Ruperts kritisku aci noskatīja gūstekni, skatiens apstājās pie auzu salmiem matos un traipiem uz krekla. Redzēju, ka skatiens aizslīd līdz salmiem arī manos matos, un Ruperta seja savilkās ciniskā smīnā.
- Nav brīnums, puis, ka esi nokavējies. Viņš iebikstīja Džeimijam ribās. Ne druskas tev nepārmetu.
- Villij! viņš uzsauca vienam no ārpusē stāvošajiem vīriem.
Mums te vaj'ga drēbes. Kaut ko tādu, kas piedien pilskunga radagabalam. Sagādā uz ātrāko!
Džeimijs, lūpas sakniebis, raudzījās uz vīriem, kas bija sastājušies viņam apkārt. Seši klana locekļi, visi tuvu eiforijai par izredzēm nodot zvērestu un nevaldāmā, negantā Makenziju lepnuma pārņemti. Ievērojamais alus daudzums, kas bija uzņemts no mucas, ko biju redzējusi pagalmā, nenoliedzami bija veicinājis omas uzlabošanos. Džeimija acis, ieraugot mani, kļuva priecīgākas, tomēr sejas izteiksme joprojām saglabājās drūma. Likās, tā teica tas ir tavs darbs.
Protams, viņš varēja paziņot, ka negrasās dot zvērestu Kolamam, un doties atpakaļ uz savu silto migu staļļos. Ja viņš vēlējās dabūt pamatīgu kāvienu vai nazi pie rīkles. Skatoties uz mani, jaunais puisis savilka vienu uzaci, paraustīja plecus un, neslēpjoties izrādot labvēlību, padevās Villijam, kurš piesteidzās, stiepdams klēpī kaudzi sniegbaltas veļas un rokā turēdams matu suku. Pašā augšā gozējās apjomīga zila samta berete, rotāta ar metāla kokardi, kura turēja akmeņozola zariņu. Kamēr Džeimijs stīvēja mugurā tīru kreklu un ar apspiestu niknumu ķemmēja matus, es paņēmu bereti, lai to tuvāk aplūkotu.
Apaļā kokarde bija rotāta ar pārsteidzoši smalku gravējumu. Tās centrā bija redzami pieci vulkāni, kas spļāva ārkārtīgi reālas liesmas. Un malā bija rakstīts moto Luceo non Uro.
- Es spīdu, nevis degu, es skaļā balsī iztulkoju.
- Jā, zeltenīt, Makenziju moto, Villijs apstiprināja, atzinīgi mājot ar galvu. Viņš atņēma man bereti un iegrūda to Džeimijam rokās, tad aizjoņoja meklēt citus apģērba gabalus.
- Ē… piedod, es klusiņām atvainojos, izmantodama Villija aiziešanu, lai pievirzītos tuvāk Džeimijam. Es negribēju…
Džeimijs, kurš ar nepatiku bija aplūkojis cepures piespraudi, paraudzījās manī no augšas, un drūmā mutes līnija mazliet atmaiga.
- Ak, manis dēļ nekreņķējies, Armaliet. Tas tāpat būtu noticis, agrāk vai vēlāk. Viņš pagrieza kokardi, un tā notrūka, Džeimijs šķībi pasmaidīja, to apskatīdams, un domīgi pasvārstīja rokā.
- Vai tu zini manu moto? viņš jautāja. Tas ir, mana klana?
- Nē, satrūkusies es atbildēju. Kāds tas ir?
Džeimijs pasvieda kokardi gaisā, noķēra un ar precīzu kustību iemeta sporanā. Visai drūmi viņš skatījās uz vaļējo arku, kur izjukušās rindās drūzmējās Makenziju klana vīri.
-Je suis prest, viņš atbildēja pārsteidzoši labā franču valodā. Džeimijs atskatījās un ieraudzīja ar nopietnu nolūku tuvojamies Rupertu un vēl vienu liela auguma Makenziju, kuru es nepazinu, abiem sejas bija pietvīkušas no pacilātības, ko izraisīja laba oma un vēl kaut kas cits. Ruperts nesa pamatīgu blāķi Makenziju tartāna auduma.
Bez kādiem ievadiem otrs vīrs ķērās pie Džeimija kiltu sprādzes.
- Labāk paej nostāk, Armaliet, viņš strupi ieteica. Sieviešiem te nav, ko meklēt.
- Tā izskatās, es sausi noteicu un tiku apbalvota ar šķību smaidiņu, kamēr Džeimija gurnus ietvēra jaunie kilti, bet vecie tika veikli izrauti no apakšas, tādējādi nepārkāpjot pieklājības normas. Ruperts ar draugu saņēma Džeimiju stingri aiz rokām un stūma uz arku.
Nekavējoties pagriezos un devos atpakaļ uz kāpnēm, kas veda uz menestrelu galeriju; ejot garām klana vīriem, es cītīgi vairījos no viņu skatieniem. Tikusi aiz stūra, apstājos un piekļāvos pie sienas, lai kļūtu nemanāma. Mirkli nogaidīju, līdz gaitenis uz brīdi kļuva tukšs, tad iešāvos pa durvīm, kas veda galerijā, un aši aizvēru, iekams kāds ir iegriezies ap stūri un ieraudzījis, kur esmu palikusi. No augšas krītošā blāzma vāji apgaismoja kāpnes, tāpēc man nebija grūti redzēt ceļu uz nomīdītajām flīzēm. Kāpu augšā, uz turieni, no kurienes nāca troksnis un gaisma, pārlikdama prātā pēdējo īso vārdu pārmaiņu.
- Je suis prest. Esmu gatavs. Es cerēju, ka tā ir.
Galeriju apgaismoja priežu lāpu spožās liesmas, kas cēlās no kausiņiem, uz sienas ap tiem bija izveidojušies iepriekšējo lāpu atstāto melno sodrēju riņķi. Kad izniru no portjerām, kas sedza ieeju galerijas galā, vairākas sejas pagriezās, lai apžilbušām acīm paskatītos uz mani; cik varēja spriest, te bija sapulcējušās visas pils sievietes. Es pazinu jaunās meitenes Leigēru, Magdalēnu un vēl dažas, kuras biju satikusi virtuvē, un, protams, tuklo Ficgibonas kundzi, kas sēdēja goda vietā pie pašām margām.
Ieraudzījusi mani, viņa ar draudzīgu rokas mājienu aicināja pie sevis, un sievietes saspiedās ciešāk, lai es tiktu garām. No priekšējās rindas es varēju pārskatīt visu zāli lejā.
Sienas rotāja miršu, īvju un akmeņozolu zari, augšup uz galeriju cēlās augu svaigais aromāts, sajaucies ar lāpu dūmiem un sīvo dvaku, kas plūda no vīriem. Viņu te bija desmitiem, daži nāca, citi gāja projām, vēl citi stāvēja nelielos pulciņos un sarunājās, bet visiem apģērbā bija kaut kas no klana tartāna, lai tas būtu tikai pleds vai berete kopā ar vienkāršu darba kreklu vai notraipītām biksēm. Rūtojuma raksti bija dažnedažādi, bet krāsas gan visumā palika vienādas tumši zaļie toņi un balts.
Vairums, tāpat kā šobrīd Džeimijs, bija ģērbušies pilnā tērpa ansamblī kilti, pleds, berete un gandrīz visiem piespraude. Pamanīju Džeimiju joprojām drūmu vaigu stāvam pie sienas. Ruperts bija iejucis drūzmā, bet abās pusēs puisim stāvēja divi stipri Makenziji, acīmredzot sargi.
Zālē valdošais juceklis pamazām ieguva noteiktu kārtību, jo pils iemītnieki bīdīja un veda jaunatnācējus uz viņu vietām telpas tālākajā galā.
Šis vakars nepārprotami bija īpašs notikums; jaunais zēns, kurš pieņemšanā reiz spēlēja dūdas, tagad bija saņēmis papildinājumu divu dūdinieku izskatā, viens no viņiem bija jau nobriedis vīrs, kura stāja un ar ziloņkaulu rotātais mūzikas instruments vēstīja, ka viņš ir meistars. Vīrs pamāja ar galvu abiem pārējiem, un drīz zāli piepildīja dūdu spēcīgās skaņas. Dūdas, lai gan krietni mazākas par lielajām ziemeļu dūdām, kādas izmanto kaujas laukā, tomēr sacēla varenu troksni.
Dziedātāji pāri dūkšanai izlocīja tādus treļļus, ka asinis sāka dzīslās kūsāt. Apkārt stāvošās sievietes sakustējās, un man prātā ienāca rinda no "Megijas Loderas".
Ak, ļaudis sauc mani Rebu Balamuti, Un meičas kļūst trakas, Kad palaižu rīkli.
Galerijā sanākušās sievietes gluži trakas nekļuva, tomēr savu patiku neslēpa, un visapkārt skanēja apbrīnas pilna murmināšana, kad viņas, pārliekušās pāri margām, norādīja uz vienu vai otru vīrieti, kas staigāja pa zāli savā greznajā tērpā. Kāda meitene pamanīja Džeimiju un, klusi iesaukusies, rādīja savām draudzenēm. Viņa parādīšanās izraisīja lielu čukstēšanos un murmināšanu.
Dažas apbrīnoja jaunekļa patīkamo izskatu, bet vairums prātoja par viņa klātbūtni zvēresta došanas ceremonijā. īpaši manu uzmanību saistīja Leigēra, kas, vērojot Džeimiju, liesmoja kā svece, un es atcerējos Aleka aplokā sacītos vārdus: "Un tu zini, ka tēvs viņai nejaus precēties ārpus klana." Un vai tad Džeimijs nebija Kolama māsasdēls? Ar visu to jauneklis varēja būt labs ķēriens. Protams, ja atmet tādu sīkumu kā pasludināšana ārpus likuma.