- Ko tu ar to gribi teikt?
- Tas, ka esi pa pusei Makenzijs, ir viena lieta, viņš skaidroja. Būt pa pusei Makenzijam ar angļu sievu atkal ir kaut kas cits. Mazticams, ka ārmaliešu meiča kādreiz varētu kļūt par Leohas kundzi, lai ko arī klana vīri domātu par mani pašu. Zini, šķiet, tieši tāpēc Dūgals izvēlējās mani par tavu vīru.
Viņš savilka uz augšu vienu uzaci, kas rīta saulē mirdzēja sarkani zeltaina.
- Ceru, ka tu tomēr nebūtu labāk gribējusi kļūt par Ruperta sievu?
- Nē, nebūtu vis, ar uzsvaru noteicu.
Džeimijs sāka smieties, tad piecēlās un notrauca no kiltiem priežu skujas.
- Nu, māte man teica, ka kādā jaukā dienā mani izvēlēsies viena zeltene. Viņš pastiepa roku, lai palīdzētu man piecelties.
- Es viņai teicu, Džeimijs turpināja, ka, manuprāt, jāizvēlas vīrietim.
- Un ko viņa atbildēja? gribēju zināt.
- Viņa izbolīja acis un noteica: "Gan tu redzēsi, manu mazo gailēn, gan redzēsi." Viņš smējās. Un tā ari noticis.
Džeimijs palūkojās augšup, kur tagad cauri priežu skujām kā citrondzeltenas stīgas lija saules stari.
- Un turklāt šī ir jauka diena. Nāc, Armaliet! Vedīšu tevi makšķerēt.
Mēs devāmies tālāk kalnos. Šoreiz Džeimijs pagriezās uz ziemeļiem, mēs šķērsojām akmeņu lauku un pa šauru spraugu nonācām nelielā gravā ar klints sienām, kura grima lapu koku ēnās un kuru pildīja avotstrauta čalas. Tas savāca ūdeni, ko atnesa desmitiem mazas, starp akmeņiem attecējušas tērcītes, un tad mutuļodams gāzās lejā no kraujas stāvuma un apakšā sadalījās urgās un paltīs.
Mēs bradājām pa ūdeni, no ēnas saulē un, kad kļuva par siltu, atkal atpakaļ ēnā, runājām par šo un to un ne par ko noteiktu, abi jutām viens otra mazāko kustību, abi bijām ar mieru gaidīt, iekams gadījums mūs aizvedīs līdz brīdim, kad skatiens aizķeras ilgāk un pieskāriens liek jaust ko vairāk.
Pie viena strauta, ko izraibināja tumšu ēnu mežģīnes, Džeimijs man parādīja, kā ar rokām ķeramas foreles. Saliecies, lai izvairītos no zemu augošiem zariem, viņš, rokas līdzsvaram izpletis, gāzelēdamies gāja pa pārkāri. Pusceļā uz kāda liela akmens viņš uzmanīgi pagriezās un izstiepa roku, aicinot mani sekot.
Brunčus jau biju uzspraudusi, kad gājām pa nelīdzeno taku, un man izdevās tikt uz priekšu diezgan labi. Mēs visā garumā nogūlāmies uz vēsās klints, galva pie galvas, vītolu zari skāra mūsu muguras, un cieši vērāmies ūdenī.
- Galvenais, Džeimijs sacīja, ir izraudzīties labu vietu un tad gaidīt. Viņš gludi, bez šļakstināšanās iemērca vienu roku ūdenī, ļāva tai gulēt uz smilšainā upes dibena tieši aiz ēnas, kas krita no klints pārkares. Slaidie pirksti, viegli pieliekti uz plaukstas pusi, ūdens izkropļoti, likās viegli šūpojamies unisonā kā ūdensauga lapas, lai ari no apakšdelma stingrajiem muskuļiem varēju redzēt, ka viņš roku vispār nekustina. Apakšdelms pie ūdens virsmas salocījās asā leņķī, izskatīdamies kā izmežģīts, līdzīgi kā tad, kad mazliet vairāk nekā pirms mēneša mēs iepazināmies, mans Dievs, vai tiešām tikai pirms mēneša?
Vienā mēnesī iepazīstas, nākamajā, jau precējušies. Zvēresta un asiņu saistīti. Un arī draudzības. Cerams, ka tad, kad man pienāks laiks doties projām, viņam pārāk nesāpēs. Attapos, ka esmu priecīga, ka kādu brīdi man par to nav jādomā; mēs bijām tālu no Kreignedana, un pagaidām nebija ne mazāko izredžu aizbēgt no Dūgala.
Re, kur ir! Džeimija balss skanēja pavisam klusu, tikai mazliet skaļāk par elpu; viņš bija man teicis, ka forelēm esot dzirdīgas ausis.
No manas vietas forele izskatījās tikai pēc vieglas plankumaino smilšu sakustēšanās. Dziļi klints ēnā zvīņas nevarēja nodevīgi ievizēties. Noplīvoja caurspīdīgās spuras, kas redzamas tikai kustības dēļ, un plankumi pārslīdēja plankumiem. Grunduļu bariņš, kas bija sapulcējies ziņkāri paskrubināt spalviņas uz Džeimija rokas, aizbēga palts gaišākajā daļā.
Viens pirksts lēnām liecās, tik lēni, ka gandrīz nevarēja manīt. Tikai redzot, kā tas maina savu vietu attiecībā pret citiem pirkstiem, es varēju pateikt, ka tas kustas. Lēnām saliecās vēl viens pirksts. Un pēc ilga, ilga laika vēl viens.
Es tik tikko uzdrīkstējos elpot, mana sirds ātrāk nekā zivs elpa sitās pret auksto klinti. Lēnām, pa vienam, pirksti atliecās, atvērusies plauksta sastinga, un atkal sākās lēnais, hipnotiskais mājiens, viens pirksts, vēl viens un vēl viens pirksts, gluda riņķveida kustība kā zivs spuras mala.
It kā lēnās aicināšanas vilkta, zivs spraucās uz priekšu, pavisam neliela mutes un žaunu pavēršanās, elpas ritmā kļuva redzama sārtā iekšpuse, tad tā pazuda, atkal parādījās, pazuda, kad žaunu vāki cilājās kā sirds pulsācija.
Kustīgā mute tvēra un koda ūdeni. Gandrīz viss ķermenis jau bija izpeldējis ārpus klints ēnas, tomēr, bez svara karājoties ūdenī, vēl atradās paēnā. Varēju redzēt aci, kas šaudījās tukšā, nenoteiktā skatienā.
Vēl viena colla tālāk, un kustīgās žaunas atradās tieši virs nodevīgi aicinošajiem pirkstiem. Attapos, ka esmu satvērusi klinti ar abām rokām, cieši spiežu vaigu pie granīta, it kā tādējādi es varētu kļūt vēl nemanāmāka.
Pēkšņi viss sakustējās. Tas notika tik ātri, ka es neredzēju, kas notika. Skaļi šļakstēja ūdens, kas šļācās pāri akmenim collu no manas sejas, noplandīja pleds, kad Džeimijs ripoja pa pārkāri virs manis, ar dobju plakš zivs aizlidoja pa gaisu un nokrita uz lapām apbirušā krasta.
Džeimijs nolēca no pārkares blakus lāmas seklajos ūdeņos, pāršļakstinājās tai pāri, lai satvertu savu guvumu, iekams apdullusi zivs ir paguvusi lokoties tikt atpakaļ ūdeni. Satvēris foreli aiz astes, Džeimijs to prasmīgi trieca pret akmeni, zivs bija uz vietas beigta, tad viņš brida atpakaļ un rādīja lomu man.
- Pamatīga, viņš palepojās, pacēlis uz augšu krietnas četrpadsmit collas garu zivi. Būs labu labās brokastis. Viņš man uzsmaidīja, drēbes slapjas līdz gurniem, mati sakrituši sejā, krekls nošķiests ar ūdeni un nobirušajām lapām. Es taču teicu, ka neļaušu tev mirt badu.
Džeimijs pamīšus ievīkstīja foreli diždadža lapu un māla kārtās. Tad noskaloja pirkstus aukstajā avotstrauta ūdenī un, uzrausies atpakaļ krastā, pasniedza man akurāti satīto sainīti.
- Laikam jau tāda savāda kāzu dāvana, viņš ar galvu norādīja uz foreli, bet ne bez precedenta, kā teiktu Neds Gauens.
- Ak tad tā jau bijis, ka jaunai sievai dāvina zivi, ko? es uzjautrināta noprasīju.
Džeimijs novilka zeķes un nolika uz akmens, lai saulē izžūst. Un priecīgs kustināja garos, kailos kāju pirkstus siltumā.
- Tā ir sena mīlas dziesma no Salām. Vai gribi to dzirdēt?
- Jā, protams. Ē… angļu valodā, ja iespējams, es piebildu.
- 0, kā tad. Man gan nav dziedamās rīkles, bet es tev noskaitīšu vārdus. Un, atbīdījis no acīm matus, viņš nodeklamēja:
Karaļa meita no mirdzošās pils,
Mūsu kāzu naktī,
Ja dzīvošu Dantalmā,
Es traukšos pie tevis ar dāvanām;
Tu dabūsi simts āpšus, kas'dzīvo upju krastos,
Simts brūnus ūdrus, strautu iemītniekus,
Un simts sudraba foreles, kas lec no upēm…
Un tā tas turpinājās cauri neiedomājami garam Salu floras un faunas sarakstam. Vērojot, kā Džeimijs deklamē, man bija laiks padomāt par dīvaino situāciju es sēžu Skotijā uz akmens pie ezeriņa ar lielu, beigtu zivi klēpī un klausos gēlu mīlas dziesmās. Bet visdīvainākais bija tas, ka man tas ļoti patika.