Tagad Džeimijs gulēja uz muguras, cenšoties tā iegrozīties, lai mazinātu ievainojumu sāpes. Acu skatiens bija stings, un nekas neliecināja, ka viņš kādu pazītu.
Es glāstīju viņu, kā bieži biju darījusi, velkot pa ribu liniju no krūšu kaula līdz mugurai, viegli, kā to būtu darījis Frenks, stipri uzspiežot uz sāpoša ziluma, kā to pilnīgi noteikti darītu tas otrs. Paliecos uz priekšu un lēnām ar mēli slīdēju ap ausi, izgaršojot un taustot, un čukstot: "Turies man pretī! Turies pretī, tu nolādētais gļēvuli!"
Džeimija muskuļi saspringa un žokļi aizcirtās, bet viņš turpināja blenzt griestos. Tātad man nav izvēles. Galu galā man nāksies ķerties pie naža. Es apzinājos, kādu risku uzņemos, bet es domāju, ka labāk sevi nogalināt nekā sēdēt rokas klēpi salikušai un ļaut viņam nomirt.
Paņēmu no galda nazi un stingru roku novilku pa krūtīm blakus tikko sadzijušajai rētai. Džeimijs no pārsteiguma noelsās un izlieca muguru. Saķērusi dvieli, es aši berzu ievainojumu. Neļaujot sev apdomāties, piespiedu sevi pārbraukt ar pirkstiem pāri krūtīm, savācot asins lāses, kuras skarbi ierīvēju Džeimija lūpās. Vienu frāzi man nevajadzēja izdomāt, jo biju to dzirdējusi pati savām ausīm. Zemu pieliekusies, es čukstēju:
Tagad noskūpsti mani.
Es nebiju tam gatava. Džeimijs aizsvieda mani līdz istabas vidum un izrāpās no gultas. Ar grūtībām noturējos kājās un, atstreipuļojot atpakaļ, uzgrūdos galdam, sašūpojot milzīgos svečturus. Ēnas šaudījās un zvārojās, kad sveču daktis uzliesmoja un nodzisa.
Pret galda malu biju stipri sasitusi muguru, bet es atguvos īstajā laikā, lai pašautos sānis, kad Džeimijs bruka man virsū. Neartikulēti ņurdēdams, viņš izstieptām rokām dzinās man pakaļ.
Viņš bija gan ātrāks, gan stiprāks, nekā domāju, lai ari tikai neveikli steberēja, triecoties virsū priekšmetiem. Vienu brīdi pretinieks iedzina mani stūri starp ogļu pannu un galdu un es dzirdēju, kā viņam, cenšoties mani satvert, kaklā sēc elpa. Kreisā roka triecās man sejā; ja Džeimija spēki un refleksi būtu normāli, sitiens būtu mani nogalinājis. Bet tagad es parāvos malā, dūre trāpīja man pa pieri, un es, tikai viegli apdullināta, nogāzos uz grīdas.
Parāpoju zem galda. Sniedzoties pēc manis, Džeimijs zaudēja līdzsvaru un uzkrita virsū ogļu pannai. Pa istabas akmens grīdu izbira kvēlojošas ogles. Viņš iegaudojās, kad celis saspieda karstu ogli. Paķēru no gultas spilvenu un nodzēsu dzirksteļu spietu, kas gruzdēja uz grīdas noslīdējušajā segā. Aizņemta ar dzēšanu, es nepamanīju tuvojamies briesmas, līdz smags sitiens pa galvu nogāza mani garšļaukus zemē.
Pieķērusies pie vieglās gultas rāmja, mēģināju piecelties, bet tā apgāzās. Brīdi gulēju, paslēpusies aiz šīs barikādes, lai mazliet atjēgtos. Dzirdēju, kā Džeimijs pustumsā dzen man pēdas, elpai sēcot pārmaiņus ar nesakarīgiem, slāpētiem gēlu lamuvārdiem. Pēkšņi viņš mani pamanīja un metās pāri gultai vājajā apgaismojumā es redzēju viņa neprātīgo skatienu.
Ir grūti sīkumos aprakstīt, kas notika tālāk, kaut vai tikai tādēļ, ka viss atkārtojās vairākas reizes un manās atmiņās ir sajaucies. Šķiet, ka Džeimija degošās rokas aptvēra manu kaklu tikai vienu reizi, bet šī viena reize vilkās veselu mūžību. Faktiski tas notika desmitiem reižu. Un vienmēr man izdevās izrauties, nokratīt viņa rokas, bēgot un slēpjoties aiz mēbelēm, atkāpties. Un atkal viņš man sekoja, cilvēks, kuru tikai milzīgs niknums atrāvis no nāves bezdibeņa malas, lamājās un šņukstēja, streipuļoja un izmisīgi vicināja rokas.
Izbirušas no pannas, ogles drīz apdzisa, atstājot telpu piķa melnā tumsā pilnu ar dēmoniem. Pēdējos gaismas uzplaiksnījumos es redzēju, ka Džeimijs sarāvies tup pie sienas, ugunīgām krēpēm asins mētelī, penis izslējies no sapinkājušos spalvu kušķa, naidā liesmojošas zilas acis un seja, kas balta kā miroņgalva. Vikingu karavīrs. Kā ziemeļu velni, kas izsprāga no pūķu kuģiem senās Skotijas krastu miglā, lai slepkavotu, laupītu un dedzinātu. Vīri, kas ar pēdējiem spēkiem nogalinātu. Kas izmantotu šo spēku atliekas, lai izvarotu un sētu mežonīgu sēklu pakļauto vēderos. Sīkais vīraka trauciņš nekādu gaismu nedeva, bet lipīgā opija smarža aizķepēja manas plaušas. Kaut arī ogles bija apdzisušas, es tumsā redzēju krāsainas gaismas redzeslauka malās.
Kustēties kļuva grūtāk; man bija sajūta, ka esmu līdz gurniem ūdenī un man pakaļ dzenas briesmīga zivs. Lēnām, augstu ceļot kājas, skrēju un jutu sejā ūdens šļakatas.
Es atbrīvojos no sapņa un sapratu, ka mana seja un rokas patiesi ir slapjas. Tās nebija asaras, bet tā murgainā radījuma, ar kuru tumsā cīnījos, asinis un sviedri.
Sviedri. Man kaut kas jāatceras par sviedriem, bet es nezināju, kas. Manu augšdelmu satvēra roka, un es to izrāvu, tikai uz ādas man palika slidena svītra.
Apkārt un apkārt zīdkokam pērtiķis dzina zebieksti. Bet kaut kas nebija pareizi, man dzinās pakaļ zebiekste ar asiem, baltiem zobiem, kas plosīja manu apakšdelmu. Es situ tai, un zobi palaida mani vaļā, bet ķepas… Apkārt un apkārt zīdkokam…
Dēmons trenca mani augšup pa sienu; jutu akmeni aiz galvas un zem maniem tvarstošajiem pirkstiem, un akmens cietu ķermeni, kas smagi gūlās man virsū, kaulainus pirkstus starp manējiem, akmens un kauli, starp manām… kājām vēl kaut kas cietāks… ah. Maigums dzīves skarbuma vidū, patīkams vēsums karstumā, mierinājums bēdās…
Saķērušies mēs nokritām uz grīdas, ripojām uz priekšu, sapinušies nokritušā gobelēna krokās, un no loga mums virsū nāca auksta gaisa strāva. Neprāta dūmaka sāka izklīst.
Mēs ietriecāmies kādā no mēbelēm un abi palikām guļot. Džeimija rokas bija satvērušas manas krūtis, pirksti sāpīgi spiedās miesā. Jutu uz sejas noplakšķam kaut ko mitru, sviedrus vai asaras, to es nezināju, bet atvēru acis, lai paskatītos. Džeimijs lūkojās uz mani no augšas, mēnesnīcas apgaismotā seja bija tukša; acis platas vērās ar klīstošu skatienu. Tvēriens atslāba. Viens pirksts viegli vilka pa manas krūts kontūru, no augšas līdz galiņam, atkal un atkal. Tad plauksta apņēma manu krūti, pirksti izpletās kā jūraszvaigzne, mīksti kā zīdaiņa pieskāriens.
- M-mammu? viņš sacīja. Man uz pakauša saslējās mati. Tā bija smalka, dzidra maza zēna balss. Mammu?
Mums pāri lija auksts gaiss, virpuļiem sniegpārslu plūsmā aizraudams projām neveselīgos dūmus. Es pastiepu roku un uzliku plaukstu uz viņa vēsā vaiga.
- Džeimij, mīļais, es sacīju, čukstēdama ar sūrstošu kaklu. Nāc, čuči nu! Tajā brīdī trīsošā maska saplīsa un es piekļāvu sev lielo augumu, kurš šņukstēja tā, ka drebējām mēs abi.
Mums ļoti paveicās, ka mūs no rīta atrada nesatricināmais brālis Viljams. Es apdullusi pamodos no durvju vēršanās un vienā rāvienā atgriezos pie pilnas apziņas, kad dzirdēju mūku zīmīgi nokrekšķinām, pirms viņš savā mīkstajā jorkšīras izrunā teica:
- Labs rīts.
Smagā nasta, kas spieda manas krūtis, bija Džeimijs. Viņa mati bija izžuvuši bronzas krāsas svītrās un klājās man pār krūtīm kā krizantēmu ziedlapas. Vaigs pie mana auguma bija silts un mazliet lipīgs no sviedriem, bet mugura un rokas, kurām pieskāros, bija tikpat vēsas kā manas ziemas aukstajā gaisā nosalušās ciskas.
Pa logu, kuru neaizsedza aizkars, istabā strāvoja dienasgaisma un pilnā apmērā atklāja postījumus, ko iepriekšējā vakarā varēju tikai neskaidri nojaust; uz grīdas mētājās salauztas mēbeles un sasisti trauki, bet milzigo svečturu pāris gulēja kā nozāģēti koki saplēstu aizkaru un izmētātu gultas drēbju jucekļa vidū. Spriežot pēc tā, kas sāpīgi spiedās man mugurā, es pieņēmu, ka guļu uz nevērīgi izmantotā gobelēna, kurā attēlots Sv. Sebastiāns kā adatu spilventiņš; nu, klosterim tas nebūtu nekāds lielais zaudējums.