Es piecēlos sēdus un apbrīnoju vīrieša kāju gludo muskuļu stiegras, kas ievilka rievu ciskā no gurna līdz celim un vēl vienu no ceļa līdz garajai, elegantajai pēdai. Pēdu apakšas bija gludas un sārtas, ar sacietējušu ādu no staigāšanas basām kājām.
Man sāpēja pirksti, tik ļoti es vēlējos novilkt pa mazās, glītās auss un asā zoda kontūru. Nu, es nodomāju, solis bija sperts un atturēties jau daudz par vēlu. Nekas, ko es šobrīd darītu, situāciju vairs nevarēja pasliktināt ne viņam, ne man. Es pastiepu roku un pieskāros Džeimijam.
Viņš gulēja ļoti caurā miegā. Ar pēkšņumu, no kā es salēcos, viņš pagriezās otrādi, atspiedās uz elkoņiem, gatavs pielēkt kājās. Ieraudzījis mani, viņš nomierinājās.
- Kundze, jūs liekat mani kaunā.
Kā vīrietim, kurš visā garumā izstiepies guļ paparžu pudurī un ģērbies vienīgi dažos saules mestās gaismas laukumiņos, viņam izdevās ļoti skaisti palocīties, un es sāku smieties. Smaids saglabājās, bet, paskatoties uz mani kailu sēžam papardēs, izteiksme mainījās. Pēkšņi viņa balss skanēja piesmakusi.
- Atzīstos, kundze, ka esmu tavā varā.
- Ak tā? es klusi pārjautāju.
Džeimijs nekustējās, kad vēlreiz pastiepu roku un lēnām pārvilku to pāri vaigam un kaklam, pāri vizošajam pleca apaļumam un lejup. Nepakustējās, tikai aizvēra acis.
- Mīļais Dievs, viņš izdvesa un asi ierāva elpu plaušās.
- Neraizējies, es viņu mierināju. Tam nebūt nav jābūt skarbi.
- Paldies par mazumiņu.
- Guli rāms.
Pirksti dziļi iegrima drupanajā zemē, bet viņš paklausīja.
- Lūdzu, pēc brīža Džeimijs izmocīja. Pametusi skatienu uz augšu, redzēju, ka viņa acis tagad bija atvērtas.
- Nē. Es baudīju šo mirkli. Viņš atkal aizvēra acis.
- Tu par to samaksāsi, viņš vēl pēc brītiņa draudēja. Uz taisnā deguna mirdzēja sīka sviedru rasa.
- Ak tā? es pārjautāju. Ko tad tu tādu darīsi?
Cīpslas uz Džeimija rokām izspiedās, kad viņš cieši kļāva plaukstas pie zemes un vārdi nāca pār lūpām tikai ar pūlēm, it kā caur sakostiem zobiem.
- Es nezinu, bet… pie Kristus un Svētās Agneses… es… i-izdomāšu k-kaut ko! Ak Dievs! Lūdzu!
- Labi, es atlaidu viņu.
Klusi iekunkstējies, viņš uzvēlās man virsū, cieši iespiežot papardēs.
- Tava kārta, viņš sacīja ar lielu apmierinājumu.
Mēs atgriezāmies iebraucamajā vietā lidz ar saulrietu, uz mirkli apstājāmies kalna galā, lai pārliecinātos, ka pagalmā vairs nav piesieti sardzes zirgi.
Iebraucamā vieta likās aicinoša, gaisma jau spīdēja pa mazajiem lodziņiem un sienu šķirbām. Mums aiz muguras vēl kvēloja saule, tāpēc uz kalna stiepās divkāršas ēnas. Gaisam atdziestot, cēlās vējš un koku drebošās lapas lika ēnām zālē dejot. Viegli varēju iztēloties, ka šajā kalnā mīt fejas, ka tās dejo līdz ar ēnām, izlikumo starp tievajiem stumbriem, lai izgaistu meža dziļumā.
- Ari Dūgals vēl nav atgriezies, es ieminējos, kad gājām lejā pa nogāzi. Iebraucamās vietas nelielajā aplokā nebija lielā melnā kastrāta, ar kuru viņš parasti jāja. Nebija manāmi vēl vairāki zirgi, piemēram, Neda Gauena bēris.
- Nē, viņš nebūs vēl vismaz vienu, varbūt divas dienas. Džeimijs piedāvāja man roku, un mēs nesteidzīgi turpinājām ceļu, uzmanīdamies no daudzajiem akmeņiem, kas gulēja īsajā zālē.
- Pie joda, kur tad viņš devies? Pēdējo notikumu virpulī man nebija ienācis prātā pajautāt, kur Dūgals palicis, vai pat pamanīt šo faktu.
Džeimijs pārcēla mani pāri žogam iebraucamās vietas aizmugurē.
- Kārtot darīšanas ar vietējiem zemniekiem. Zini, viņam ir pāris dienu laika, līdz jāved tevi uz Fortu. Viņš iedrošinoši saspieda manu roku. Kapteinis Rendels vis nepriecāsies, kad Dūgals pateiks, ka viņš tevi nedabūs, tāpēc būtu labāk, ja viņš neuzkavētos šajā apkārtnē.
- Ļoti saprātīga rīcība, es izteicu savu spriedumu. Tāpat arī ļoti laipni, ka viņš atstājis mūs šeit, lai… ē… varam iepazīties.
Džeimijs nosprauslājās.
- Kāda tur laipnība. Tas bija viens no maniem noteikumiem, kad apsolīju tevi precēt. Es teicu, ka precēšos, ja jau tā vajag, bet, lai velns par stenderi, ja es piepildīšu savu laulību zem krūma, kad divdesmit klana veči mūs vēro un dod padomus.
Es apstājos un blenzu viņā. Tātad par to viņi tā klaigāja.
- Viens no noteikumiem? es lēnām atkārtoju. Un kādi tad bija pārējie?
Kļuva jau pārāk tumšs, lai es spētu saskatit ceļabiedra seju, bet man šķita, viņš jūtas neveikli.
- Tikai vēl divi, Džeimijs pēdīgi atzinās.
- Un kādi tie ir?
- Nu, viņš novilka, nedroši aizsperdams no ceļa oli, es teicu, ka mums jāprecas, kā nākas, baznīcā ar priesteri. Ne tikai ar kontraktu. Un pēdējais noteikums viņam jāatrod tev pienācīga kāzu kleita. Džeimijs novērsās, vairoties no mana skatiena, un viņa balss skanēja tik klusi, ka gandrīz nevarēju sadzirdēt.
- Es… es zināju, ka tu negribi precēties. Gribēju padarīt to būšanu… cik patīkamu vien varu. Domāju, ka tu varētu justies mazliet… nu, gribēju, lai tev ir pieklājīga kleita, tas arī viss.
Es atvēru muti, lai kaut ko teiktu, bet viņš novērsās no manis un pagriezās pret iebraucamo vietu.
- Nāc, Ārmaliet, viņš noburkšķēja. Man gribas ēst.
Tajā brīdī, kad mēs parādījāmies kroga lielās istabas durvīs, kļuva skaidrs, ka ēdiena cena būs uzturēšanās vīru sabiedrībā. Mūs sagaidīja skaļi prieka saucieni, steigšus tikām nosēdināti pie galda, kur visi jau mielojās ar sātīgām vakariņām.
Tā kā šoreiz biju jau daļēji sagatavojusies, es neņēmu galvā rupjos jokus un mums adresētās piedauzīgās piezīmes. Šī bija reize, kad jutos priecīga, ka varu pieticīgi un bikli ierauties kaktā. Un lai Džeimijs tiek galā ar rupjo ķircināšanos un neķītrajiem minējumiem par to, ko mēs visu dienu darījām.
- Gulējām, Džeimijs atbildēja uz vienu no šādiem jautājumiem.
- Pagājušajā naktī nedabūju ne acu aizvērt. Rēcoši smiekli uzņēma viņa vārdus un uzbangoja vēl skaļāk, kad viņš kā noslēpumu piebilda:
- Ziniet, viņa krāc.
Es, kā nākas, paraustīju viņu aiz auss, viņš mani apskāva un, vispārējiem aplausiem skanot, noskūpstīja.
Pēc vakariņām sākās dejas saimnieka vijoles pavadījumā. Nekad neesmu bijusi liela dejotāja, jo es bieži uztraukumā sapinos pati savās kājās. Nedomāju, ka tagad man veiksies labāk, jo biju ģērbusies garos brunčos un lempīgos apavos. Bet, kad nometu koka tupeles, es ar izbrīnu konstatēju, ka dejoju bez grūtībām un ar lielu prieku.
Tā kā sieviešu nebija daudz, mēs ar saimnieka sievu uzspraudām brunčus un dejojām džigas, rīlus un citus dančus bez apstājas, līdz es vairs nejaudāju un sasarkušu seju un aizelsusies atkritu uz sola.
Vīrieši bija absolūti nenogurdināmi, viņi virpuļoja, rūtainajiem plediem plandot, vieni paši vai cits ar citu. Beidzot viņi visi nostājās pie sienas, skatījās, gavilēja un aplaudēja, kad Džeimijs, saņēmis manas rokas, vadīja mani ātrā un drudžainā dancī, kura nosaukums bija "Ziemeļu gailis".
Cieši apskāvušies, ar Džeimija roku man ap vidu, mēs virpuļojām pa istabu un tālredzīgi beidzām deju netālu no kāpnēm. Te mēs apstājāmies, Džeimijs teica īsu runu gēlu un angļu valodā, kuru atkal uzņēma ar aplausiem, īpaši, kad viņš iebāza roku sporanā un pameta mazu ādas maisiņu krodziniekam, liekot pasniegt viskiju tik daudz, cik makā pietiek naudas. Es maku pazinu, tajā bija viņa algas daļa par cīņu Taneigā. Visticamāk, tā bija visa nauda, kas viņam piederēja; es uzskatīju, ka to varēja iztērēt saprātīgāk.