Mēs devāmies augšā uz otro stāvu, pakaļ mums bira divdomīgi novēlējumi, kāda balss pār citām sauca Džeimija vārdu.
Pagriezusies es ieraudzīju no lejas smaidām Ruperta plato ģīmi, kas virs biezās bārdas bija sarkanāks nekā parasti.
- Velti, Rupert, Džeimijs atkliedza pretī. Viņa ir manējā.
- Tikai laba manta izšķiesta, puis. Ruperts ar piedurkni susināja sev pieri. Pēc stundas tu jau būsi pagalam. Jaunajiem nav dukas, viņš uzsauca man. Ja tev savajagas vīru, kurš nešķiež laiku miegā, zeltenīt, dod man ziņu. Tikmēr… Viņš meta kaut ko uz augšu.
Man pie kājām žvadzēdama nokrita apaļīga somiņa.
- Kāzu dāvana, viņš sauca. Ar cieņu no Šimi Bogila sardzes.
- Ko? Džeimijs pieliecās to pacelt.
- Daži no mums visu dienu neslaistījās pa zāli apaugušiem krastiem, puis, Ruperts pārmetoši sacīja, baudkāri pabolīdams acis uz mani. Šī naudiņa nopelnīta sūrā darbā.
- Kā tad! Džeimijs smaidīja. Kauliņi vai kārtis?
- Abi. Izlaidīgs smaids sadalīja melno bārdu uz pusēm. Izģērbu plikus, puis. Plikus!
Džeimijs atvēra muti, bet Ruperts pacēla platu, tulznainu plaukstu.
- Nē, puis, nav ko pateikties. Iedod viņai vienu kārtīgu no manis.
Es piespiedu pirkstus pie lūpām un aizsūtīju Rupertam skūpstu.
Piešāvis plaukstu pie sejas, it kā būtu dabūjis triecienu, viņš ar izsaucienu aizstreipuļoja un apgriezās zālē, līgodamies kā piedzēries, lai ari tāds nebūt nebija.
Pēc trokšņainās jautrības lejā istaba likās kā miera un klusuma osta. Džeimijs, joprojām pie sevis klusi smiedamies, iekrita gultā, lai atgūtu elpu.
Es palaidu vaļīgāk ņieburu, kas bija nepatīkami šaurs, un apsēdos izķemmēt dejojot sapinkājušos matus.
- Tev ir ļoti skaisti mati, Džeimijs secināja, mani vērodams.
- Ko? Šie? Es pacēlu roku kautrīgi līdz matiem, kuri, kā parasti, pieklājīgi bija raksturojami kā izspūruši.
Viņš iesmējās.
- Nu, man patīk ari tie otrie, viņš teica, tīšuprāt izlikdamies nopietns, bet, jā, tagad es runāju par šiem.
- Bet tie ir tik… sprogaini. Es atvairījos, mazliet pietvīkusi.
- Nūjā, protams. Džeimijs izskatījās izbrīnījies. Dzirdēju, ka viena no Dūgala meitenēm sacīja savai draudzenei pilī, ka viņai vajadzētu trīs stundas darboties ar karstajām šķērēm, lai dabūtu tādus matus. Viņa teica: labprāt izskrāpētu tev acis par to, ka tev nav jāpakustina ne pirksts un tu vari tā izskatīties. Viņš piecēlās sēdus un viegli paraustīja vienu loku, izstiepa to taisnu, līdz mati sniedzās gandrīz man līdz krūtij. Manai māsai Dženijai arī ir sprogaini mati, bet ne tik ļoti kā tavējie.
- Vai tavai māsai mati ir tikpat sarkani kā tev? es jautāju, cenšoties iedomāties, kā varētu izskatīties noslēpumainā Dženija. Likās, Džeimijs bieži par viņu domāja.
Viņš papurināja galvu, aizvien vēl virpinādams manas lokās.
- Nē. Dženijai ir melni mati. Melni kā nakts. Es esmu sarkans kā mamma, bet Dženija ir atsitusies tēvā. Braiens Dū, "Melnais Braiens" tā viņu ļaudis sauca matu un bārdas dēļ.
- Esmu dzirdējusi, ka kapteini Rendelu dēvē par "Melno Džeku", es uzdrīkstējos ieminēties. Džeimijs bez jautrības pasmējās.
- O jā. Bet tas zīmējas uz viņa dvēseles krāsu, nevis matiem. Viņa skatiens kļuva skarbs, kad viņš lūkojās uz mani.
- Tu taču neraizējies par viņu, vai ne, zeltenīt? Tas ir lieki. Džeimijs atlaida manus matus un privātīpašnieciski satvēra plecus.
- Zini, es to domāju nopietni, viņš klusi sacīja. Es tevi pasargāšu. No viņa vai no jebkura cita. Līdz pēdējai asins lāsei, mo duinne.
- Mo duinne? es jautāju, mazliet satraukta par dedzību viņa balsi. Es nevēlējos būt atbildīga par jebkuru daudzumu viņa asiņu, kas izlietas, pirmo vai pēdējo lāsi.
- Tas nozīmē "mana brūnā". Viņš pacēla vienu matu šķipsnu pie lūpām un pasmaidīja ar tādu skatienu acīs, ka katra asins lāse manās dzislās sāka joņot straujāk. Mo duinne, viņš maigi atkārtoja. Es jau sen ilgojos tev to pateikt.
- Brūna ir diezgan vienmuļa krāsa, tā man vienmēr licies, es lietišķi sacīju, cenšoties mazliet aizkavēt notikumus. Man visu laiku bija sajūta, ka tieku griezta ātrāk, nekā vēlos.
Džeimijs, joprojām smaidīdams, papurināja galvu.
- Nē, es tā neteiktu, Armaliet. Nepavisam nav vienmuļa. Viņš abām rokām pacēla manus matus un izklāja uz delnas. Tie ir kā ūdens avotstrautā, kas burbuļo pāri akmeņiem. Tur, kur metas vilnis, tas ir tumšs, bet mazliet sudrabains virspusē, kur to apspīd saule.
Nervoza un nedaudz aizelsusies, es atrāvos, lai paņemtu ķemmi, ko biju nometusi uz grīdas. Atliecos un redzēju, ka Džeimijs uz mani cieši skatās.
- Es teicu, ka neprasīšu neko, ko tu nevēlies man teikt, viņš sacīja, un to nedarīšu, bet es pats redzu. Kolams domāja, ka tu varbūt esi angļu spiedze, lai arī viņš nespēja saprast, kāpēc tādā gadījumā tu neproti gēlu valodu. Dūgals sprieda, ka tu drīzāk varētu būt franču spiedze, varbūt meklējot atbalstu karalim Džeimsam. Bet viņš nespēja iedomāties, kāpēc tu tādā gadījumā esi viena.
- Un tu? es jautāju, stingrāk pavilkdama kādu nepakļāvīgu pinku. Kas, tavuprāt, es esmu?
Viņš pacēla galvu un vērtējoši mani noskatīja.
- Pēc skata tu varētu būt francūziete. Tev seja ar tādiem smalkiem kauliem, kādi mēdz būt dažām Anžū dāmām. Taču franču sievietēm parasti ir dzeltenīga sejas krāsa, bet tava āda ir kā opāls. Viņš lēnām ar pirkstu vilka pa manu atslēgkaulu, un es jutu, ka āda zem viņa pieskāriena svilst.
Pirksts aizslīdēja uz manu seju, no deniņiem līdz vaigam, atglaužot matus no auss. Paliku kā sasalusi zem šīs sīkās izpētes, cenšoties nekustināt viņa roku, kas aizskāra manu kaklu, ar īkšķi maigi glāstot auss ļipiņu.
- Zeltainas acis; tādas reiz esmu redzējis leopardam. Džeimijs papurināja galvu. Nē, zeltenīt. Tu varētu būt francūziete, bet neesi.
- Kā tu zini?
- Esmu daudz ar tevi runājis un arī klausījies. Dūgals domā, ka esi francūziete tāpēc, ka tu labi runā franciski ļoti labi.
- Paldies, es sarkastiski pateicos. Un tas, ka es labi runāju franciski, pierāda, ka es neesmu francūziete?
Džeimijs pasmaidīja un ciešāk saspieda manu kaklu.
- Vous parlez trиs bien bet ne tik labi kā es, viņš piebilda, atkal pārgājis uz angļu valodu. Pēkšņi Džeimijs palaida mani vaļā. Kad pametu pili, es gadu nodzīvoju Francijā un pēc tam divus gadus dienēju viņu armijā. Es protu pateikt, kuram franču valoda ir dzimtā. Un tava dzimtā valoda tā nav. Viņš lēnām nogrozīja galvu.
- Spāņu? Varbūt. Bet kāpēc? Spānijai Hailenda ir vienaldzīga. Vāciete? Nekādā gadījumā. Viņš paraustīja plecus. Lai kas tu būtu, angļi gribēs to noskaidrot. Viņi nevar pieļaut, ka apkārt klejo nezināmi cilvēki, kad klanos nav miera un princis Čārlzs ir gatavs ar kuģi ierasties no Francijas. Un viņu noskaidrošanas paņēmieni nav nekādi patīkamie. Es zinu, ko runāju.
- Un kā tad tu zini, ka es neesmu angļu spiedze? Tu teici, ka Dūgals tā domājis.
- Tas var būt, kaut arī tava angļu valoda ir drusku ērmota. Taču, ja tu būtu angliete, kāpēc biji ar mieru precēt mani, nevis devies atpakaļ pie savējiem? Tas bija vēl viens iemesls, kāpēc Dūgals lika man precēties, lai paskatītos, vai tu pagājušajā naktī muksi, kad lieta nonāks līdz kāzām.