- Paturēt mani acīs? es klusā balsī pabeidzu iesākto teikumu. Viņa negribīgi pamāja ar galvu, acīmredzot baidīdamās, ka apvainošos. Paraustīju plecus un mēģināju Magdalēnai mierinoši uzsmaidīt.
- Nu, laikam jau tas ir saprotami, es noteicu. Galu galā Kolams taču par to, kas esmu un kā te nonācu, zina tikai no manis pašas stāstītā. Ziņkārība guva virsroku pār manu veselo saprātu, un man izspruka jautājums: Un kas, pēc viņa domām, es esmu? Bet Magdalēna spēja tikai purināt galvu.
- Tu esi angliete, bija vienīgais, ko meitene pateica.
Nākamajā dienā es uz augļu dārzu vairs negāju. Ne jau tāpēc, ka
man būtu liegts pamest pili, bet tādēļ, ka pēkšņi daudzi no iemītniekiem saindējās ar ēdienu un man vajadzēja kļūt par ārsti. Izdarījusi cietēju labā visu, ko spēju, es devos meklēt nelaimes izraisītāju.
Vainīgs izrādījās bojāts vērsis, ko atgādāja no kautuves šķūņa. Nākamajā dienā biju šķūnī un klāstīju galvenajam kūpinātājam visu, ko domāju par pienācīgām gaļas apstrādes metodēm, kad man aiz muguras atsprāga durvis, uzgāžot virsū biezu dūmu vilni, no kā man aizsitās elpa.
Es pagriezos un caur asaru miglu saskatīju Dūgala Makenzija stāvu, kas draudīgi vīdēja aiz degošo ozola pagaļu dūmu mākoņiem.
- Pārraugi lopu slaktēšanu tāpat kā dakterēšanu, ko, gaspažiņ? viņš izsmējīgi jautāja. Drīz visa pils būs zem tava papēža un Fica mātei vajadzēs meklēt citu darbu.
- Man nav nekādas vēlēšanās saistīties ar tavu draņķa pili, es atcirtu, slaucīdama asarojošās acis, un uz kabatlakata palika sodrēju svītras. Vienīgais, ko vēlos, ir tikt no šejienes projām, cik drīz vien iespējams.
Dūgals, joprojām smīnēdams, manierīgi nolieca galvu.
- Nu, iespējams, ka man būs izdevība piepildīt tavu vēlēšanos, kundze. Vismaz uz laiku.
Es žņaudzīju mutautu un skatījos uz vīrieti.
- Ko tas nozīmē?
Viņš noklepojās un ar roku izgaiņāja dūmus, kas tagad mācās viņam virsū. Dūgals izveda mani no šķūņa un pagrieza ar seju uz staļļiem.
- Tu vakar Kolamam sacīji, ka tev vajag sārmenes un citādus savādus lakstus, vai ne?
- Jā, lai pagatavotu zāles tiem, kas saindējušies. Kas tad ir? es, aizvien vēl aizdomu mākta, stingri noprasīju.
Viņš labsirdīgi paraustīja plecus.
- Tikai tas, ka es dodos uz ciemu pie kalēja jāapkal trīs zirgi. Prokurora sieva ir tāda kā zintniece, un viņai ir dažādas zālītes. Gan jau būs ari tādas vienkāršas drapes, kādas tev vajadzīgas. Un, ja vēlies, kundze, vari jāt ar vienu no zirgiem uz ciemu.
- Prokurora sieva? Dankena kundze? Es uzreiz jutos labāk. Kārdinājumam tikt projām no pils, kaut uz īsu bridi, nebija iespējams pretoties.
Steigšus noslaucīju seju un netīro kabatlakatu aizbāzu aiz jostas.
- Laižam! es iesaucos.
Kaut arī diena bija pelēka un debesis apmākušās, īsā izjāde lejup uz Kreinsmūras ciemu sagādāja man prieku. Ari Dūgals bija labā omā un visu ceļu pļāpāja niekus un jokoja.
Vispirms mēs iegriezāmies pie kalēja, kur Dūgals atstāja trīs zirgus, tāpēc man vajadzēja sēsties zirgā viņam aiz muguras, lai pa Lielo ielu dotos uz Dankenu māju. Tā bija iespaidīga četrstāvu koka ēka ar elegantām svina stikla logu rūtīm slīpēts stikls ūdeņainos violetos un zaļos toņos divos apakšējos stāvos.
Geilisa uzņēma mūs ar lielu prieku, laimīga, ka atradusies sabiedrība tik drūmā dienā.
- Cik brīnišķīgi! viņa iesaucās. Man taisni vajadzēja kādu iemeslu, lai ietu uz bēniņiem un šo to pakārtotu! Anna!
Pa durvīm, kuras iepriekš nebiju pamanījusi, jo tās bija paslēptas aiz skursteņa, izšāvās maza auguma pusmūža sieviete ar seju kā ziemas ābols.
- Aizved Klēras kundzi uz bēniņiem, Geilisa pavēlēja, un tad atnes mums spaini ar avota ūdeni. Liec aiz auss, no avota, nevis no laukuma akas! Viņa pagriezās pret Dūgalu. Esmu atlikusi spēcinošu līdzekli, ko apsolīju tavam brālim. Vai iznāksi man līdzi uz brīdi virtuvē?
Es sekoju kalpones sēžamvietai, kas atgādināja ķirbi, augšā pa šaurām koka kāpnītēm, kas pēkšņi izbeidzās garā, plašā bēniņu telpā. Atšķirībā no pārējās mājas te bija sīkrūšu lodziņi, šobrīd aizvērti, lai nenāktu iekšā mitrums, tomēr pa tiem ieplūda krietni vairāk gaismas nekā moderni krēslainajā viesistabā lejasstāvā.
Bija skaidrs, ka Geilisa labi prata savu zintnieces amatu. Istaba bija apgādāta ar gariem augu žāvējamiem rāmjiem, kas apvilkti ar plānu audumu un izvietoti virs neliela pavarda, lai žāvētu augus karstumā, un vaļējiem plauktiem gar sienām, kurās izurbti caurumi labākai gaisa cirkulācijai. Gaiss bija piesātināts ar izsmalcināto, aso žūstoša bazilika, rozmarīna un lavandas smaržu. Vienu sienu aizņēma pārsteidzoši moderna lete, un uz tās bija redzams ievērojams krājums miezeru, piestu, bļodu un karošu viss nevainojami tīrs.
Geilisa, pietvīkusi no kāpšanas pa kāpnēm, bet smaidoša priekā par gaidāmo garo pēcpusdienu, kad varēs jaukt zālītes un patenkot, parādījās tikai pēc krietna brīža.
Sāka viegli līt, lietus lāses izraibināja augstos logus, bet te pavardā kūrās uguns un bija ļoti mājīgi. Geilisas sabiedrība man sagādāja lielu prieku; viņa uz pasauli raudzījās visai ciniski un savus uzskatus pauda ar asu mēli, bet tas bija atspirdzinošs pretstats pilī mītošo klana sieviešu saldajām, biklajām runām, turklāt bija skaidri redzams, ka Geilisa, būdama sieviete, kas dzīvo tādā mazā miestā, ir labi izglītota.
Viņa zināja par visiem skandāliem, kas pēdējo desmit gadu laikā bija izcēlušies vai nu ciemā, vai pilī, un citu pēc cita stāstīja man uzjautrinošus atgadījumus. Savādi, ka par mani viņa tikpat kā neko nejautāja. Nodomāju, ka varbūt tas nav viņai raksturīgi; to, ko vēlēsies par mani zināt, viņa pajautās citiem.
Jau kādu laiciņu biju ievērojusi, ka no ielas skan troksnis, bet izskaidroju to ar cieminieku atgriešanos no svētdienas mises; dievnams atradās ielas galā pie akas, un Lielā iela savienoja baznīcu ar laukumu, kur saplūda mazākas takas un celiņi.
Tā bija sanācis, ka, jājot uz smēdi un vērojot ieleju no augšas, īsināju laiku, salīdzinot ciema izkārtojumu ar apakšdelma un plaukstas skeletu; Lielā iela bija spieķakauls, gar tā malām bija izkārtojušās tirgotavas un darbnīcas un turīgāko iedzīvotāju mājas. Sv. Mārgaretas iela bija elkoņa kauls, kādā šaurākā ieliņā, kas veda paralēli Lielajai ielai, atradās smēde, ādu ģērētava un citu mazāk smalku amatnieku un meistaru darbnīcas. Ciema laukums (kurš kā visi ciema laukumi, kurus savā mūžā biju redzējusi, nebija taisnstūris, bet ovāls) veidoja delnas un pirkstu kaulus, bet vairāki zemesceļi ar nelielām mājiņām kļuva par pirkstu falangām ar locītavām.
Dankenu nams, kā pienākas prokurora rezidencei, slējās centrālā laukuma malā. Tā atrašanās vietu diktēja gan ierēdņa sabiedriskais statuss, gan ērtības; laukumu varēja izmantot tiem tiesu gadījumiem, kad vai nu sabiedrības intereses, vai juridiskas nepieciešamības dēļ sanāca vairāk cilvēku, nekā spēja uzņemt Artūra Dankena ierobežotais darba kabinets. Un, kā Dūgals paskaidroja, tas bija izdevīgi arī jaunās siekstas dēļ, tā bija pieticīga izskata koka konstrukcija, kas novietota uz neliela akmens paaugstinājuma laukuma centrā, turpat blakus bija uzsliets koka stabs, kuru izmantoja aiz lielas taupības kā pēršanas vietu, Maija svētku stabu vai karoga mastu, tur varēja arī piesiet zirgu, kā nu kuro reizi vajadzēja.
Troksnis ārpusē bija kļuvis skaļāks un krietni juceklīgāks, nekā varētu sacelt ļaudis, kas mierīgi atgriežas no dievnama, lai ieturētu maltīti. Geilisa nepacietībā izsaucās, nolika malā zāļu trauciņus un atgrūda logu, lai paskatītos, kas par iemeslu tādai trokšņošanai.