- Tu strādāji. Tagad visi grib tevi redzēt, vismaz tie, kas turēja par tevi īkšķi.
- Bet es teiktu, ka Dūgals gan nav starp tiem, es iejaucos.
Mērtegs bija viens no tiem vīriešiem, kas allaž likās izbrīnīts, ka
sievietēm ir balsis, taču viņš pietiekami pieklājīgi pamāja ar galvu.
- Nūjā, tas tiesa. Tač' nedomāju, ka tev par to būtu jālauza galva, viņš sacīja Džeimijam.
- Ak tā? Vīri pārmija skatienus, kuru nozīmi es neizpratu. Džeimijs klusi izpūta caur zobiem elpu, lēnām pie sevis palocīdams galvu.
- Kad? viņš jautāja.
- Pēc nedēļas. Varbūt pēc desmit dienām. Netālu no miesta, ko sauc par Legkrūmu. Tu zini, kur tas ir?
Džeimijs atkal pamāja ar galvu, sen nebiju redzējusi viņu tik apmierinātu. -Jā-
Skatījos te uz vienu, te otru, bet abas sejas palika noslēgtas un noslēpumainas. Tātad Mērtegs kaut ko bija uzzinājis. Varbūt tam bija kāds sakars ar noslēpumaino "Horoksu"? Es paraustīju plecus. Lai kāds būtu iemesls, likās, ka laiks, ko Džeimijs kalpoja par eksponātu, ir beidzies.
- Es domāju, ka Dūgals vienmēr, lai izklaidētu publiku, var uzraut vienu stepa danci, es noteicu.
- Ko? Noslēpumainību skatienos nomainīja aizdomas.
- Nekas. Saldu dusu. Paņēmu kasti ar saviem medikamentiem un devos meklēt vietu, kur pārlaist nakti.
12 garnizona komandieris
Mēs tuvojāmies Fortviljamai, un es jau sāku nopietni aizdomāties par to, ko darīt, kad būsim tikuši galā. Nolēmu, ka mans plāns būs atkarīgs no garnizona komandiera rīcības. Ja viņš noticēs, ka esmu nelaimē nonākusi dižciltīga dāma, tad, iespējams, iedos uz laiku pavadoņus, kas palīdzēs man nokļūt piekrastē, lai varu uzkāpt uz kuģa un it kā ceļot uz Franciju.
Bet tikpat labi mana negaidītā ierašanās kopā ar Makenzijiem viņam varētu likties stipri aizdomīga. Tomēr tas, ka neesmu skotiete, ir skaidrāks par skaidru; viņš taču neuzskatītu mani par spiedzi? To ka esmu angļu spiedze acīmredzot domāja Kolams un Dūgals.
Šis secinājums radīja jautājumu: ko tad man uzdots izspiegot? Nu, droši vien man jāziņo par nepatriotiskām darbībām; un viena no tādām pilnīgi noteikti bija naudas vākšana troņa pretendenta prinča Čārlza Edvarda Stjuarta atbalstam.
Bet kāpēc tādā gadījumā Dūgals bija ļāvis man to noskatīties? Viņš pavisam viegli varēja izsūtīt mani ārā, pirms ķērās pie savas misijas īstenošanas. Protams, visa runāšana notika gēlu valodā, es pati sev atgādināju.
Varbūt tieši tur tas suns aprakts, es minēju. Atcerējos savādo spīdumu Dūgala acīs un piezīmi: "Man likās, tu nesaproti gēlu valodu." Varbūt tā bija pārbaude, lai pārliecinātos, ka šī valoda man patiesi ir sveša. Jo mazticams, ka angļi sūtītu uz Hailendu spiegu, kurš nespētu sarunāties ar vismaz pusi no vietējiem iedzīvotājiem.
Tomēr nē Džeimija un Dūgala saruna, ko biju noklausījusies, likās apliecinām, ka Dūgals patiešām ir jakobits, bet Kolams acīmredzot nebija pagaidām.
No visiem šiem minējumiem galva sāka dūkt, tāpēc nopriecājos, redzot, ka tuvojamies diezgan lielam ciemam. Cerams, ka tas nozīmēja puslīdz ciešamu iebraucamo vietu un kārtīgas vakariņas.
Pēc standartiem, pie kuriem jau biju pieradusi, iebraucamā vieta izrādījās ietilpīga. Lai gan gulta acīmredzot bija paredzēta punduriem turklāt blusu sakostiem -, tā vismaz atradās atsevišķā telpā. Vairākās no mazajām apmešanās vietām biju gulējusi uz sola kopējā istabā starp krācošiem vīriem un pledos savīkstītiem kumpainiem stāviem.
Lai nu kādi kuro reizi bija apstākļi, parasti es uzreiz aizmigu, jo biju pārguruši, visu dienu pavadot seglos un vakarā vērojot Dūgala politisko kampaņu. Tikai pirmajā vakarā viesu mājā pusstundu nevarēju aizmigt, jo kā apburta klausījos, kādu apbrīnojamu skaņu dažādību spēj radīt vīriešu elpošanas orgāni. Medmāsu pilnas kopmītnes nestāvēja ne tuvu.
Klausoties šajā korī, man ienāca prātā, ka vīrieši slimnīcas palātā reti kad krāc. Smagi elpo, jā. Viņi elš, palaikam ievaidas un reizēm miegā iešņukstas vai iekliedzas. Bet ar šo veselīgo trādirldi to nav iespējams salīdzināt. Varbūt tāpēc, ka slimi vai ievainoti vīrieši nevar aizmigt tik dziļā miegā, lai atslābinātos tiktāl, ka saceltos tāda jezga.
Ja šis novērojums bija pareizs, tad maniem ceļabiedriem acīmredzot bija lieliska veselība. Katrā ziņā viņi izskatījās veseli, rokas, kājas nevērīgi sakritušas, sejas atslābušas un sasārtušas uguns gaismā. Pilnīgā atdevība miega varai uz cietajiem dēļiem remdēja tikpat lielu izsalkumu, ar kādu viņi bija tiesājuši pusdienas. Šīs kakofonijas neizprotami nomierināta, es savilku ceļojuma apmetni ap pleciem un ari pati iegrimu miegā.
Šajā savrupības greznībā, ko piedāvāja šaurie, dvakojošie bēniņi, zināmā mērā jutos pat diezgan vientuļa. Kaut biju noņēmusi gultas veļu un izdauzījusi matraci, lai atbrīvotos no jebkādiem nevēlamiem "gultasbiedriem", kad nopūtu sveci, atklāju, ka tik klusā un tumšā telpā man grūti aizmigt.
No kopējās istabas divus stāvus zemāk laiku pa laikam atplūda klusas atbalsis, isu mirkli uzvirmoja troksnis un kustība, bet tas tikai vēl vairāk saasināja uzmanību uz manu izolāciju. Pirmoreiz kopš ierašanās pilī biju atstāta pilnīgi savā ziņā, un es nebūt nevarēju teikt, ka man tas patiktu.
Nemierīgi šūpojos starp miegu un nomodu, kad manas ausis uztvēra aizdomīgu grīdas dēļu čīkstēšanu gaitenī pie istabas durvīm. Solis bija lēns un nedrošs, it kā miera traucētājs kavētos, katru reizi izvēloties iespējami stabilāko dēli, kur likt kāju. Es uzšāvos sēdus un pa tumsu meklēju pie gultas nolikto sveci un kramu.
Mana roka, akli taustoties pēc krama kārbiņas, to pagrūda, un tā klusi nobūkšķēja uz grīdas. Es sastingu un tāpat arī zaglīgais nācējs.
Pie durvīm skanēja klusa švīkstoņa, it kā kāds meklētu bultu. Es zināju, ka durvis nav aizbultējamas; skaviņas tur bija, bet aizšaujamo es pirms došanās pie miera izmeklējos veltīgi. Paķēru svečturi, izrāvu no tā sveces galiņu un, cieši satvērusi smago priekšmetu, bez skaņas izslīdēju no gultas.
Nočīkstēja durvju eņģes. Istabas vienīgais logs bija cieši aizslēģots, lai pasargātu gulētāju gan no laikapstākļiem, gan gaismas; tomēr vietā, kur atvērās durvis, es spēju saskatīt gaišāku plankumu. Tas pletās lielāks, bet tad, man par izbrīnu, sarāvās un pazuda, jo durvis aizvērās. Un atkal iestājās klusums.
Labu brīdi, kas man likās velkamies veselu mūžību, es stāvēju, elpu aizturējusi, piekļāvusies sienai un cenšoties saklausīt vēl kaut ko ne tikai savas sirds straujos pukstus. Beidzot sprīdi pa sprīdim es sāku uzmanīgi virzīties apkārt istabai gar sienu, jo cerēju, ka tur grīdas dēļi varbūt nebūs tik izļodzījušies, lēni tuvojoties durvīm. Katru reizi, sperot soli, es lēnām noliku kāju, pamazām pārnesot uz tās svaru, tad sastingu, ar basu kāju sataustīju spraugu starp dēļiem un tikai tad noliku otru kāju tik stabili, cik uzskatīju par drošu.
Kad beidzot nonācu pie durvīm, es apstājos un piekļāvu ausi pie plānajiem dēļiem, ar rokām atspiedusies pret stenderēm, gatava pēkšņam iebrukumam. Man likās, ka, iespējams, dzirdu kādu pavisam klusu skaņu, tomēr pārliecināta par to nebiju. Vai tās bija tikai atbalsis no rosības lejā vai arī slāpēta elpa un šis cilvēks stāvēja otrpus plānajam dēlim?
Pastāvīgā adrenalīna plūsma mani jau mazliet šķebināja. Beidzot man šī muļķošanās apnika, es ciešāk sažņaudzu svečturi, atrāvu durvis un izskrēju gaiteni.
Es teicu "izskrēju"; patiesībā es paspēru divus soļus, uzkāpu kaut kam mīkstam un garšļaukus nostiepos uz grīdas, nobrāžot pirkstu kauliņus un sāpīgi atsitot galvu pret kādu cietu priekšmetu.