Es nostājos viņai blakus pie loga, redzēju, kā baznīcas apmeklējumam saposušos tunikās, svārkos un aubēs ļaužu priekšgalā soļo druknais tēvs Beins, priesteris, kas kalpoja gan ciema baznīcā, gan pilī. Viņš bija aizturējis kādu apmēram divpadsmit gadus vecu puiku, viņa saplēstās bikses un notraipītais krekls liecināja, ka viņš ir ādmiņa palīgs. Priesteris turēja viņu aiz apkakles, bet tas radīja zināmas grūtības, jo puika bija nedaudz garāks par bargo gūstītāju. Pūlis abiem sekoja pa mazu gabaliņu, nosodoši dūkdams kā garāmslīdoša negaisa tūce, kas seko zibens šautrai.
Mēs ar Geilisu skatījāmies no augšējā stāva loga, un tēvs Beins ar zēnu, ienākot mājā, pazuda zem mums. Ļaužu bars palika ārpusē murminot un grūstoties. Daži drosmīgākie aizķērās ar rokām aiz palodzēm un uzvilkās augšā, lai ieskatītos iekšā.
Geilisa ar blīkšķi aizsita logu, un uz mirkli gaidpilnā pūļa dūkšana uz ielas mitējās.
Visticamāk, apzadzies, viņa īsi izmeta un atgriezās pie zālīšu galda. Ādmiņu zeļļiem tā bieži gadās.
- Un kas ar viņu tagad notiks? gribēju zināt. Geilisa paraustīja plecus, burzīdama ar pirkstiem miezera traukā kaltētu rozmarīnu.
- Es teiktu, ka tas atkarīgs no Artūra māgas darbības. Ja brokastis bijušas labas, puika var tikt cauri ar pērienu. Bet, ja Artūram ir ciets vai uzpūties vēders, viņa riebumā saviebās, zeņķis, visticamāk, zaudēs ausi vai roku.
Mani pārņēma šausmas, bet neuzdrīkstējos tieši iejaukties. Biju svešiniece, turklāt vēl angliete, domāju, ka pret mani kā pils iemītnieci izturētos ar cieņu, tomēr biju redzējusi, ka daudzi ciema ļaudis slepus sev pārmeta zīmi, kas aizsargā pret ļaunu, kad gāju garām. Mana iejaukšanās zēna situāciju drīzāk padarītu vēl ļaunāku.
- Vai tu neko nevari darīt? es vaicāju Geilisai. Nu parunā ar savu vīru, palūdz, lai viņš ir… ē… iecietīgs!
Geilisa izbrīnīta atrāva skatienu no darba. Skaidri bija redzams, ka doma jaukties vīra darīšanās viņai nekad nebija ienākusi prātā.
- Kāda tev daļa gar to puiku? viņa jautāja, bet ziņkārīgi, nevis ar ļaunu zemtekstu.
- Protams, man ir daļa! es iesaucos. Viņš taču vēl tikai bērns; lai ko viņš būtu sastrādājis, palikt par kropli uz mūžu tas zēns nav pelnījis!
Geilisa savilka gaišās uzacis; acīmredzot šis arguments nebija pārliecinošs. Tomēr viņa paraustīja plecus un pasniedza man miezeri.
- Drauga dēļ var visu, viņa sacīja un izbolīja acis. Tad pārlaida skatienu plauktiem un izvēlējās pudeli ar zaļganu šķidrumu, uz kuras etiķetes labi salasāmā, slīpā rokrakstā bija rakstīts PIPARMĒTRU TINKTŪRA.
- Iešu un iedošu Artūram zāles un pie viena paskatīšos, vai puikas labā var kaut ko darīt. Taču ņem vērā, varbūt jau ir par vēlu. Un, ja savu roku tur būs pielicis tas stulbais priesteris, viņš prasīs visbargāko sodu. Es tomēr pamēģināšu. Bet tu turpini. Rozmarīns jāberž veselu mūžību.
Kad viņa izgāja, es paņēmu miezeri un sāku automātiski berzt un smalcināt, tikpat kā nepievēršot uzmanību rezultātam. Aizvērtais logs klusināja trokšņus gan tos, ko radīja lietus, gan tos, ko sacēla laukumā sapulcējušies cilvēki; un kopā sanāca tāda ļaunu vēstoša pakšķoša murdēšana. Kā visi, kas mācījušies skolā, es biju lasījusi Dikensu. Arī citus pirms viņa rakstījušus autorus un to, kā viņi attēlojuši, cik nežēlīgi tajos laikos bija likumi, kurus piemēroja visiem ļaundariem neatkarīgi no vecuma un nodarījuma apstākļiem. Bet lasīt par bērnu kāršanu un sakropļošanu kā soda veidu, kad no tiem laikiem šķir ērti ilgs simts vai divu simtu gadu attālums, ir pavisam kas cits nekā klusiņām berzt miezerī zālītes, kad šāds notikums risinās dažas pēdas zem tevis.
Vai es spētu piespiest sevi iejaukties, ja tiktu piespriests sods zēnam par sliktu? Ar miezeri rokā piegāju pie loga un pūlējos kaut ko saskatīt ārā. Pūlis bija pieaudzis, jo tirgotāji un mājsaimnieces, pamanījuši ļaužu pulcēšanos, arī iznāca Lielajā ielā, lai noskaidrotu, kas noticis. Jaunpienācēji klausījās, pieliekušies tuvāk, kamēr tie, kas te atradās visu laiku, atstāstīja sīkumus, tad iejuka drūzmā, un nu vairāk seju ar gaidpilnu izteiksmi raudzījās uz prokurora mājas durvīm.
Skatoties lejup uz cilvēkiem, kas pacietīgi stāvēja smalkajā lietū, gaidīdami spriedumu, es pēkšņi ļoti skaidri aptvēru kādu domu. Kā daudzi cilvēki, es ar šausmām biju dzirdējusi stāstus, kas pamazām no pēckara Vācijas atklīda līdz Lielbritānijai, stāstus par deportācijām, par masu slepkavībām, par koncentrācijas nometnēm un dedzināšanām. Un, tāpat kā daudzi gadiem ilgi vēl pirms manis, es uzdevu sev jautājumu, kuru uzdos vēl pēc gadu desmitiem: "Kā cilvēki varēja to pieļaut? Viņiem vajadzēja zināt, vajadzēja redzēt smagās mašīnas, braukāšanu šurpu turpu, žogus un dūmus. Kā viņi varēja stāvēt un neko nedarīt?" Nu tagad es to zināju.
Šajā gadījumā uz kārts pat nebija likta dzīvība vai nāve. Un Kolama protežē statuss droši vien novērstu jebkādu fizisku uzbrukumu, kas būtu vērsts manā virzienā. Bet rokas, kas turēja porcelāna bļodu, kļuva miklas, iedomājoties, ka izeju ārā, viena un bezspēcīga, lai stātos pretī cienījamu un tikumīgu pilsoņu baram, kad visus pārņēmušas alkas pēc soda un asiņu izraisītajām trīsām, jo tas izgaiņātu ikdienas dzīves vienmuļību.
Nepieciešamība cilvēkus pārvērš zvēru barā. Kopš laikiem, kad cilvēki mitinājās alās bez matiem, vāji un bezpalīdzīgi un viņu vienīgais ierocis bija viltība -, viņi bija izdzīvojuši tikai tāpēc, ka turējās kopā; viņi, kā daudzi radījumi, kas citiem ir laupījums, zināja, ka drošību sniedz skaits, liels skaits. Un šī kaulu smadzenēs iesūkusies apziņa ir bara likuma pamatā. Jo neskaitāmus gadu tūkstošus atpalikt no bara, kur nu vēl nostāties pret to, nozīmēja nāvi tam, kurš to uzdrošinājās. Lai stātos pretī pūlim, vajadzēja kaut ko vairāk par drosmi; vajadzēja kaut ko tādu, kas sniedzas tālāk par cilvēka instinktu. Es baidījos, ka man tāda ieroča nav, un kaunējos par šīm bailēm.
Likās, ka pagājusi vesela mūžība, līdz atvērās durvis un ienāca Geilisa, viņa, kā parasti, izskatījās mierīga un nesatraukta, rokā viņai bija mazs ogles stienītis.
- Pēc vārīšanas vajadzēs šķidrumu izfiltrēt, viņa ierunājās, it kā turpinātu mūsu iepriekšējo sarunu. Domāju, liesim caur muslīnā ietītu ogli; tas ir vislabākais paņēmiens.
- Geilis! es nepacietīgi iesaucos. Nespīdzini mani. Kas notiks ar ādmiņa mācekli?
- Ak ar viņu. Viņa noraidoši pacēla uz augšu plecu, bet lūpu kaktiņos iegūla nerātns smaids. Tad atmeta izlikšanos un sāka smieties.
- Tev būtu vajadzējis mani redzēt, Geilisa ķiķināja. Tas bija vienreizīgi, kaut arī man jāsaka tas pašai. Sievas gādīguma un sievišķīgas laipnības iemiesojums, bišķi piemetu klāt mātišķu žēlumu. Ak, Artūr! viņa tēloja, -ja mūsu savienība būtu bijusi svētīta uz to gan, man jāsaka, nav ko cerēt, Geilisa uz mirkli nometa skumjo masku un ar galvas mājienu norādīja uz zālīšu plauktu, nu kā tu justos, mīļumiņ, ja pret tavu dēlu tā izturētos? Tikai izsalkums, bez šaubām, grūda puiku zagt. Ak, Artūr, vai tavā sirdī neatradīsies žēlastība un tu esi pats taisnīguma iemiesojums?
Prokurora sieva uzmetās uz ķebļa un smējās, sitot ar dūri pa kāju. Cik žēl, ka te nevar spēlēt teātri!
Pūļa trokšņošanas raksturs atkal bija mainījies, tāpēc es, nepievērsdama uzmanību Geilisas pašslavināšanai, piegāju pie loga, lai paskatītos, kas tur notiek.