- Tās bija tavas mātes pērles! Dūgals iesaucās, nikni glūnēdams uz manu kaklu.
- Nūjā, Džeimijs mierīgi piekrita, un tagad tās pieder manai sievai. Iesim?
Es nezināju, kur mēs dodamies, bet izrādījās, ka mums jāiet kāds gabaliņš no ciema. Bijām drūma kāzu procesija, jauno pāri no visām pusēm bija apstājuši kāzinieki, it kā notiesātie tiktu vesti uz attālu cietumu. Visi klusēja, vienīgi Džeimijs pusbalsī atvainojās par kavēšanos un paskaidroja, ka bijis grūti atrast tīru kreklu un pietiekami lielus svārkus viņa augumam.
- Šis krekls laikam pieder vietējā skvaira dēlam. Viņš paplivināja mežģīņu žabo. Diezgan švītīgs.
Mēs nokāpām no zirgiem un atstājām tos neliela pakalna piekājē. Taciņa uz augšu vijās cauri viršu klājienam.
- Tu visu esi sarunājis? Dzirdēju, kā Dūgals paklusi vaicā Rupertam, kamēr viņi sapina zirgus.
- Nu kā tad. Melnajā bārdā pazibēja balti zobi. Mācītāju pierunāt nenācās viegli, bet mēs parādījām šim īpašo atļauju. Ruperts paplikšķināja pa sporanu, kas muzikāli nodžinkstēja, un man radās nojauta, kas bija šī īpašā atļauja.
Cauri smalkā lietus un dūmakas plīvuram es saskatīju viršu tīreļa vidū kapelu. Pilnīgā apstulbumā raudzījos uz nolaideno dievnama jumtu un savādajiem, mazajiem sīkrūšu lodziņiem, kurus pēdējo reizi biju redzējusi skaistā, saulainā rītā, kad laulājos ar Frenku Rendelu.
- Nē! es iesaucos. Te ne! Es nevaru!
- Kuš, nu, kuš! Nebīsties nu, zeltenīt, nebīsties. Viss būs labi. Dūgals uzlika man uz pleca savu lielo ķepu, mierinoši pa skotu modei kaut ko dudinādams, it kā es būtu tramīgs zirgs. Tas, ka tu uztraucies, ir dabiski, viņš teica tā, lai visi dzird. Ar stingru roku apņēmis mani no muguras, viņš mudināja kāpt pa taciņu kalnā. Man kurpes žļurkstēdamas grima mitrajā kritušo lapu kārtā.
Džeimijs un Dūgals gāja man cieši blakus katrs savā pusē, lai es neaizbēgtu. Raženo, pledos tērpto stāvu draudīgā klātbūtne krita uz nerviem, un es jutu, ka man tuvojas histērijas lēkme. Aptuveni pēc divsimt gadiem es šajā kapelā laulājos, toreiz mani bija apbūris šīs baznīciņas senlaicīgais gleznainums. Tagad kapelā viss čīkstēja tāpēc, ka bija tik jauns, grīdas dēļi vēl nebija nosēdušies, un es tūdaļ kļūšu par sievu divdesmit trīs gadus vecam nevainīgam Skotijas katolim, par kura galvu izsludināta atlīdzība, kas…
Pēkšņas panikas pārņemta, apcirtos pret Džeimiju.
- Es nevaru precēties ar tevi! Es pat nezinu tavu uzvārdu!
Viņš pavērās manī no augšas un savilka vienu iesarkano uzaci.
- Ak tā. Mans uzvārds ir Freizers. Džeimss Aleksandrs Malkolms Makenzijs Freizers. Vārdu virkni viņš nosauca ļoti formāli, lēnām un skaidri izrunādams katru zilbi.
Pilnīgi apjukusi, es pateicu:
- Klēra Elizabete Bīčema, un idiotiski pastiepu roku. Acīmredzot uztvēris šo žestu kā lūgumu pēc atbalsta, Džeimijs satvēra manu roku un stingri ielika sev elkonī. Tā savaņģota, ka izbēgt nebija iespējams, es šļakstinājos augšā pa taku uz savām kāzām.
Ruperts un Mērtegs gaidīja mūs kapelā, sargādami sagūstīto garīdznieku izstīdzējušu jaunu priesteri ar sarkanu degunu un gluži saprotamu iemeslu dēļ izbijušos seju. Ruperts ar lielu nazi laiski mizoja kārkla vicu, un pistoles ar raga spaliem, ienākot baznīcā, viņš bija nolicis malā, tās ērti aizsniedzamas gulēja uz kristāmtrauka malas.
Ari pārējie vīri, kā pienākas Dieva namā, atteicās no ieročiem, atstājot pēdējā solā iespaidīgu nāves riku kaudzi ar izslietiem stobriem. Tikai Džeimijs paturēja dunci un zobenu acīmredzot kā svētku tērpa sastāvdaļu.
Mēs nometāmies ceļos pie koka altāra, liecinieki, Dūgals un Mērtegs ieņēma savas vietas, un ceremonija sākās.
Katoļu laulību liturģija vairāku simtu gadu laikā nebija jūtami mainījusies, un tie vārdi, kas savienoja mani ar jauno, sarkanmataino svešinieku, kurš stāvēja uz ceļiem man blakus, bija gandrīz tādi paši kā tie, kas svētīja manu laulību ar Frenku. Jutos kā auksta, doba čaula. Jaunā priestera izstomītās frāzes atbalsojās manas tukšās pakrūtes dziļumos.
Kad pienāca laiks dot zvērestus, es automātiski piecēlos un ar zināmu apbrīnu noskatījos, kā mani nosalušie pirksti pazūd mana līgavaiņa milzīgajā ķepā. Viņa pirksti bija tikpat auksti, un man pirmo reizi ienāca prātā, ka, par spīti ārēji vēsajai iznesībai, viņš, iespējams, ir tikpat uztraucies kā es.
Līdz šim biju vairījusies skatīties uz Džeimiju, bet tagad pacēlu galvu un ieraudzīju, ka viņš lūkojas lejup uz mani. Bālā seja bija tīšuprāt neizteiksmīga; tāds viņš izskatījās ari tad, kad es pārsēju ievainoto plecu. Mēģināju pasmaidīt, bet lūpu kaktiņi bīstami ietrīsējās. Jutu, ka viņa pirksti ciešāk saspiež manu roku. Man radās sajūta, ka mēs viens otru turam; ja viens no mums atlaistu rokas vai novērstos, tad mēs abi nokristu zemē. Savādi, šī sajūta sniedza nelielu mierinājumu. Lai kādā ķezā būtu iekūlušies, mēs vismaz bijām divi.
Es ņemu tevi, Klēra, par savu laulāto sievu… Balss viņam nedrebēja, bet roka gan. Es saspiedu to ciešāk. Mūsu stīvie pirksti saslēdzās kā skrūvspīles. …tevi mīlētu un cienītu… laimē un nelaimē… Vārdi skanēja kā no tālienes. Man no galvas aizplūda asinis. Ņiebura ribas velnišķīgi spieda, un, kaut arī man sala, jutu, ka zem atlasa pa sāniem tek sviedri. Es cerēju, ka nenoģībšu.
Augstu baznīcas sienā bija neliels vitrāžas lodziņš, kurš visai amatnieciskā izpildījumā attēloja Jāni Kristītāju lāčādā. Pār manu piedurkni slīdēja zaļas un zilas ēnas, kas atgādināja kroga lielo istabu, un man drausmīgi gribējās iedzert.
Pienāca mana kārta. Sev par lielām dusmām, es mazliet stostījos.
- Es ņ-ņemu tevi, Džeims… Es iztaisnoju muguru. Džeimijs ar savu sakāmo bija ticis cauri diezgan slavējami, ari es varēju mēģināt: …lai tevi mīlētu un cienītu visas savas mūža dienas… Tagad mana balss kļuva stiprāka.
- Līdz nāve mūs šķirs. Klusajā kapelā šie vārdi izskanēja ar biedējošu fatālismu. Viss bija klusu, kā apturētā filmas kadrā. Tad mācītājs prasīja gredzenu.
Pēkšņi sanākušajos uzvirmoja satraukums, un es pamanīju Mērtega satriekto sejas izteiksmi. Tikko apjautu faktu, ka laikam kāds aizmirsis sagādāt gredzenu, kad Džeimijs atlaida manu roku tikai tik ilgi, lai noņemtu gredzenu sev no pirksta.
Man uz kreisās rokas joprojām bija Frenka laulības gredzens. Zilās gaismas blāzmā labās rokas pirksti izskatījās sasaluši, bāli un stīvi, kad lielais metāla riņķis uzslīdēja man uz zeltneša. Tas vaļīgi karājās un būtu nokritis, ja Džeimijs nebūtu saliecis manus pirkstus dūrē un atkal to saņēmis.
Priesteris vēl kādu bridi kaut ko penterēja, tad Džeimijs pieliecās, lai mani noskūpstītu. Viņš, neapšaubāmi, bija iecerējis ašu, formālu bučiņu, bet viņa lūpas bija maigas un siltas, un es instinktīvi pastiepos pretī. Neskaidri dzirdēju trokšņus, no skatītāju vidus skanēja skotu sajūsmas un iedrošinājuma saucieni, bet patiesībā es pamanīju vienīgi to, ka mani aptvēra silta stabilitāte. Patvērums.
Mēs atkāpāmies viens no otra, kaut nu jau abi jutāmies drošāki, un nervozi pasmaidījām. Redzēju, ka Dūgals izvelk no maksts Džeimija dunci, un nobrīnījos, kāpēc viņš tā dara. Nenovērsis skatienu no manis, Džeimijs pacēla labo roku ar plaukstu uz augšu. Man aizrāvās elpa, kad pats asmens galiņš pārslīdēja delnas locītavai, atstājot aiz sevis tumšu sīku asins pilienu līniju. Nepaguvu izvairīties, kad tika satverta mana roka, un es sajutu dunča pieskārienu, kuram tūlīt sekoja dedzinošas sāpes. Dūgals veikli saspieda kopā abus ievainojumus un pārsēja ar baltu lina strēmeli.