Выбрать главу

-    Vai Sāras Makenzijas īkšķis dzija labi? es apjautājos Kolamam, aizverot žurnālu.

-     Sāras? Ā, viņš domīgi atbildēja. Nē, liekas, ka ne.

-    Tiešām? Tā jau domāju, es teicu. Varbūt vēlāk varu to ap­skatīt.

Viņš noraidoši papurināja galvu, un man likās, ka manīju pazibam drūmu smīnu vaibstā ap pilnīgajām, izliektajām lūpām.

-    Kāpēc? es nelikos mierā. Vai Sāra devusies projām?

-    Tā varētu teikt, Kolams atbildēja. Tagad viņš nepārprotami zobojās. Viņa ir mirusi.

Skatījos, kā Kolams pa putekļaino akmens grīdu dodas uz durvīm.

-    Cerams, ka jums, Bīčemas kundze, dziedināšana sekmēsies labāk nekā nelaiķim Deivijam Bītonam. Viņš apstājās pie durvīm, pagriezās un izsmējīgi mani noskatīja. Saules staru kūlis izgaismoja Makenziju vadoni kā skatuves prožektors.

-    Atklāti sakot, sliktāk jau vienkārši nav iespējams, viņš piebilda un nozuda tumsā.

Lēnām staigāju pa šauro telpu un visu apskatīju. Droši vien lie­lākā tiesa no krājumiem bija metama laukā, bet varēja gadīties arī šis tas noderīgs, ko vērts saglabāt. Izvilku vienu no mazajām zāļu skapja atvilktnītēm, tādējādi izlaižot gaisā kampara mākoni. Nu, tas man noderēs pilnīgi noteikti. Es atkal aizbīdīju atvilktni un nobraucu putek­ļainos pirkstus gar svārkiem. Varbūt vajadzētu pagaidīt, līdz Fica kun­dzes spriganās meičas te visu uzkopj, un tikai tad turpināt pētīšanu.

Palūkojos gaitenī. Tukšs kā izslaucīts. Arī dzirdams nekas nebija. Taču es nebiju tik naiva, lai noticētu, ka tuvumā neviena nav. Vai nu pavēle, vai smalkjūtība lika viņiem izturēties diezgan neuzkrītoši, bet es zināju, ka tieku novērota. Kad gāju uz dārzu, kāds man sekoja. Kad kāpu augšā uz savu istabu, redzēju kādu it kā nejauši palūkojamies uz augšu, nez uz kuru pusi es pagriezīšos. Un, kad iejājām pilī, manai uzmanībai nebija paslīdējuši garām bruņotie sargi, kas zem mūra pārkares tvērās no lietus. Nē, man pilnīgi noteikti neļaus tā vienkārši no šejienes aiziet, nemaz nerunājot par to, ka mani varētu apgādāt ar kādu pārvietošanās līdzekli.

Nopūtos. Vismaz šobrīd biju viena. Un es ļoti ilgojos pēc vienatnes, vismaz nelielās devās.

Vairākkārt biju mēģinājusi pārdomāt visu, kas ar mani bija noticis kopš ienākšanas caur spraugu akmenī. Bet te dzīve mutuļoja tik strauji, k.i man negadījās pat brītiņš, kad pabūt vienai, ja nu vienīgi, kamēr gulēju.

Taču tagad acīmredzot man tāds brīdis iegadījies. Atvilku no sienas noputējušo lādi un apsēdos, atspiedusi muguru pret mūri. Tas bija ļoti biezs. Pastiepusi rokas uz aizmuguri, es piekļāvu akmeņiem plaukstas un domās atgriezos pie klintsbluķu apļa, cenšoties atsaukt atmiņā vis­mazāko sīkumu no piedzīvotā.

Kliedzošie akmeņi patiesībā bija pēdējais, ko skaidri atcerējos. Un tomēr pat par to es šaubījos. Kliegšana visu laiku bija skanējusi fonā. Iespējams, es spriedu, ka kliedza nevis akmeņi, bet… vienalga… kur biju iegājusi. Vai akmeņi bija vārti, kas kaut kur veda? Bet uz kurieni? Lai būtu kā būdams, man trūka vārdu, ar kuriem to aprakstīt. Varbūt tā bija plaisa laikā, jo pilnīgi skaidrs, ka es biju tad un nu esmu tagad un akmeņi bija vienīgais vienojošais posms.

Un skaņas. Tās bija visur, bet, skatoties atpakaļ no neliela attā­luma, man likās, ka tās ļoti līdzinās kaujas troksnim. Lauka hospitāli, kurā biju strādājusi, apšaudīja trīs reizes. Pat zinot, ka pagaidu būvju nedrošās sienas neaizsargās, tomēr visi ārsti, māsas un sanitāri pie pirmā trauksmes signāla bija metušies iekšā un saspiedušies kopā, lai nomāktu bailes. Drosmes krājumi ir ļoti mazi, kad virs galvas svilpj mīnmetēju lodes un turpat blakus sprāgst bumbas. Un toreiz izjustās bailes bija vistuvāk tām, ko jutu, atrodoties akmenī.

Tagad aptvēru, ka tomēr atceros gan šo to no ceļojuma cauri akme­nim. Kaut kādus sīkumus. Atcerējos sajūtu, ka fiziski cīnos, it kā būtu ierauta straumē. Jā, es biju ar šo spēku cīnījusies, lai kas tas arī bija. Domāju, ka straumē bija arī tēli. Ne gluži attēli, drīzāk tādas kā nepa­beigtas domas. Dažas likās biedējošas, un es visiem spēkiem pūlējos tikt projām, kamēr… nu, kamēr "pārgāju". Vai biju pūlējusies tikt pie pārējiem? Jutu, it kā būtu centusies iznirt virspusē. Vai es biju izvēlē­jusies ierasties tieši šajā laikā, jo tas piedāvāja zināmu patvērumu no apkārt trakojošā viesuļa?

Es papurināju galvu. Ar domāšanu vien par notikušo es nespēju rast atbildes. Skaidrības nekādas, izņemot to, ka man vajadzēs atgriez­ties pie akmeņiem.

Kundze? No durvju puses atskanēja klusa balss skotu valodā, un es pacēlu galvu. Divas aptuveni sešpadsmit septiņpadsmit gadus vecas meitenes bikli mīņājās uz sliekšņa. Viņas bija ģērbušās raupjās drēbēs, ar koka tupelēm kājās un mājās austu šalli ap galvu. Tā, kas bija ierunājusies, rokās turēja slotu un vairākas salocītas lupatas, bet viņas biedrene nesa kūpošu spaini. Fica kundzes meitenes ieradušās iztīrīt lazaretes telpu.

-    Vai mēs tev, kundze, netraucēsim? viena noraizējusies jautāja.

-    Nē, nē, atsaucos. Es jau tāpat grasījos doties projām.

-    Tu nokavēji pusdienu, ierunājās ari otra. Bet Fica kundze lika teikt, ka ķēķī dabūsi uzēst, kad vien sagribēsies.

Pametu skatienu pa logu gaiteņa galā. Saule jau bija tikusi pāri aug­stākajam punktam, un es attapos, ka arvien vairāk gribas ēst. Uzsmai­dīju meitenēm.

-    Tūlīt iešu uz virtuvi. Paldies.

Es atkal aiznesu pusdienas uz pļavu, baidīdamās, ka Džeimijs var­būt līdz vakariņām nedabūs neko ēst. Apsēdusies zālē, es skatījos, kā puisis mielojas, tad pajautāju, kādēļ viņš dzīvo tādu skarbu dzīvi, zogot un dzenot lopus otrpus robežai. Biju jau gana atskatījusies gan ļauti­ņus, kas nāca no tuvējā ciema, gan pils iemītniekus, lai varētu pateikt, ka Džeimijs piederēja pie augstākas kārtas un bija labāk izglītots nekā vairums šejieniešu. Likās, ka viņš cēlies no diezgan turīgas dzimtas, ja spriež pēc viņa īsā stāstījuma par savu saimniecību. Kāpēc viņš uzturē­jās tik tālu no mājām?

-     Esmu izsludināts ārpus likuma. Viņš likās izbrīnījies, ka es to vēl nezinu. Angļi izsludinājuši par manu galvu desmit sudraba mār­ciņas. Ne gluži tik daudz, cik par lielceļa laupītāju, viņš tēloti aizvai­nots sacīja, bet drusku vairāk nekā par kabatzagli gan.

-    Tikai par pretošanos vien? Man bija grūti tam noticēt. Desmit sudraba mārciņas te bija puse no nelielas saimniecības gada ienāku­miem; nespēju iedomāties, ka viens izbēdzis cietumnieks Anglijas val­dībai būtu tik lielas naudas vērts.

-     0 nē. Par slepkavību. Es gandrīz aizrijos ar maizes kumosu. Džeimijs izpalīdzīgi pasita man pa muguru, līdz es atguvu elpu.

Acīm asarojot, es pajautāju:

-    K-ko tad tu n-nogalināji?

Viņš paraustīja plecus.

-    Nu, tas ir tā drusku ērmoti. Patiesībā es nemaz nenobeidzu to vīru, par kura nogalināšanu mani grib ieslodzīt. Ņem vērā, ka pa starpu esmu nomušījis vēl arī dažus sarkansvārčus, laikam jau esmu sodu pelnījis.

Džeimijs apklusa un sakustināja plecus, it kā berzētos pret nere­dzamu sienu. Biju ievērojusi viņu tā darām arī agrāk, pirmajā rītā, ko pavadīju pilī, kad biju apkopusi ievainojumu un ieraudzījusi neskaitā­mās rētas uz muguras.

-    Tas notika Fortviljamā. Pēc otrās pēršanas aptuveni pāris dienu gandrīz nevarēju pakustēties, un tad no ievainojumiem man piemetās drudzis. Taču, kad atkal tiku uz kājām, daži… draugi iztaisīja vienu gājienu, lai dabūtu mani ārā no nometnes, izmantojot līdzekļus, par kuriem labāk klusēšu. Vārdu sakot, kad devāmies projām, sacēlās pama­tīgs tracis un tika nošauts viens angļu virsseržants sagadījās tā, ka pirmajā reizē mani pēra viņš. Taču es nebūtu viņu šāvis; es pret viņu neloloju ļaunas domas, turklāt es biju pārāk vājš un spēju tikai karāties pāri zirga mugurai. Platā mute sakniebās tik cieši, ka lūpas kļuva pavisam plānas. Ja tas būtu bijis kapteinis Rendels, tad gan es lai­kam būtu saņēmies. Džeimijs atslāba, raupjais lina krekls uz muguras nostiepās, un viņš paraustīja plecus.