Tas nozīmēja sarežģījumus, un es visu atlikušo ceļu klusēju, apsvērdama iegrozījušos apstākļus. Biju rēķinājusies ar to, ka no Dūgala grupas spēšu atbrīvoties Fortviljamā, kura, pēc manām aplēsēm, atradās dienas gājiena attālumā no Kreignedana. Es spriedu, ka, pat nesagatavojusies dzīvošanai zem klajas debess, bez pārtikas un citiem krājumiem, tik daudz es spētu noiet viena un atrast ceļu uz akmens loku. Par to, kas notiks pēc tam… nu, to nevarēja paredzēt, kaut ko noskaidrot varēja, tikai nokļūstot galā.
Bet šāds notikumu pavērsiens negaidīti meta spieķi manos riteņos. Ja es šeit šķirtos no Dūgala tas būtu iespējams -, tad es atrastos četru, nevis vienas dienas jājiena attālumā no kalna. Man trūka paļāvības uz savām orientēšanās spējām, nemaz nerunājot par izturību, lai riskētu kājām vienatnē doties ceļā, kas vestu starp mežonīgām klintīm un tīreļiem. Pēdējo nedēļu smagās ceļošanas pieredze bija modinājusi manī piesardzīgu respektu pret klintsradzēm un Hailendas krāčainajiem strautiem, un kur nu vēl pret retumis satiktiem meža zvēriem. Man nebija īpašas vēlēšanās kādā neapdzīvotā gravā saskrieties aci pret aci, piemēram, ar mežakuili.
Kad iejājām Broktonā, bija jau priekšpusdiena. Dūmaka bija saulē iztvaikojusi un diena izvērtusies pietiekami gaiša, lai es justos optimistiski noskaņota. Galu galā varbūt man pavisam vienkārši izdosies pierunāt garnizona komandieri piešķirt pavadoni, kas palīdzētu man nokļūt pie kalna.
Nebija grūti saprast, kādēļ komandieris par pagaidu štābu bija izvēlējies Broktonu. Ciems bija tik liels, ka tajā atradās pat veselas divas iebraucamās vietas, un viena no tām bija iespaidīga trīsstāvu ēka ar staļļiem. Te mēs ari apstājāmies, nodevām zirgus kopēja gādībā, kurš kustējās tik gausi, ka likās pārakmeņojies. Mēs ar Dūgalu jau bijām iegājuši iekšā un viņš pasūtījis krodziniekam dzērienus, kad zirgu puisis bija tikai ticis līdz staļļa durvīm.
Mani atstāja lejā, veroties šķīvī ar apkaltušiem auzu plāceņiem, bet Dūgals tikmēr devās augšā uz komandiera svētnīcu. Jutos mazliet nepatīkami, ka viņš iet projām. Kroga telpā sēdēja trīs četri angļu karavīri, kas domīgi mani noskatīja un klusās balsīs sarunājās. Pēc mēneša, ko biju pavadījusi Makenziju klana skotu vidū, angļu dragūnu klātbūtne darīja mani nervozu. Teicu sev, ka esmu muļķe. Galu galā viņi ir mani tautieši, vienalga, kurā gadsimtā.
Tomēr attapos, ka ilgojos pēc labsirdīgā Gauena kunga sabiedrības un Džeimija, lai kāds būtu viņa uzvārds, patīkamās familiaritātes. Nožēloju, ka šorīt nebija izdevības pirms došanās projām no viņiem atvadīties, jo izdzirdēju Dūgalu kāpnēs saucam manu vārdu. Arī tagad viņš stāvēja augšā un ar rokas mājienu aicināja mani pie sevis.
Dūgals, manuprāt, izskatījās drūmāks nekā parasti, kad, neko nesakot, soli atkāpās un ar roku pamāja, lai eju istabā. Garnizona komandieris stāvēja pie vaļēja loga, gaisma krita tā, ka slaidais, staltais augums bija tikai siluets. Ieraudzījis mani, viņš īsi iesmējās.
- Jā, tā jau es domāju. Pēc Makenzija apraksta spriežot, tai vajadzēja būt jums. Durvis man aiz muguras aizvērās, un es paliku viena ar Viņa Majestātes 8. dragūnu pulka kapteini Džonatanu Rendelu.
Šoreiz viņš bija ģērbies sarkanbrūnā uniformā ar mežģīnēm apšūtu krekla priekšu, galvā viņam bija akurāti ieveidota un sapūderēta parūka. Bet seja bija tā pati Frenka seja. Elpa man iestrēga kaklā. Taču nu es pamanīju ap muti mazas rieviņas, kas liecināja par nežēlību, un plecu izliekumā jautās zināma augstprātības deva. Tomēr kapteinis smaidīja diezgan pieklājīgi un aicināja mani apsēsties.
Istaba bija vienkārši mēbelēta, tajā nekā daudz nebija tikai rakstāmgalds un krēsls, garš priedes galds un daži ķebļi. Kapteinis Rendels pamāja jaunam kaprālim, kas miera stājā stāvēja pie durvīm, un tas neveikli ielēja kausā alu un nolika man priekšā.
Kapteinis ar roku aizraidīja kaprāli savā vietā, sev alu ielēja pats un veikli apsēdās uz ķebļa man pretī otrpus galdam.
- Labi, viņš patīkamā balsī ierunājās. Pastāstiet, kas jūs esat un kā tas nākas, ka atrodaties te!
Tā kā šajā brīdī man nebija liela izvēle, es izstāstīju viņam to pašu, ko biju teikusi Kolamam, vienīgi izlaižot ne visai pieklājīgās piezīmes par viņa paša uzvedību; viņš jau tāpat to zināja. Man nebija ne jausmas, cik daudz Dūgals bija Rendelam stāstījis, un nevēlējos riskēt ar iekrišanu slazdos.
Kapteinis likās diezgan pieklājīgs, tomēr visu laiku, kamēr stāstīju, klaji izrādīja savu skepsi. Es nospriedu, ka viņš nepūlas slēpt neticibu gluži tāpat kā Kolams. Apdomādamies garnizona komandieris šūpojās uz ķebļa.
- Jūs sakāt, Oksfordšlra. Es Oksfordšīrā nepazīstu nevienu Bīčemu.
- Kā jūs varat to zināt? es noskaldīju. Pats esat no Saseksas.
Viņam izbrīnā iepletās acis. Vēlējos nokost sev mēli.
- Un, ja drīkstu jautāt, kā jūs to zināt? viņš painteresējās.
- Ē, pēc valodas. Jā, pēc akcenta, es steigšus aizbildinājos. Pilnīgi nepārprotami Saseksa.
Izliektās melnās uzacis gandrīz uzvilkās līdz parūkas lokām.
- Ne mani vecāki, ne skolotājs, kundze, nepriecātos, dzirdot, ka mana valoda tik skaidri vēsta par manu dzimšanas vietu, viņš vēsi piezīmēja. Viņi pielika lielas pūles un izdeva daudz naudas, lai labotu šo defektu. Bet, ja jau jūs esat tāda lietpratēja vietējo izlokšņu jautājumos, kapteinis pagriezās pret vīrieti, kurš stāvēja pie sienas, tad jau, bez šaubām, spēsiet noteikt, no kuras puses nāk mans raitnieks. Kaprāli Hokins, vai nebūsi tik laipns un nenorunāsi kādu dzejoli? Vienalga ko, Rendels piebilda, redzēdams apmulsumu karavīra sejā. Varbūt kādu labi zināmu peršu?
Kaprālis, jauneklis ar stulbu, gaļīgu ģīmi un platiem pleciem, izmisīgi ar skatienu vērās apkārt pa istabu, meklējot iedvesmu, tad atkal nostājās miera stājā un noskandēja:
Raženā Mega mazgāja manas drānas Un aiznesa projām. Baiļu pārņemts, es gaidīju viņu, Tad tiku par visu samaksāt.
- Ē, pietiks, kaprāl, paldies. Rendels ar mājienu viņu atlaida, un kaprālis, pamatīgi nosvīdis, aizbēga atpakaļ pie sienas.
- Nu? Rendels vērsās pie manis ar jautājumu.
- Ē, Češīra, es minēju.
- Gandrīz. Lankašīra. Kapteinis, acis samiedzis, mani noskatīja. Salicis rokas aiz muguras, viņš aizsoļoja līdz logam un palūkojās ārā. Iedomājos, varbūt pārbauda, vai Dūgals paņēmis līdzi kādus vīrus.
Pēkšņi Rendels apcirtās pret mani ar aprautu frāzi:
- Parlez-vous franзais?[2]
- Trиs bien," es bez kavēšanās atbildēju. Un kas tad ir?
Galvu piešķiebis, viņš mani uzmanīgi noskatīja.
- Lai velns mani parauj, ja es noticēšu, ka jūs esat francūziete, viņš noteica it kā pie sevis. Laikam jau varētu būt, bet vēl neesmu saticis nevienu francūzi, kurš varētu pateikt atšķirību starp kokneju un Kornvolas izloksni.
Rendela rūpīgi manikirētie pirksti bungāja pa galda virsmu.
- Kāds ir jūsu meitasvārds, Bīčemas kundze?
- Paklausieties, kaptein, teicu, smaidīdama, cik apburoši spēju, lai cik jauki būtu spēlēt ar jums šarādes, man patiesi labāk patiktu noslēgt šo ievadu un nokārtot visu, lai es varētu turpināt ceļu. Es jau esmu krietni aizkavējusies un…