Par spīti aukstumam, man bija basas kājas un mugurā tikai rupjš lina naktskrekls. Zem tērpa nesu līdzi mazu siltuma saliņu, tomēr no akmens grīdas aukstums rāpās augšup pa kājām.
Klusi vienu reizi piesitu pie smagajām durvīm un, negaidīdama atbildi, tās atvēru.
Brālis Rodžers sēdēja pie gultas un, galvu noliecis, skaitīja rožukroņi. Kad viņš pacēla skatienu, koka krelles nograbēja, bet lūpas vēl pāris sekunžu turpināja bez skaņas kustēties, līdz pabeidza: "Esi sveicināta, Marija!" un tikai tad viņš pievērsa uzmanību man.
Mēs satikāmies netālu no durvīm un runājām klusās balsis, lai arī bija skaidrs, ka tikpat labi mēs būtu varējuši kliegt, jo nekustīgais augums, kas gulēja gultā, tāpat neuzmostos.
- Nekas nav mainījies. Tikko atkal novannoju roku. Dažas lāsītes vēl mirdzēja uz mazā alvas katliņa sāniem, kas, tikko pieliets, karsa uz ogļu pannas.
Es pamāju ar galvu un pateicoties uzliku plaukstu brālim Rodžeram uz elkoņa. Tā likās biedējoši dzīva un silta salīdzinājumā ar iztēles ainām, kuras pēdējā stundā biju skatījusi, un sniedza savādu mierinājumu.
- Ja jums nav iebildumu, es gribētu palikt pie viņa viena.
- Protams. Aiziešu uz kapelu vai ari labāk palikt tepat tuvumā, ja nu… Viņš vilcinoties apklusa.
- Nē. Es mēģināju iedrošinoši pasmaidīt. Ejiet vien uz kapelu. Vai vēl labāk liecieties gulēt. Es tāpat nevaru aizmigt; palikšu te līdz ritam. Ja man vajadzēs palīdzību, aizsūtīšu pēc jums.
Aizvien vēl šaubīdamies, mūks atskatījās uz gultu. Bet bija ļoti vēls un viņš bija ļoti noguris; zem laipnajām, brūnajām acīm bija iegūlušas ēnas.
Smagās durvju viras nočīkstēja, un es biju viena ar Džeimiju. Viena, nobijusies un ļoti, ļoti nopietnu šaubu mākta, vai man vajadzētu darīt to, ko esmu nolēmusi.
Stāvēju gultas kājgalī un brīdi vēroju gulošo. Istaba grima puskrēslā, jo to apgaismoja tikai gailējošās ogles pannā un divi milzīgi, gandrīz trīs pēdu augsti svečturi, kas stāvēja pie galda blakus durvīm. Džeimijs bija kails, un nelielais apgaismojums izcēla iekritušās vietas, jo drudzis bija viņu stipri novājinājis. Daudzkrāsains zilums pletās pāri ribām kā sēņotne.
Mirstoša cilvēka āda kļūst viegli zaļgana. Sākumā parādās tikai tāda ēna gar žokļa līniju, tad, dzīvības spēkiem aizplūstot, bālums pakāpeniski izplešas pa seju un lejup uz krūtīm. Biju skatījusi to daudzas reizes. Dažkārt bija gadījies redzēt, ka šis nāvējošais uzbrukums tiek apturēts un pagriezts atpakaļ, tad āda no asins pieplūduma kļūst sārta un cilvēks turpina dzīvot. Biežāk… sparīgi nopurinājos un novērsos.
Izvilku roku no ģērba krokām un noliku uz galda tos priekšmetus, ko biju paņēmusi īsajā brīdī, kad biju iegriezusies brāļa Ambrozija tumšajā zāļu kambarī. Pudelīte ar ožamo spirtu. Sainītis kaltētu lavandu. Vēl viens ar baldriānu. Mazs vīraka trauciņš kā pavēries metāla zieds. Divas saldi smaržojošas un sveķu dēļ lipīgas opija lodites. Un nazis.
Istabā bija smacīgi, jo ogļu panna bija to piedūmojusi. Vienīgo logu sedza biezs gobelēns, kurā attēlota Sv. Sebastiāna sodīšana. Pārlaidu skatienu svētā augšup pavērstajai sejai un bultu caururbtajām krūtīm un vēlreiz nobrīnījos par tā cilvēka garīgo veselību, kas tieši šādu ainu bija izvēlējies slimnieka istabas iekārtošanai.
Lai cik nepiemērots šai telpai, gobelēns bija no smaga zīda un vilnas un cauri laida tikai pašas spēcīgākās, vēja pūsmas. Es saņēmu tā malu un sāku vēdināt, lai izdzītu pa akmens arku ogļu dūmus. Aukstais, mitrais gaiss, kas gāzās iekšā, bija spirdzinošs un mazliet pieklusināja dunēšanu deniņos, kas bija sākusies, kamēr es stingi vēros ūdens atspulgā un kavējos atmiņās.
Man aiz muguras atskanēja kluss vaids, jo aukstā vēja brāzma bija likusi Džeimijam sakustēties. Labi. Tātad bezsamaņa nav dziļa.
Atkal nolaidusi gobelēnu priekšā logam, es paņēmu vīraka dedzināmo trauku. Vienu no opija lodītēm uzspraudu uz adatas un aizkūpināju ar vaska konusiņu, kas paredzēts sveču aizdedzināšanai. Noliku trauciņu uz maza galdiņa netālu no Džeimija galvas, pati vairīdamās ieelpot lipīgos izgarojumus.
Daudz laika man nebija. Ātri jāpabeidz gatavošanās, iekams opija dūmi nav iemidzinājuši Džeimiju pārāk dziļi, citādi nevarēšu viņu pamodināt.
Atraisīju uz krūtīm savu tērpu un aši ierīvēju augumu ar sauju lavandas un baldriāna. Uzvirmoja patīkama, pikanta smarža, nepārprotama un dzīvas iztēles ainas izraisoša. Man šis aromāts uzbūra tā cilvēka tēlu, kurš to izplatīja, un tā cilvēka tēlu, kas stāvēja aiz tā; ēnas, kas radīja mulsinošus baiļu un zaudētas mīlestības tēlus. Pēdējos smaržīgos stiebrus enerģiski saberzēju plaukstās un atliekas nometu uz grīdas.
Sevis iedrošināšanai dziļi ieelpoju. Es paņēmu ožamā spirta pudelīti un mirkli stāvēju pie gultas, skatīdamās uz novājējušo, bārdas rugājiem apaugušo seju. Viņam atlicis dzīvot, ilgākais, vēl vienu dienu, mazākais, dažas stundas.
- Nu labi, sasodītais skotu nelieti, es nopurpināju. Paskatīsimies, cik tad īsti spītīgs tu esi. Izņēmu ievainoto roku no ūdens un noliku mērcējamo bļodu malā.
Atskrūvēju pudelīti un pavicināju Džeimijam zem deguna. Viņš nošķaudījās un mēģināja pagriezt galvu, bet acis neatvēra. Sagrābu saujā viņa matus uz pakauša, neļaujot novērsties, un atkal pieliku pudeli pie deguna. Viņš lēnām grozīja galvu, mētājot to kā vērsis, kas izrauts no miega, acis pavēris mazā spraudziņā.
- Vēl viss nav galā, Freizer, es iečukstēju viņam ausī, cenšoties, cik iespējams, atdarināt Rendela aprauto līdzskaņu ritmu.
Džeimijs ievaidējās un sarāva uz augšu plecus. Es tos satvēru un stipri sapurināju. Āda bija tik karsta, ka gandrīz palaidu viņu vaļā.
- Mosties, tu skotu nelieti! Es vēl neesmu ticis ar tevi galā! Džeimijs pūlējās paslieties uz elkoņa, šis mēģinājums paklausīt pavēlei bija tik nožēlojams, ka gandrīz salauza manu sirdi. Galva vēl klanījās turp un atpakaļ, un sasprēgājušās lūpas murmināja kaut ko līdzīgu "Lūdzu, vēl ne!" atkal un atkal.
Kad spēki izsīka, viņš paripoja uz sāniem un iekrita ar seju spilvenos. Istaba sāka pildīties ar opija dūmiem, un man nedaudz noreiba galva.
Sakodusi zobus, sagrābu vienu no Džeimija dibena apaļumiem un stipri saspiedu. Atskanēja augsts, drebošs kliedziens, un viņš ar mokām pavēlās uz sāniem, iespieda rokas starp kājām un saritinājās kamolā.
Savā istabā es veselu stundu biju liekusies pāri atspulgam ūdenī, uzburot atmiņu ainas. Par Melno Džeku Rendelu, par viņa sestās pakāpes mazdēlu Frenku. Par šiem tik ļoti atšķirīgajiem vīriešiem, kas ārēji bija neiedomājami līdzīgi.
Mani plosīja sāpes, kad domāju par Frenku, kad atsaucu atmiņā viņa seju un balsi, viņa izturēšanos, to, kā mēs mīlējāmies. Kad toreiz akmeņu lokā izdarīju izvēli, es biju centusies izdzēst Frenku no prāta, bet viņš vienmēr bija te, ēnains stāvs mana prāta nostūros.
Man kļuva nelabi no savas nodevības, es ar varu novedu sevi tādā stāvokli, lai attiritu prātu veidā, kā Geilisa bija parādījusi, koncentrējoties uz sveces liesmu, ieelpojot zālīšu dūmus un sasniedzot tādu mieru, ka neraudot varēju izvest Frenku no ēnām, saskatīt viņa sejas vaibstus, vēlreiz izjust roku pieskārienu.
Ēnās slapstījās vēl kāds vīrietis ar tādām pašām rokām un tādu pašu seju. Apžilbuši no sveces liesmas, klausoties, vērojot, saskatot abu vīriešu līdzību un atšķirības, biju izvirzījusi to otro priekšplānā, veidojot… Ko tad? Atdarinājumu, cilvēku, iespaidu, maskarādi. Apēnota seja, čuksts un kaislīgs pieskāriens, ko varu izsaukt, lai apmānītu transa pārņemtu prātu. Beidzot ar lūgšanu par raganas Geilisas Dankenas dvēseli es pametu savu istabu.