Ļaužu drūzma pašķīrās, un starp priesteri un tiesnesi lēnām gāja ādmiņa zellis. Artūrs Dankens, piepūties no labvēlības, klanījās un māja ar galvu ievērojamākajiem cilvēkiem, kas stāvēja pūlī. Tēvs Beins, gluži otrādi, atgādināja sarūgušu kartupeli, brūnais ģīmis no aizvainojuma bija izsities puniem.
Mazā procesija virzījās uz laukuma vidu, kur ciema soģis Džons Makrejs panāca viņiem pretī. Bende atbilstoši savam amatam bija ģērbies atturīgi eleganti tumšās biksēs līdz ceļiem, svārkos un pelēka samta cepuri galvā (šajā gadījumā gan tā bija noņemta un paslēpta no lietus, saudzīgi pabāžot zem svārku stūra). Viņš nebija, kā sākumā biju iedomājusies, cietumsargs, lai arī vajadzības gadījumā šo amatu pildīja. Galvenokārt viņa pienākumos ietilpa tas, ko dara kārtībnieks, muitnieks un, ja vajadzēja, bende; amata nosaukums pamatā bija saistīts ar soda izpildīšanu, ieslēdzot "siekstā", vai ķocīti, kas karājās viņam pie jostas un ar ko viņam bija tiesības paņemt daļu no katra graudu maisa un vēlāk to pārdot ceturtdienas tirgū; tā ari bija soģa alga.
To visu es biju uzzinājusi no viņa paša. Soģis tikai pirms dažām dienām bija ieradies pilī, lai noskaidrotu, vai varu līdzēt pret sastrutojumu pie īkšķa naga, kas nekādi negribēja pāriet. Pārdūru augoni ar sterilu adatu, apziedu ar papeļu ziedu smēri un atklāju, ka Makrejs ir kautrīgs, pakluss vīrs ar patīkamu smaidu.
Taču šobrīd no smaida nebija ne vēsts; Makreja seja, kā prasīja gadījums, bija barga. Saprotams, es nodomāju, kurš gan grib redzēt smaidošu soda izpildītāju.
Ļaundari nostādīja uz paaugstinājuma laukuma centrā. Puika izskatījās bāls un nobijies, bet nekustējās, kamēr Kreinmūras prokurors Atrūrs Dankens puslīdz cienīgi uzsvempa savu tuklo rumpi uz paaugstinājuma un gatavojās pasludināt spriedumu.
- Kad es ienācu, tas pintiķis jau bija atzinies, man pie auss atskanēja balss. Geilisa ar interesi skatījās man pār plecu. Tāpēc palaist viņu vaļā pavisam neizdevās. Taču es panācu iespējami vieglāko sodu: tikai stunda siekstā un viena auss pienaglota.
- Pienaglota auss! Pienaglota pie kā?
- Nu taču pie siekstas, protams. Viņa pašāva uz manu pusi ziņkāru skatienu, bet tad atkal pagriezās pret logu, lai vērotu, kā tiek izpildīts šis "saudzīgais" spriedums, ko bija panākusi viņa ar savu visžēlīgo iejaukšanos.
Drūzmēšanās ap kauna stabu bija tik liela, ka no sodāmā neko daudz nevarēja redzēt, tomēr pūlis mazliet pavirzījās atpakaļ, lai atbrīvotu soģim vietu, kur atvēzēties, naglojot ausi. Puika siekstas žokļos izskatījās bāls un sīks, bailēs drebēdams, viņš cieši aizmiedza acis un nevēra tās vaļā. Kad tika iedzita nagla (un to varēja dzirdēt pat cauri aizvērtajam logam), nosodītais izdvesa klusu, smalku smilkstu un es ari nodrebēju.
Mēs ar Geilisu, tāpat kā vairums no skatītājiem, atgriezāmies pie darba, bet es nespēju turēties preti kārdinājumam laiku pa laikam piecelties un pamest skatu ārā pa logu. Daži dīkdieņi, kas gāja kauna stabam garām, uz mirkli apstājās, lai pakaitinātu upuri un apmētātu to ar dubļu pikām, šad tad kāds atturīgāks pilsonis izmantoja izdevību, ejot dienas gaitās, parūpēties par mazgadīgā noziedznieka morālo audzināšanu ar pāris labi izvēlētiem pārmetuma vai padoma vārdiem.
Līdz laikam, kad pavasara nogalē riet saule, bija atlikusi vēl stunda, un mēs pirmā stāva viesistabā dzērām tēju, kad klauvējieni pie durvīm ziņoja par apmeklētāja ierašanos. Lietusmākoņu dēļ diena bija tik tumša, ka grūti bija noteikt, cik zemu ir saule. Taču Dankenu mājā bija tāds brīnums kā pulkstenis, brīnišķīga ierīce no riekstkoka paneļiem, vara bumbām un ciparnīcas, kas bija rotāta ar eņģeļu kori, un tas rādīja, ka ir pusseptiņi.
Ķēķa meita atvēra durvis uz viesistabu un bez ceremonijām paziņoja:
- Nāc teitan. Nākot iekšā pa durvīm, Džeimijs Maktevišs automātiski pielieca galvu, koši sarkanos matus lietus bija darījis tumšus kā apsūbējušu bronzu. Viņš bija ģērbies vecā, novalkātā mētelī, lai pasargātos no mitruma, bet padusē nesa smagu zaļa samta mēteli.
Kad es piecēlos un iepazīstināju viņu ar Geilisu, Džeimijs palocīja galvu.
- Dankena kundze, Bīčemas kundze. Viņš ar roku norādīja uz logu. Redzu, ka šodien te kaut kas atgadījies.
- Vai viņš vēl ir tur? es jautāju, cenšoties palūkoties ārā. Caur skatu kropļojošo viesistabas loga rūti no zēna varēja redzēt tikai tumšu apveidu. Viņš noteikti ir izmircis līdz ādai.
- Kā tad. Džeimijs pacēla un paturēja mēteli, lai varu uzvilkt to mugurā. Kolams domāja, ka tu arī vari izmirkt līdz ādai. Man ciemā bij šis tas darāms, tāpēc viņš atsūtīja tev mēteli. Tev jājāj atpakaļ kopā ar mani.
- Jauki, ka Kolams tik gādīgs, es izklaidīgi noteicu, domās joprojām kavēdamās pie ādmiņa mācekļa.
- Cik ilgi viņam tur jāpaliek? jautāju Geilisai. Cik ilgi puikam jāpaliek siekstā? es nepacietīgi piebildu, redzot viņas tukšo skatienu.
- Ak, puikam… Sieviete viegli sarauca pieri, ka biju ieminējusies par tik nesvarīgu sīkumu. Stundu, es jau teicu. Soģis jau būs viņu palaidis.
- Tā ir, Džeimijs apstiprināja. Es redzēju, kad nācu pāri laukumam. Tikai knēvelis vēl nav saņēmis dūšu atraut savu ausi no staba.
Man pavērās mute.
- Tu gribi teikt, ka naglu neviens neizvilks? Viņam, lai tiktu prom, tā jānoplēš?
- Nūjā, Džeimijs jautri izmeta. Vēl jau drusku viņš bīstas, bet gan jau drīz izšķirsies. Ārā ir slapjš, un nu sāk arī tumst. Mums jādodas ceļā, citādi no vakariņām nekas nebūs atlicis. Viņš paklanījās pret Geilisu un pagriezās uz durvju pusi.
- Pagaidi mazliet, viņa mani aizturēja. Tā kā mājās tevi vedīs tāds liels un stiprs puisis, tad iedošu lādi ar žāvētiem purva kāpostiem un citām vienkāršām zālītēm, ko apsolīju aizsūtīt uz pili Ficgibonas kundzei. Varbūt Makteviša kungs būs tik laipns?
Saņēmusi Džeimija piekrišanu, Geilisa pavēlēja kalpam no viņas darbistabas atnest lādi un iedeva viņam milzīgu kaltu dzelzs atslēgu. Kamēr kalps bija projām, viņa bridi kaut ko darīja pie neliela rakstāmgalda telpas stūrī. Kad atnesa lādi, apjomīgu koka kasti ar dzelzs skavām, Geilisa bija zīmīti uzrakstījusi. Viņa aši apkaisīja to ar smiltim, salocīja, aizzīmogoja ar vasku pie sveces un iespieda vēstuli man rokā.
- Tā, viņa sacīja. Tas ir rēķins. Vai nodosi Dūgalam no manis? Viņš kārto visas naudas lietas. Nevienam citam nedod, citādi es nedēļām nesaņemšu naudu.
- Jā, protams.
Geilisa mani sirsnīgi apskāva un ar brīdinājumu nesasaldēties izvadīja mūs pa durvīm.
Kamēr Džeimijs sēja lādi pie segliem, es stāvēju, patvērusies no lietus zem mājas dzegas. Lija stiprāk, un ūdens no jumta tecēja tik strauji, ka izskatījās kā vietām ieplēsts aizkars.
Nopētīju plato muguru un muskuļotos delmus, kad Džeimijs ar tikko manāmu piepūli pacēla smago lādi. Tad pavērsu skatienu uz paaugstinājumu, kur ādmiņa māceklis, par spīti iedrošinājumiem no atkal sanākušajiem cilvēkiem, joprojām stāvēja, stingri piekalts. Protams, šī nav jauka meitene ar mēnesnīcas krāsas matiem, bet Džeimija rīcība Kolama tiesas laikā vedināja mani uz domām, ka viņš varētu just līdzi puikas mokām.
- Ē… Makteviša kungs? es nedroši ierunājos. Nekādas atbildes. Glītajā sejā nekas nemainījās; platā mute palika mierīga, zilās acis lūkojās uz siksnu, ko viņš šobrīd nostiprināja.
- Ei, Džeimij? Es mēģināju vēlreiz, mazliet skaļāk, un viņš uzreiz pacēla galvu. Tātad patiesībā šis cilvēks nemaz nav Maktevišs. Nez kāds tad bija viņa īstais vārds.