Gaiss stallī bija silts, un varēja jaust aizmigušo zirgu rāmās kustības. Bet tur, kā mēdza teikt tēvocis Lems, bija arī tumšs kā buļļa vēderā. Tie daži gaisa apmaiņai ierīkotie logi bija tikai šauras spraugas, pārāk mazi, lai ielaistu zvaigžņu gaismu. Izstieptām rokām, velkot kājas pa salmiem, es gausi virzījos uz staļļa vidu.
Ļoti uzmanīgi taustījos, lai saprastu, kas atrodas man priekšā, jo meklēju steliņģa malu, pēc kuras varētu orientēties. Rokas tvēra tikai tukšu gaisu, bet apakšstilbi uzdūrās kādam lielam šķērslim uz grīdas, un es, bailēs iekliegušies tā, ka atbalss uzlidoja vecās akmens celtnes sijās, nostiepos garšļaukus.
Šķērslis iztrūcināts nolamājās un pavēlās uz priekšu, tad sakampa manas rokas. Atjēdzos, piespiesta pie vīrieša ķermeņa, un man ausi kutināja sveša elpa.
- Kas tu esi? izdvesu, raujoties atpakaļ. Un ko tu te dari? Izdzirdējis manu balsi, neredzamais uzbrucējs atslābināja tvērienu.
- Es varētu jautāt to pašu, Armaliet, zemā, klusā balsī atbildēja Džeimijs Maktevišs, un es atvieglojumā mazliet aprimu. Nočabēja salmi, un viņš piecēlās sēdus.
- Man gan šķiet, ka nav grūti uzminēt, viņš vēsi piebilda. Kā tu domā, cik tālu tu, meitēn, tiktu šitik tumšā naktī sveša zirga mugurā, kad no rīta tev pakaļ liktos visi Makenziju klana vīri?
Es biju satriekta, turklāt ne tikai fiziski.
- Neviens man pakaļ nedzītos. Visi ir zālē, un, ja viens no pieciem vīriem līdz rītam būs gana skaidrā, lai noturētos kājās, nemaz nerunājot par zirga muguru, es būtu ārkārtīgi izbrīnīta.
Džeimijs sāka smieties un piecēlies pastiepa roku, lai palīdzētu ari man tikt uz kājām. Viņš nopurināja salmus man no svārku aizmugures, mazliet stiprāk, nekā, pēc manām domām, bija nepieciešams.
- Nu to tu, Armaliet, esi labi apdomājusi, viņš mani paslavēja; izklausījās, ka viņš gandrīz brīnās par manu spēju saprātīgi domāt. Pareizāk sakot, būtu labi izdomāts, Džeimijs sevi izlaboja, ja vien Kolams nebūtu izlicis sargus ap pili un izkaisījis pa mežu. Diez vai viņš gribētu atstāt pili nepieskatītu, kad iekšā ir visa klana karavīri. Protama lieta, akmens jau nedeg tik labi kā baļķi…
Es sapratu, ka viņš runā par kaunpilno Glenko slaktiņu, kad kāds Džons Kempbels, pildot valdības pavēli, ar zobenu nogalināja trīsdesmit astoņus Makdonalda klana piederīgos un nodedzināja viņu mājas. Es aši aprēķināju. Tas būs noticis tikai mazliet vairāk nekā pirms piecdesmit gadiem; pietiekami nesen, lai attaisnotu jebkādus piesardzības soļus, ko Kolams spertu.
- Katrā ziņā tu nevarēji bēgšanai izvēlēties sliktāku nakti par šo, Maktevišs turpināja. Likās, viņu galīgi neuztrauca fakts, ka es biju grasījusies bēgt, bet tikai iemesli, kāpēc mans mēģinājums nebūtu izdevies, un tas man šķita mazliet savādi. Ne jau tikai sargi un vislabākie jātnieki, kas te saradušies no malu malām, bet vēl ari ceļš uz pili būs pilns ar cilvēkiem, jo viņi no laukiem nāk uz jakti un spēlēm.
- Uz jakti?
- Uz medībām. Parasti briežu, bet šoreiz varbūt medīs mežakuiļus; staļļa puika vecajam Alekam stāstījis, ka austrumos mežā manīts viens makans. Džeimijs uzlika plato plaukstu man uz muguras un pagrieza uz vaļējām durvīm, kas vīdēja kā tikko jaušams, garens gaišāks plankums.
- Nāc, viņš aicināja. Aizvedīšu tevi atpakaļ uz pili.
Es atrāvos.
- Nepūlies, es nelaipni attraucu. Pati atradīšu ceļu.
Bet puisis diezgan stingri satvēra manu elkoni.
- Skaidrs, ka atradīsi. Bet tu taču negribēsi viena pati satikt kādu no Kolama sargiem.
- Kādēļ tad ne? es noskaldīju. Neko sliktu es nedaru; likums taču neliedz iziet no pils, vai ne?
- Nē. Šaubos, vai viņi gribēs darīt tev pāri, Džeimijs sacīja, domīgi vērdamies ēnās. Bet nav nekas neparasts, ka vīrs, kas dodas stāvēt sardzē, garlaicības kliedēšanai paņem līdzi blašķi. Un tam varbūt grādīgais noder, taču tas nav nekāds labais padomdevējs, kas atgādina par pieklājīgu uzvedību, kad tumsā tavā priekšā viena pati uzrodas maza, smuka merģelīte.
- Bet ar tevi es tumsā saskrējos viena, atgādināju ar zināmu bravūru. Turklāt es neesmu ne īpaši maza, ne smuka, vismaz ne šobrid.
- Es, redz', biju aizmidzis, nevis piedzēries, viņš strupi noteica. Un, nerunājot par tavu dūšu, tu esi krietni mazāka nekā vairums Kolama sargu.
Šo tēmu es atmetu kā neauglīgu un pamēģināju citā virzienā.
- Un kāpēc tu gulēji stallī? es uzdevu jautājumu. Vai nekur nevari atrast sev gultu? Tagad jau mēs bijām pienākuši pie sakņu dārza, un es blāvajā gaismā varēju redzēt pavadoņa seju. Viņš bija ļoti sasprindzis, ejot uzmanīgi pārbaudīja akmens arkas, bet pie maniem vārdiem spēji pavērsa skatienu uz mani.
- Kā nu ne. Un turpināja noteikti soļot uz priekšu, joprojām cieši sakampis manu elkoni, tomēr pēc brīža paskaidroja: Nospriedu, ka labāk būs, ja nemaisīšos pa kājām.
- Tāpēc, ka tu nemaz netaisies zvērēt uzticību Kolamam Makenzijam? es minēju. Un tādēļ nevēlies piedzīvot traci?
Jauneklis uzjautrināts paskatījās uz mani.
- Kaut kas uz to pusi, viņš atzina.
Vieni no sānu vārtiņiem bija viesmīlīgi atvērti, un uz akmens plāksnes blakus tiem uztupināta laterna, kas lēja uz taciņas dzeltenu gaismu. Bijām gandrīz tikuši līdz šai bākai, kad kāda roka man no mugurpuses aizspieda muti un es tiku nogāzta no kājām.
Mazliet pacīnījos pretī, bet gūstītājam bija biezi cimdi, un viņš, kā jau Džeimijs paredzēja, bija krietni lielāks par mani.
Spriežot pēc trokšņa, manam pavadonim pašam bija gadījušās nelielas nepatikšanas. Ņurdēšanu un slāpētu lādēšanos pēkšņi pārtrauca būkšķis un treknu lamuvārdu straume gēlu valodā.
Tumsā varēja nojaust, ka cīņa ir beigusies, tad atskanēja nepazīstami smiekli.
- Pie visiem svētajiem, tas tač* jaunulis Kolama svainēns! Tā pavēlāk ieradies uz zvēresta došanu, ko, puis? Un kas tev līdzi?
- Skuķēns, sacīja virs, kas turēja mani. Sulīgs kumosiņš, spriežot pēc svara. Roka atbrīvoja manu muti un izpildīja stipru spiedienu citā vietā. Es dusmās iespiedzos, pastiepu roku pāri plecam, satvēru viņa degunu un parāvu. Vīrs, izspļāvis kādu vārdu, noteikti ne tik svinīgu kā tos, ko šobrīd izteica zālē, aši nolika mani zemē. Es atlēcu malā, jo man virsū vēlās viskija smakas vilnis, un pēkšņi jutu uzplūstam pateicību, ka te ir Džeimijs. Varbūt viņš tomēr darīja gudri, ka mani pavadīja.
Likās, viņš domāja citādi, jo veltīgi mēģināja atbrīvoties no diviem sargiem, kas bija metušies viņam virsū un cieši turēja. Cīniņš nebija naidīgs, bet tas liecināja par stingrību. Sargi mērķtiecīgi virzījās uz atvērtajiem vārtiem, velkot gūstekni sevi līdzi.
- Ei, laidiet mani vaļā un ļaujiet pārģērbties, Džeimijs pretojās. Nebūs pieklājīgi, ja šitādā paskatā iešu uz zvēresta došanu.
Mēģinājumu diplomātiski atkāpties izjauca Ruperta parādīšanās ģērbies greznā, krokotā kreklā un svārkos ar zelta mežģīnēm, viņš izsprāga pa šaurajiem vārtiņiem kā korķis no pudeles.
- Par to nu, puis, nekreņķējies, viņš teica, mirdzošām acīm noskatīdams Džeimiju. Mēs tevi kārtīgi sapucēsim… iekšā. Viņš ar galvu pamāja uz vārtiem, un Džeimijs nozuda tajos, jo citas iespējas nebija. Varena roka satvēra manu elkoni, un es gribot negribot gāju tur, kur mani veda.
Izskatījās, ka Ruperts, tāpat kā citi vīrieši pilī, bija lieliskā noskaņojumā. Kopā bija varbūt aptuveni sešdesmit vai septiņdesmit viru, visi saposušies labākajās drānās, apkārušies ar dunčiem, zobeniem, pistolēm un sporaniem un grozījās pagalmā pie ieejas zālē. Ruperts norādīja uz durvīm, un sargi iestūma Džeimiju mazā, apgaismotā kambarītī. Tas acīmredzot tika izmantots par noliktavu; uz galdiem un plauktiem bija sakrauti visādi krāmi.