- Ak šausmas! es iesaucos. Ko es izdarīju?
Kamēr sargs sauca kādu ieslodzīto, lai savāc nesmukumu, es taktiski nomurmināju, ka pagaidīšu seru Flečeru viņa kabinetā, ieslīdēju iekšā un aizvēru durvis.
- Pie joda, ko tu esi sastrādājis? es uzbruku Mērtegam. Viņš atrāva skatienu no sarga, ko tobrīd pārmeklēja, bet par manu toni nelikās ne zinis.
- Sers Flečers neglabā atslēgas šeitan, viņš man klusi paziņoja, bet šim puišelim gan ir saišķis. Viņš izvilka no vīrieša svārkiem lielu riņķi, uz kura bija savērtas atslēgas, uzmanīdamies, lai tās nešķindētu.
Es nometos ceļos blakus Mērtegam.
- Ak, kas par izrādi! es teicu un pārlaidu skatienu nekustīgi gulošajam augumam; viņš vismaz elpoja. Un cietuma plāns?
Mērtegs papurināja galvu.
- Tā arī nava, bet mans draugs šo to pastāstīja, kamēr mēs gaidījām. Nāvinieku kameras ir šajā pašā stāvā, rietumu koridora vidū. Tač' tur ir trīs kameras, bet vairāk es nevarēju prasīt… viņš jau tā sāka skatīties greizi.
- Pietiks… es ceru. Labi, dod man atslēgas un taisies, ka tiec.
- Es? Prom jātaisās tev, zeltenīt, un uz karstām pēdām. Viņš pameta skatienu uz durvīm, bet ārpusē viss bija kluss.
- Nē, tas jādara man. Es pastiepu roku pēc atslēgām. Paklausies, es nepacietīgi iesaucos. Ja viņi tevi pieķers staigājam pa cietumu ar atslēgu bunti rokā, kad šitais sargs guļ kā beigta zivs, ar mums abiem būs cauri, jo viņš gribēs zināt, kāpēc es nesaucu palīgā. Es izrāvu atslēgas un ar zināmām grūtībām iegrūdu sev kabatā.
Mērtegs joprojām izskatījās skeptiski noskaņots, tomēr bija piecēlies kājās.
- Un ja pieķer tevi? viņš noprasīja.
- Es noģībšu, salti noteicu. Un, kad atjēgšos beidzot -, es teikšu, ka it kā redzēju tevi noslepkavojam sargu un bailēs bēgu bez apjēgas, uz kurieni. Meklējot palīdzību, apmaldījos.
Mērtegs lēnām palocīja galvu.
- Nu labi. Viņš devās uz durvīm, tad apstājās.
- Bet kāpēc es… o. Viņš aši aizskrēja pie rakstāmgalda un ar vienu roku citu pēc citas izvilka atvilktnes, ar otru izrakņāja to saturu un meta uz grīdas dažādus priekšmetus.
- Zagšana, viņš paskaidroja, nākdams atpakaļ uz durvīm. Pavēra tās spraudziņā un palūkojās ārā.
- Ja zādzība, vai tad tev nevajadzētu kaut ko paņemt? es ieminējos, meklēdama ko mazu un vieglu. Izvēlējos emaljētu tabakdozi. Varbūt šo.
Viņš nepacietīgi pamāja, lai lieku to nost, aizvien vēl lūrēdams pa spraugu.
- Nē, meitēn! Ja pie manis atradīs kādu sera Flečera mantu, tad mani pakārs. Zādzības mēģinājums ir sodāms tikai ar pērienu vai sakropļošanu.
- Ā. Es steigšus noliku tabakdozi, nostājos Mērtegam aiz muguras un skatījos pāri viņa plecam. Likās, ka gaitenis ir tukšs.
- Es iešu pa priekšu, Mērtegs paziņoja. Ja kādu satikšu, tad aizkavēšu. Noskaiti līdz trīsdesmit, tad seko man. Mēs tevi sagaidīsim mežiņā uz ziemeļu pusi. Viņš atvēra durvis, tad apstājās un pagriezās atpakaļ.
- Ja tevi noķer, noteikti aizsvied atslēgas. Nepaguvu ne muti atvērt, kad viņš kā zutis izslīdēja gaiteni un izgaisa klusi kā ēna.
Likās, ka veselu mūžību meklēju rietumu spārnu, klaiņojot pa vecā cietokšņa gaiteņiem, piesardzīgi lūkojoties ap stūriem un slēpjoties aiz kolonnām. Pa cejam redzēju tikai vienu sargu, bet man palaimējās izvairīties no saskriešanās, paraujoties atpakaļ aiz stūra un piespiežoties pie sienas; sirds sitās kā traka, līdz viņš pagāja garām.
Taču tad, kad es beidzot meklēto atradu, man nebija šaubu, ka esmu istajā vietā. Gaitenī bija trīs lielas durvis, katrās mazs restots lodziņš, pa kuru redzēju tikai mazu daļu no kameras.
- Enik, benik, sikel, sā, noskaitīju pie sevis un devos uz vidējo kameru. Pie riņķa piekārtās atslēgas nebija iezīmētas, bet vismaz dažāda izmēra. Skaidrs, ka viena no trijām lielajām derēs durvīm, pie kurām stāvēju. Dabiski, derīga izrādījās trešā atslēga. Kad atslēga nokrakšķēja, es dziļi ievilku elpu, nobraucu gar svārkiem sasvīdušās plaukstas un atgrūdu durvis.
Drudžaini spraucos cauri smirdošo vīru baram kamerā, kāpu pāri izstieptām rokām un kājām, spiedos garām smagiem ķermeņiem, kas tracinoši gausi pavirzījās malā. Mana pēkšņā uzrašanās izraisīja rosību, kas ātri gāja plašumā; tos, kas bija saldā miegā gulējuši uz netīrās grīdas, pamodināja pārsteiguma saucienu jūklis, un viņi sāka slieties sēdus. Daži ieslodzītie ar važām bija piekalti pie sienas; viņiem kustoties, puskrēslā žvadzēja un džinkstēja ķēdes. Es saķēru vienu no vīriešiem, kas stāvēja kājās, skotu ar brūnu bārdu un nodriskātu, dzelteni zaļu tartānu. Rokā, ko biju satvērusi, kauli bija biedējoši tuvu ādai; angļi netērējās, lai paēdinātu ieslodzītos.
- Džeimss Freizers! Liela auguma sarkanmatis! Vai viņš ir šajā kamerā? Kur viņš ir?
Kopā ar pārējiem, kas nebija saķēdēti, skots jau virzījās uz durvīm, bet uz mirkli apstājās un pameta skatienu uz mani. Cietumnieki jau bija aptvēruši spēles noteikumus un, apkārt skatīdamies un klusi murminādami, gāzās pa atvērtajām durvīm ārā.
- Kas? Freizers? Ak, tas, viņu šorīt aizveda. Virs paraustīja plecus un centās nokratīt manas rokas, lai tiktu projām.
Es sagrābu viņu aiz jostas tik stipri, ka viņš bija spiests apstāties.
- Uz kurieni viņu aizveda? Kas viņu aizveda?
- Nav ne jausmas, uz kurieni; reku, kapteinis Rendels paņēma tas gnīda ar plankumaino ģīmi. Nepacietīgi pametis ar roku, viņš atbrīvojās no manis un metās uz durvīm, ilgi lolotas mērķtiecības nests.
Rendels. Es mirkli stāvēju apdullusi, mani grūstīja bēgošie cietumnieki, kurli pret važās iekalto kliedzieniem. Beidzot es sapurināju sevi, izrāvos no transa un centos domāt. Džordijs kopš ausmas vēroja cietoksni. No rīta neviens nebija izgājis, izņemot dažus virtuves strādniekus, kas bija devušies pēc produktiem. Tātad viņš joprojām bija kaut kur tepat.
Rendels bija kapteinis; droši vien cietuma garnizonā nebija cita virsnieka ar augstāku dienesta pakāpi, vienīgi sers Flečers. Tādēļ iespējams, ka Rendelam ir tiesības izmantot cietuma telpas un viņš var sev atrast piemērotu vietu, kur pēc sirds patikas spīdzināt cietumnieku.
Par to, ka viņš spīdzināja, es nešaubījos. Pat ja beigās gaida karātavas, vīrietim, kuru biju redzējusi Fortviljamā, bija kaķa daba. Viņš nespēja turēties pretī iespējai paspēlēties tieši ar šo peli, tāpat kā viņš nespēja mainīt auguma garumu vai acu krāsu.
Dziļi ievilku elpu, apņēmīgi padzinu domas par to, kas varēja būt noticis kopš rīta, un steigšus metos ārā pa durvīm, bet no visa spēka saskrējos ar angļu sarkansvārci, kurš savukārt traucās iekšā. Grīļodamies viņš attenterēja atpakaļ un, sperot mazus solīšus, centās noturēt līdzsvaru. Arī es zaudēju līdzsvaru un tik stipri ietriecos stenderē, ka kreisā puse notirpa un es sasitu galvu. Lai noturētos kājās, ieķēros durvīs, bet ausīs kā atbalss zvanīja Ruperta sacītais: "Tavā rīcībā ir pārsteiguma bridis, zeltenīt. Izmanto to!"
Tas vēl ir jautājums, es apreibusi nodomāju, kurš no mums ir vairāk izbrīnīts. Neprātīgi taustījos, meklējot kabatu, kurā atradās duncis, un lamāju sevi par stulbumu, ka neizvilku ieroci, pirms iegāju kamerā.
Angļu karavīrs, atguvis pamatu zem kājām, blenza manī ar pavērtu muti, bet es jutu, ka dārgais pārsteiguma moments jau sāk slīdēt projām. Atmetusi ar roku nenotveramajai kabatai, es pieliecos, izrāvu zeķē noslēpto nazi un turpināju šo kustību, no visa spēka durot uz augšu. Karavīrs nāca man virsū, vienlaikus stiepjot roku sev pie jostas, un naža asmens trāpīja viņam pazodē. Jaunekļa rokas vēl pacēlās pusceļā līdz kaklam, tad viņš ar izbrīnu sejā atstreipuļoja atpakaļ līdz sienai un lēnām, līdz ar asinīm aizplūda ari dzīvība, un viņš noslīga zemē. Karavīrs bija nācis noskaidrot, kas te notiek, tāpat kā es, iepriekš nenodrošinoties ar ieroci, un šī mazā paviršība viņam tikko bija maksājusi dzīvību. No šīs kļūdas sekām mani bija pasargājusi Dieva žēlastība; otrreiz es tādu misēkli nevarēju atļauties. Jutu, ka mani stindzina aukstums, bet es, piesargājoties skatīties lejup, pārkāpu pāri ķermenim, kas vēl raustījās.