Piecēlos sēdus un ar abām rokām satvēru pieri pilnīgā vienaldzībā, ka kuru katru mirkli mani var noslepkavot.
Cilvēks, kuram biju uzkritusi virsū, slāpēti lamājās. Cauri sāpju miglai es neskaidri nojautu, ka viņš (pēc auguma izmēra un sviedru dvakas biju pieņēmusi, ka tas ir vīrietis) ir piecēlies kājās un taustīdamies meklē slēģu krampīti.
Negaidīta svaiga gaisa straume lika man saviebties un aizvērt acis. Kad atkal tās atvēru, no nakts debesim plūda pietiekami daudz gaismas, lai es varētu saskatīt miera traucētāju.
- Ko tu te dari? es apsūdzošā tonī klupu viņam virsū.
Tajā pašā laikā tikpat apsūdzoši atskanēja ari Džeimija jautājums:
- Cik tu sver, Armaliet?
Vēl apjukusi pēc kritiena, es teicu patiesību:
- Deviņus stonus. Un tikai tad man ienāca prātā pajautāt: Kāpēc tu tā prasi?
- Tu gandrīz sabradāji man aknas, viņš atbildēja, uzmanīgi taustīdams cietušo ķermeņa daļu. Par to, ka tu mani nobiedēji gandrīz līdz nāvei, vispār nerunāsim. Viņš pastiepa roku un pierāva mani kājās. Tev nekas nekaiš?
- Nē, tikai galvu sasitu. Berzēdama sāpošo vietu, es apreibusi lūkojos apkārt tukšajā gaitenī. Aiz ko es atsitos? es uzdevu gramatiski nepareizu jautājumu.
- Pret manu galvu, Džeimijs, kā man likās, diezgan pikti atcirta.
- Tā tev vajag, es nikni izgrūdu. Ko tu te ložņā gar manām durvim?
Džeimijs veltīja man dusmīgu skatienu.
- Es neložņāju, Dieva dēļ. Es gulēju vismaz mēģināju. Viņš taustīja deniņus, kur cēlās puns.
- Gulēji? Šeit? Pārspīlētā uzjautrinājumā noskatīju auksto, kailo un netīro gaiteni. Tu nudien izraugies dīvainas vietas gulēšanai vispirms staļļi, tagad šitais.
- Varbūt tu gribēsi zināt, ka lejā, krogā, ieradies pulciņš angļu dragūnu, Džeimijs vēsā balsī paziņoja. Viņi ir maķenīt uzņēmuši uz krūts un izklaidējas ar divām sievietēm. Tā kā tur ir tikai divas zeltenes un pieci vīri, daži no karavīriem likās noskaņoti doties augšstāvā meklēt… teiksim, draudzenes. Šaubos, vai tev tāda lustēšanās ies pie dūšas. Viņš pārmeta pledu pār plecu un taisījās projām. Bet, ja esmu maldījies, tad piedod. Man nebija nodoma traucēt tavu miegu. Arlabunakti.
- Pagaidi. Džeimijs apstājās, bet nepagriezās, liekot man iet viņam apkārt. Puisis raudzījās manī no augšas, pieklājīgi, bet atturīgi.
- Paldies, es pateicos. Tu biji ļoti laipns. Piedod, ka uzgāzos tev virsū.
Tad viņš pasmaidīja, seja atkal mainījās no noraidošas maskas uz ierasto labdabīgo izteiksmi.
- Nieki, Ārmaliet. Viņš atvairīja manu atvainošanos. Tiklīdz pāries galvassāpes un sadzīs lauztās ribas, būšu kā no jauna piedzimis.
Džeimijs pagriezās un atgrūda manas istabas durvis, kas pēc steidzīgās iznākšanas bija aizvērušās, laikam tāpēc, ka iebraucamās vietas celtnieks acīmredzot bija strādājis bez līmeņrāža. Visā ēkā nebija neviena taisna leņķa.
- Nu tad liecies atkal gultā, viņš izrīkoja. Es palikšu te.
Palūkojos uz grīdu. Ozolkoka dēļi bija ne tikai cieti un auksti, tos
vēl izraibināja krēpu plankumi, izšļakstīts šķidrums un tādi netīrumi, par kuru izcelsmi nemaz nevēlējos domāt. Celtnieks durvju pārsedzē bija iegravējis gadskaitli 1732, un tā pilnīgi noteikti bija pēdējā reize, kad grīda tīrīta.
- Tu taču nevari gulēt tur ārā, es iebildu. Nāc iekšā; istabā vismaz grīda nav tik briesmiga.
Džeimijs sastinga ar roku uz stenderes.
- Gulēt tavā istabā? Viņš likās patiesi satriekts. To es nevaru! Tavs gods būs pagalam!
Viņš patiešām tā domāja. Es jau sāku smieties, bet tad pārvērtu to par smalkjūtīgu klepus lēkmi. Ņemot vērā apstākļus, ko uzspieda mūsu ceļošanas veids, pārpildītās iebraucamās vietas, sanitāro telpu primitīvisms un pat to trūkums es biju dzīvojusi tādā fiziskā tuvībā ar šiem vīriešiem, to skaitā ar Džeimiju -, ka doma par šādu tikumību man likās ārkārtīgi smieklīga.
- Tu jau esi gulējis ar mani vienā istabā, es atguvusies atgādināju. Tu un vēl divdesmit vīri.
Viņš iespurcās.
- Tas nebūt nav viens un tas pats! Tas ir, tās bij kopējas istabas un… Džeimijs apklusa, kad viņam prātā iešāvās briesmīga doma. Tu taču nedomā, ka es vēlējos ko nepiedienīgu? viņš satraukts jautāja.
- Tici man, es…
- Nē, nē! Kur nu! Steidzos puisi nomierināt, ka neesmu apvainojusies.
Redzēdama, ka viņu nepierunāšu, es uzstāju, lai viņš vismaz paņem no manas gultas segas, uz kurām gulēt. Šādam piedāvājumam Džeimijs negribīgi piekrita tikai tad, kad atkārtoti biju apgalvojusi, ka pati tās neizmantošu un ka esmu nodomājusi gulēt apsegusies, kā parasti, tikai ar savu biezo ceļojuma apmetni.
Pirms atgriešanās savā smirdīgajā svētnīcā, es apstājos pie improvizētās guļvietas un mēģināju vēlreiz pateikties, bet viņš augstsirdīgi atmeta ar roku, noraidīdams manu pateicību.
- Zini, no manas puses tas nebij gluži nesavtīgi, viņš piebilda.
- Es arī pats labprāt nekristu acīs.
Man bija piemirsies, ka Džeimijam bija savi iemesli turēties pa gabalu no angļu karavīriem. Bet man nepaslīdēja garām nepamanīts fakts, ka daudz labāk, nemaz nerunājot par ērtāku gulēšanu, šo nolūku varētu īstenot siltajā un plašajā stallī, nevis uz grīdas pie manas istabas durvīm.
- Bet, ja kāds te tomēr uznāks, es nelikos mierā, tad tevi atradīs.
Viņš pastiepa garo roku un aizvēra slēģus. Gaitenis iegrima melnā
tumsā, un Džeimijs kļuva vienīgi par bezveidīgu ēnu.
- Manu seju nevar saskatīt, viņš atgādināja. Un viņi pašlaik ir tā sadzērušies, ka viņiem būtu vienaldzīgs mans vārds, pat ja es pateiktu īsto, ko, protams, netaisos darīt.
- Tiesa, es šaubīdamās piekritu. Bet vai viņi nebrīnīsies, ko tu te augšā tumsā dari? Džeimija seju es nevarēju redzēt, bet pēc balss jutu, ka viņš smaida.
- Nē, Armaliet. Viņi domās, ka es gaidu savu rindu.
Es nosmējos un iegāju istabā. Likos gultā, saritinājos kamolā un aizmigu, prātodama, kas tas par cilvēku, kurš bārsta piedauzīgus jokus, bet saraujas no pieņēmuma, ka varētu gulēt ar mani vienā istabā.
Kad pamodos, Džeimijs jau bija projām. Devos lejā brokastīs, un kāpņu galā mani sagaidīja Dūgals.
- Ātri paēd brokastu, zeltenīt, viņš sacīja. Mēs abi jājam uz Broktonu.
Viņš atteicās paskaidrot kaut ko tuvāk, taču izskatījās, ka jūtas mazliet neērti. Es ātri pabrokastoju, un drīz vien mēs vieglā riksī jau jājām pa ceļu, pār kuru gūlās agra rīta dūmaka. Krūmos čakli rosījās putni, un gaiss solīja siltu vasaras dienu.
- Pie kā mēs dodamies? es jautāju. Tu man mierīgi vari to teikt: ja es nezināšu, tad brīnīšos, bet, ja zināšu, tad esmu pietiekami gudra, lai izbrīnu notēlotu.
Dūgals iesāņus palūrēja uz mani, bet nolēma, ka mans arguments ir saprātīgs.
- Pie Fortviljamas garnizona komandiera, viņš teica.
Jutos kā saņēmusi mērenu triecienu. Tādam notikumu pavērsienam es nebiju gluži gatava. Man likās, ka līdz fortam vēl jājamas dienas trīs.
- Bet mēs taču esam tālu no Fortviljamas! es iesaucos.
- Mmmpfmm.
Acīmredzot šis garnizona komandieris bija no enerģiskajiem tipiem. Viņu neapmierināja tas, ka var sēdēt mājās un rūpēties par savu garnizonu, viņam vajadzēja kopā ar dragūniem jādelēt pa laukiem un pārbaudīt, kas pasaulē notiek. Karavīri, kas vakarnakt dzīroja mūsu krogā, arī bija no šīs daļas, un viņi bija pateikuši Dūgalam, ka komandieris pašlaik apmeties Broktonas iebraucamā vietā.