Kad Džeimijs beidza priekšnesumu, es ieliku foreli starp ceļiem un aplaudēju.
- 0, man tā patik! īpaši "Es traukšos pie tevis ar dāvanām". Izklausās, ka tas puisis ir ārkārtīgi dedzīgs mīlētājs.
Aizvēris acis, lai tajās nespīdētu saule, Džeimijs smējās.
- Laikam jau es varu pievienot kādu rindu pats no sevis: "Es lēkšu tevis dēļ ezeros."
Mēs abi kārtīgi izsmējāmies un tad kādu laiku klusējām, gozējoties siltajā vasaras sākuma saulē. Te bija ļoti mierīgi, nekādu trokšņu, tikai ūdens burbulošana aiz mūsu klusā ezeriņa. Džeimija elpošana bija atguvusi normālu ritmu. Es skaidri izjutu, kā lēni cilājas viņa krūtis un kaklā sitas pulss. Iedobītē pie kakla pamatnes es ieraudzīju mazu trisstūrveida rētu.
Jutu, ka pamazām atkal piezogas biklums un sasprindzinājums. Es pastiepu plaukstu un cieši saspiedu Džeimija roku, cerot, ka mans pieskāriens atjaunos iepriekšējo nepiespiestību, kas valdīja starp mums. Viņš apņēma mani ap pleciem, bet es tikai sajutu viņa auguma stingrās līnijas zem plānā krekla. Atrāvos ar aizbildinājumu, ka noraušu pušķīti sārto grābeklīšu, kas auga klints spraugā.
- Labas zāles pret galvassāpēm, es paskaidroju, aizbāžot puķes aiz jostas.
- Tas tevi uztrauc, viņš sacīja, atgāzis galvu, lai cieši uz mani paskatītos. Es nerunāju par galvassāpēm. Frenks. Tu domā par viņu un tāpēc uztraucies, kad es tev pieskaros, jo tu nevari vienlaikus paturēt prātā mūs abus. Vai tā ir?
- Tu esi ļoti vērīgs. Es nobrīnījos. Viņš pasmaidīja, bet vairs nemēģināja man pieskarties.
- Nav jau nekāds grūtais uzdevums, zeltenīt. Kad mēs precējāmies, es zināju, ka tev gribot negribot bieži būs par viņu jādomā, ka tu tur neko nevarēsi darīt.
Šobrīd es to negribēju, bet Džeimijam bija taisnība: es tur neko nevarēju darīt.
- Vai esmu viņam līdzīgs? Džeimijs piepeši ievaicājās.
- Nē.
Atklāti sakot, būtu grūti iedomāties lielākus pretstatus. Frenks bija slaids, vingrs un tumsnējs, bet Džeimijs liela auguma, spēcīgs un gaišs kā sarkanīgs saulesstars. Abiem vīriešiem piemita sportistu mērķtiecīgā graciozitāte, Frenkam bija tenisa spēlētāja ķermeņa uzbūve, Džeimijam karavīra augums, kas veidots un norūdīts, tīri fiziski stājoties pretī ienaidniekam. Frenks bija nieka četras collas garāks par manām piecām pēdām un sešām collām. Kad nostājos pretī Džeimijam, mans deguns ērti ievietojās mazajā bedrītē krūšu vidū un viņa zods viegli uzgūla man uz galvas.
Un fiziskais aspekts nebija vienīgais, kas darīja abus vīriešus atšķirīgus. Pirmām kārtām viņiem bija gandrīz piecpadsmit gadu liela vecuma starpība, un tas droši vien daļēji bija iemesls, ka Frenka pilsētnieka atturība atšķīrās no Džeimija atklātās vaļsirdības. Kā mīlētājs Frenks bija pieredzējis, izsmalcināts, iejūtīgs un prasmīgs. Džeimijs, kuram trūka pieredzes un ari izlikšanās, vienkārši dāvāja man sevi visu bez ierobežojuma. Un tas, cik patiesa bija mana atsaukšanās, pilnīgi izsita pamatu man no kājapakšas.
Džeimijs ar zināmu devu līdzjūtības vēroja manu iekšējo cīņu.
- Nu, varētu domāt, ka man ir divas iespējas, viņš secināja. Varu ļaut tev par to prātot vai…
Viņš pieliecās un maigi ar lūpām aptvēra manējās. Biju skūpstījusi ne vienu vien vīrieti, īpaši kara gados, kad flirts un sasteigta romantika bija nāves un nedrošības vieglprātīgie pavadoņi. Taču Džeimijs bija citāds. Viņa neaprakstāmais maigums nebija piesardzīgs drīzāk tas solīja spēku, kas bija zināms un iegrožots; izaicinājums un provokācija, jo neparastāks uzstājības trūkuma dēļ. Esmu tavs, tas vēstīja. Un, ja tu mani ņemsi, tad…
Ņemšu gan, un manas lūpas zem viņējām pavērās, no visas sirds pieņemot gan solījumu, gan izaicinājumu, neprasot padomu prātam. Pagāja krietns bridis, iekams viņš pacēla galvu un uzsmaidīja man.
- …vai arī es varu novērst tavas domas, viņš pabeidza pirmīt iesākto teikumu.
Džeimijs piekļāva manu galvu sev pie pleca, glāstīja man matus un gludināja sprogas man ap ausīm.
- Es nezinu, vai tas lidzēs, viņš klusi sacīja, bet es tev teikšu, lūk, ko: to, ka varu sagādāt tev prieku ka tavs ķermenis var uzbudināt manējo -, uzskatu par dāvanu un brīnumu. Es nebiju par to domājis -
agrāk.
Vispirms es dziļi ievilku elpu un tikai tad atbildēju:
- Jā, palīdz. Man šķiet.
Likās, ka mēs atkal ilgu laiku klusējām. Beidzot Džeimijs atrāvās un ar smaidu palūkojās uz mani.
- Vai es tev teicu, Armaliet, ka man nav ne naudas, ne īpašuma?
Es pamāju ar galvu, prātodama, ko viņš sadomājis.
- Man jau pirms kāzām vajadzēja tevi brīdināt, ka mums droši vien nāksies gulēt siena kaudzēs un galdā nekā cita nebūs kā viršu alus un ūdenī vārīta auzu putra.
- Tas nekas, es teicu.
Džeimijs, nenovēršot no manis acis, norādīja ar galvu uz spraugu starp kokiem.
- Man nav līdzi siena kaudzes, bet tur ir svaigi salapojuši krūmi. Ja tu gribētu pavingrināties, lai neaizmirstas…?
Mazliet vēlāk es glāstīju viņa muguru, mitru no piepūles sviedriem un sapluinītu paparžu sulas.
- Ja tu vēlreiz teiksi "paldies", tad es tev sitīšu, es burkšķēju.
Par atbildi saņēmu klusu krākšanu. Kāda noliekusies paparde skāra
Džeimija vaigu, un ziņkārīga skudra rāpoja viņam pa roku, liekot pirkstiem miegā raustīties.
Aiztraucu skudru un atspiedos uz elkoņa, vērodama savu vīru. Viņam bija garas un biezas skropstas, ko labi varēja redzēt, kad acis bija aizvērtas. Taču savādā krāsā: galiņi bija tumšā kastaņkrāsā, tālāk tās kļuva gaišākas, pie saknēm gandrīz baltas.
Lūpu stingrā līnija miegā bija atslābusi. Kaktiņos bija saglabājies neliels smaida izliekums, apakšējā lūpa atslābumā mazliet atkārusies, vienlaikus liecinot gan par jutekliskumu, gan nevainību.
- Sasodīts! es pie sevis nopukojos.
Jau kādu laiku es ar to biju cīnījusies. Pat pirms šīm muļķīgajām laulībām es apzinājos, cik Džeimijs ir pievilcīgs vīrietis. Man kaut kas līdzīgs bija gadījies jau agrāk. Kāda vīrieša vai arī sievietes klātbūtne vai parādīšanās izraisa pēkšņu jutekliskuma uzplūdu. Vēlme sekot ar acīm, noorganizēt īsas, "netīšas" tikšanās, lai varētu nemanāmi viņu vērot, kā viņš strādā, viņa ķermeņa daļu modināts smalks jutekliskums lāpstiņas zem krekla plānā auduma, delnu locītavu mezglainie kauli, maigā pazode, kur sāka spraukties pirmie bārdas rugāji.
Aizraušanās. Medmāsu un ārstu, medmāsu un pacientu vidū tā bija parasta lieta, faktiski jebkuru cilvēku vidū, kas savesti kopā uz ilgu laiku.
Daži pakļāvās šim impulsam, un bieži gadījās īsas, spraigas dēkas. Ja paveicās, tad jūtas uzliesmoja un apdzisa dažu mēnešu laikā, neatstājot nekādas sekas. Ja nepaveicās… nu tad. Grūtniecība, laulības šķiršana, pa kādam venerisko slimību gadījumam. Jā, bīstama ir tāda aizraušanās.
Biju piedzīvojusi to vairākas reizes, bet man bija pieticis veselā saprāta neko neuzsākt. Un, kā tas vienmēr notiek, ar laiku pievilcība mazinājās, vīrietis zaudēja savu zeltaino auru un atkal ieņēma parasto vietu manā dzīvē, un nekāds ļaunums netika nodarīts ne viņam, ne man, ne Frenkam.
Bet tagad. Tagad biju spiesta rīkoties, ļaujoties šīm jūtām. Un Dievs vien zina, kāds ļaunums tiks nodarīts. Bet no šī punkta atgriešanās nebija iespējama.
Džeimijs rāmi gulēja, izstiepies uz vēdera. Saule zeltīja viņa sarkanās krēpes, apspīdēja muguras sīkās, maigās spalviņas, kas tālāk kļuva par sarkanzeltainu pūku un kā putekļi sedza viņa dibenu un gurnus, līdz beidzot satumsa mīksto kastaņkrāsas sprogu biežņā, kas vīdēja starp izplestajām kājām.