts gigantiska kuba formā, katra skaldne četri simti pēdas gara, ar torņiem visos stūros, un tajā varēja izmitināt trīssimt cietumnieku, piedevām vēl četrdesmit garnizona karavīru, viņu koman­dierus, civilo pārvaldnieku un viņa personālu, un četrus dučus pavāru, dieninieku, apkopēju un citu kalpotāju, kas nepieciešami, lai vadītu tādu iestādi kā Ventvērtas cietums.

Es palūkojos uz draudošajām sienām no zaļgana Argailas granīta, kuras apakšējā daļā bija divas pēdas biezas. Šur tur šajā vienlaidu blī­vumā bija izcirsti mazi lodziņi. Dažos jau mirdzēja gaisma. Citi, kas kalpoja, manuprāt, par cietumnieku kamerām, palika tumši. Es noriju siekalas. Redzot masīvo cietoksni ar neiedragājamām sienām, monu­mentāliem vārtiem un sarkansvārčiem, manī modās šaubas.

-    Ja nu… mute bija sausa, un man vajadzēja apklust un aplaizīt lūpas, …ja nu mēs to nevarēsim?

Mērtega sejas izteiksme palika nemainīga: drūmā rieva ap muti un īgnais, mazais zods pazuda netīrā krekla apkaklē. Tā nemainījās arī tad, kad viņš pagriezās pret mani.

-    Tad Dūgals mūs apbedīs blakus viņam katru savā pusē, viņš atbildēja. Nāc nu, mums darāms darbs!