- Bet es nebēgu. Un ko tas pierāda?
Džeimijs smējās un atlaidās gultā, ar roku piesedzis acis pret lampas gaismu.
- Pie joda, Armaliet, ja es zinātu. Sasodīts, ja es zinātu. Nav neviena saprātīga izskaidrojuma, ko lai par tevi domāju. Tu varētu būt no Mazajiem ļautiņiem, cik es zinu, viņš iesāņus palūrēja pa rokas apakšu, nē, laikam jau ne. Tu esi pārāk liela.
- Vai tu nebaidies, ka varu tevi nogalināt, kamēr tu naktī guli, ja nezini, kas es esmu?
Džeimijs neatbildēja, bet noņēma rokas no acīm, un smaids pletās platāks. Acis noteikti ir no Freizeru puses, es spriedu. Nav dziļi iegrimušas kā Makenzijiem, tās bija izvietotas savādā leņķī, tā ka augstie vaigu kauli lika tām izskatīties gandrīz iešķībām.
Nepūloties pacelt galvu, viņš atvēra krekla priekšu un izklāja audumu blakus uz gultas, atstājot augumu līdz pusei kailu. Tad izvilka no maksts dunci un pasvieda man. Tas nokrita man pie kājām.
Viņš atkal aizsedza ar roku acis un atgāza galvu, parādīdams vietu, kur tumšie rugāji pēkšņi izbeidzās, tieši zem žokļa līnijas.
- Tieši uz augšu, zem krūšu kaula, viņš ieteica. Ātri un akurāti, lai arī vajag drusku spēka. Rīkli pārgriezt ir vieglāk, bet loti šmucīgi.
Es pieliecos un pacēlu dunci.
- Ja es tev tagad pārgrieztu rīkli, tad tu būtu to pelnījis, es piebildu. Lecīgais mērglis.
Smaids zem saliektās rokas pletās vēl platāks.
- Armaliet?
Es sastingu ar dunci rokā.
- Kas ir?
- Es nomirtu laimīgs.
17 mēs satiekam ubagu
Nākamajā rītā pamodāmies diezgan vēlu, tāpēc saule jau bija augstu debesis, kad mēs izgājām no iebraucamās vietas, lai šoreiz dotos uz dienvidiem. Aplokā neredzēja gandriz neviena zirga, un ari mūsu virus nekur nemanīja. Es skaļā balsi nobrīnījos, kur visi palikuši.
Džeimijs pasmaidīja.
- Droši es nezinu, bet varu uzminēt. Sardze vakar aizjāja uz to pusi, viņš norādīja uz rietumiem, tāpēc es teiktu, ka Ruperts ar večiem pagriezies uz to pusi. Viņš norādija uz austrumiem.
- Lopi, redzot, ka joprojām neko nesaprotu, viņš īsi izmeta. Zemes īpašnieki un zemturi maksā sardzei par to, ka viņi uzmana un dabū atpakaļ nolaupītos lopus. Bet, ja sardze devusies uz rietumiem, uz Legkrimu, tad visi ganāmpulki austrumpusē ir neapsargāti nu vismaz daļēji. Tajā pusē ir Grāntu zemes, un Ruperts ir viens no labākajiem lopu zagļiem, ko pazīstu. Tie sekos viņam, kur vien viņš dosies, neizdvešot ne skaņas. Un, tā kā te nav nekā, ko darīt, tad laikam viņu urdījis nemiers.
Ari pats Džeimijs likās nemierīgs un gāja ātrā solī. Cauri virsājam vijās briežu taka, un iešana bija diezgan viegla, tāpēc man nebija grūti tikt līdzi. Pēc brīža mēs iznācām tīrelī, kur varējām iet blakus.
- Kā tad paliek ar Horoksu? es pēkšņi iejautājos. Legkrimas pieminēšana man atsauca atmiņā angļu dezertieri un iespējamos jaunumus. Tev taču vajadzēja ar viņu satikties Legkrimā, vai ne?
Džeimijs palocīja galvu.
- Jā. Bet tagad es nevaru turp jāt, jo gan Rendels, gan sardze devās turp. Pārāk bīstami.
- Vai kāds cits nevar uz Legkrimu doties tavā vietā? Vai tu nevienam neuzticies?
Džeimijs paskatījās uz mani un pasmaidīja.
- Nu, tev es uzticos. Tā kā tu pagājušajā nakti mani tomēr nenomušlji, laikam jau varu tev uzticēties. Tomēr baidos, ka viena tu uz Legkrimu doties nevari. Nē, ja nepieciešams, Mērtegs to izdarīs manā vietā. Bet, iespējams, ka man izdodas atrast citu izeju, tad jau redzēs.
- Tu uzticies Mērtegam? es pārjautāju. Man ar šo šmulīgo vīreli nebija īpaši draudzīgas attiecības, jo viņš, mani nolaupīdams, vairāk vai mazāk bija vainīgs pie pašreizējās ķezas. Tomēr Džeimiju ar Mērtegu, nenoliedzami, vienoja savdabīga draudzība.
- 0 jā. Viņš izbrīnīts uzmeta man skatienu. Mērtegs pazīst mani visu mūžu viņš laikam ir mana tēva otrās pakāpes brālēns. Viņa tēvs bija mans…
- Tu gribi teikt, ka viņš ir Freizers, es steigšus pārtraucu šo radniecības jautājumu šķetināšanu. Biju domājusi, ka viņš ir no Makenzijiem. Kad es tevi satiktu, viņš bija kopā ar Dūgalu.
Džeimijs piekrītoši pamāja ar galvu.
- Jā. Kad nolēmu atgriezties no Francijas, es atlaidu Mērtegam ziņu un lūdzu sagaidīt mani piekrastē. Lūpas savilkās šķībā smaidā. Redzi, es nezināju, vai tas, kurš mēģināja mani piebeigt, nav Dūgals. Un katram gadījumam es nevēlējos viens pats satikties ar vairākiem Makenzijiem. Man nebija patikas beigt dzīvi viļņos, kas mani izskalotu Skajas krastā, ja tas viņiem bija padomā.
- Skaidrs. Tātad Dūgals nav vienīgais, kas paļaujas uz aculieciniekiem.
Džeimijs pamāja ar galvu.
- Liecinieki ir ļoti noderigi.
Tīreļa otrā pusē slējās šķību klinšu virkne, ilgstošā šļūdoņu staigāšana šurpu turpu bija tajās atstājusi rētas un iedobumus. Dziļākajos bija salijis lietus, un šos mazos ezeriņus ieskāva biezi saauguši dadži, biškrēsliņi un spirejas, kuru ziedi atspoguļojās rāmajā ūdenī.
Šīs sterilās bezzivju ūdens bedres izraibināja ainavu un kļuva par •.lazdiem neuzmanīgiem ceļotājiem, kas tumsā itin viegli varēja iekrist kadā no tām, un tad nelaimīgais bija spiests pavadīt nakti tīreli slapjumā un neērtībās. Mēs apsēdāmies pie vienas tādas lāmas ieturēt maltīti, kas sastāvēja no maizes un siera.
Šajā ezeriņā vismaz mājoja putni: bezdelīga noplanēja tuvu ūdens virsmai, lai padzertos, tārtiņi un kuitalas ar garajiem knābjiem taustīja dubļaino krastu zemi, meklējot kukaiņus.
Es iemetu dubļos putniem maizes drusciņas. Kuitala aizdomīgi noskatīja vienu, bet, kamēr domāja, aša bezdelīga aizšāvās tai gar pašu knābi, paķēra maizi un aizbēga. Kuitala sabužināja spalvas un atkal saka čakli rakņāties pa dubļiem.
Džeimijs parādīja man tārtiņu, kas netālu no mums klaigāja, vilkdams pa zemi spārnu, it kā tas būtu lauzts.
- Viņam te kaut kur tuvumā ir ligzda, es teicu.
- Tur. Viņam vajadzēja rādīt vairākas reizes, līdz es beidzot ligzdu ieraudzīju seklu iedobi diezgan atklātā vietā, bet četras plankumainās olas tik ļoti līdzinājās lapām piebirušajam krastam, ka, samirkšķinājusi acis, es atkal tās pazaudēju.
Paņēmis nūju, Džeimijs viegli pabikstīja ligzdu, izkustinot vienu olu. Tārtiņu māte satraukta gandrīz nostājās viņam ceļā. Džeimijs pietupās un vairs nekustējās, ļaujot putnam klaigāt un šaudīties uz priekšu un atpakaļ. Tad gaisā kaut kas nozibēja un viņš turēja putnu rokā, kas pēkšņi sastinga.
Viņš runāja ar putnu gēlu valodā, kaut ko šņāca un ar vienu pirkstu glāstīja mīksto, lāsumaino muguriņu. Tārtiņš lielajā rokā izskatījās maziņš un pilnīgi sastindzis, pat atspulgi viņa apaļajās acīs likās nekustīgi.
Džeimijs saudzīgi nolika tārtiņu zemē, bet tas nekustējās, līdz viņš pateica vēl dažus vārdus un lēnām putna priekšā pavicināja roku. Tad tārtiņš aši palēcās un iemuka zālē. Džeimijs noskatījās, kā spārnainis aizskrien, un gluži neapzināti pārkrustījās.
- Kāpēc tu tā darīji? es gribēju zināt.
- Ko? Viņš satrūkās; mani, šķiet, viņš bija aizmirsis.
- Tu pārmeti sev krustu, kad putns aizlidoja. Es gribēju zināt, kāpēc.
Džeimijs, mazliet samulsis, paraustija plecus.