- Ak nu. Tikai tāda veca pasaka. Par to, kāpēc tārtiņi tā kliedz un vaimanā pie savām ligzdām. Viņš pamāja uz ezeriņa otru krastu, kur cits tārtiņš uzskatāmi demonstrēja to, par ko Džeimijs stāstīja. Domās nogrimis, viņš kādu bridi vēroja putnu.
- Tārtiņiem ir dzemdībās mirušu sieviešu dvēseles, viņš sacīja un bikli iesāņus paskatījās uz mani. Ļaudis stāsta, ka viņi tā klaigā un skraida ap savu ligzdu, jo netic, ka mazie patiešām izšķīlušies; viņi vienmēr sēro par zaudēto vai meklē pamesto bērnu. Džeimijs notupās pie ligzdas un bikstīja ar nūju ovālo olu, pamazām to pagriežot tā, ka smailais gals rādija uz ligzdas vidu tāpat kā pārējām olām. Viņš palika tupus pat tad, kad ola bija atlikta atpakaļ, ielicis nūju klēpī un skatīdamies pāri ezera rāmajam ūdens klajam.
- Laikam jau tikai tāds ieradums, viņš pēc brīža atkal ierunājās. Es to izdarīju, kad biju daudz jaunāks, kad pirmo reizi dzirdēju šo stāstu. Protams, es neticēju, ka viņiem ir dvēsele, pat toreiz, bet zini, mazliet cieņas… Džeimijs pacēla skatienu pret mani, un pēkšņi viņa lūpas savilkās smaidā. Tagad esmu to darījis tik bieži, ka pat neievēroju. Zini, Skotijā ir daudz tārtiņu. Viņš piecēlās un aizsvieda nūju. Ejam tālāk; es gribu parādīt tev kādu vietu, netālu no virsotnes. Viņš saņēma manu elkoni, lai palīdzētu tikt laukā no ieplakas, un mēs devāmies augšup pa nogāzi.
Es biju dzirdējusi, ko viņš teica vaļā palaistajam tārtiņam. Kaut ari gēlu valodā sapratu tikai dažus vārdus, seno sveicienu biju dzirdējusi pietiekami bieži, lai tagad to pazītu. Lai Dievs tev stāv klāt, māt.
Jauna, dzemdībās mirusi māte. Bērns palicis dzīvs. Es pieskāros Džeimija rokai, un viņš palūkojās uz mani.
- Cik vecs tu toreiz biji? es jautāju.
Viņš veltīja man ašu smaidu.
- Astoņi gadi. Katrā ziņā no krūts jau biju atšķirts.
Pēc tam viņš klusēdams veda mani kalnā. Tagad mēs bijām iznākuši lēzenos, ar viršiem noaugušos pakalnos. Aiz tiem ainava spēji mainījās, likās, ka starp kalnu kļavām un lapeglēm burtiski no zemes iznirušas milzīgas granīta bluķu kaudzes. Mēs pārgājām kalna kaupri un atstājām aiz muguras ezeriņus ar raudošajiem tārtiņiem.
Saule karsēja arvien stiprāk, un apmēram pēc stundu ilgas laušanās i auri brikšņiem kaut ari Džeimijs bija tas, kurš atbrīvoja ceļu, es |utos piekususi.
Sameklējām ēnainu vietiņu kailas klints pakājē. Tā man nedaudz .itgādināja to vietu, kur biju satikusi Mērtegu un šķīrusies no kapteiņa Rendela. Te tomēr bija patīkami. Džeimijs teica, ka mēs esot vieni, |d visapkārt nepārtraukti dziedāja putni. Ja kāds tuvotos, gandrīz visi putni pārtrauktu dziedāt, tikai sīļi un kovārņi kliegtu spalgus trauksmes brīdinājumus.
- Vienmēr slēpies mežā, Ārmaliet, Džeimijs deva man padomu.
Ja pati nekustēsies, tad putni tev ļoti laicīgi dos ziņu, ka kāds tuvojas.
Viņš rādīja man sīli, kurš kokā mums virs galvas ķērca, un, pagriežot galvu, mūsu skatieni sastapās. Un mēs sēdējām kā sastinguši i/stieptas rokas attālumā, tomēr nesaskaroties, gandrīz pat neelpojot. Pēc kāda laiciņa mēs sīlim apnikām un tas aizlaidās. Džeimijs pirmais novērsās, viņš tik tikko manāmi drebēja, it kā viņam saltu.
Sēņotnē zem papardēm balti vīdēja sēņu bārkstainās cepurītes. Džeimijs pastiepa taisnu rādītājpirkstu, norāva vienai cepurīti un, apdomājot nākamos vārdus, šķirstīja sporu lapiņas. Kad viņš runāja, rūpīgi izvēloties vārdus kā tagad -, tad gandrīz zaudēja vieglo skotu akcentu, kas parasti bija jūtams viņa valodā.
- Es nevēlos… tas ir… es negribu teikt… Džeimijs pēkšņi pacēla acis un bezpalīdzīgi pasmaidīja. Es tikai negribēju tevi aizvainot, ja izklausītos, it kā tev ir liela pieredze ar vīriešiem. Bet būtu muļķīgi izlikties, ka tu šajās lietās neesi gudrāka par mani. Es gribēju pajautāt, lūk, ko, vai tā ir… parasti? Tā kā mums, kad es tev pieskaros, kad tu… guli ar mani? Vai starp sievieti un vīrieti vienmēr ir tā?
Par spīti saraustītajam jautājumam, es skaidri sapratu, ko viņš domā. Gaidot atbildi, Džeimijs tieši un atklāti raudzījās man acīs. Es gribēju novērsties, bet nevarēju.
- Apmēram tā ir bieži, es teicu, bet tad man vajadzēja apklust, lai noklepotos. Bet nē. Nē, tas nav… parasti. Man nav ne jausmas, kāpēc, bet nav. Tas ir… citādi.
Džeimijs mazliet atslāba, it kā es būtu apstiprinājusi kaut ko tādu, ko viņš ļoti gribējis zināt.
- Es jau tā domāju. Gulējis ar sievietēm es neesmu, bet… ē… esmu daudzas aizskāris. Viņš bikli pasmaidīja un papurināja galvu. Tas nav bijis tā, tas ir, agrāk esmu sievieti apskāvis un skūpstījis un… nu. Viņš pamāja ar roku, it kā nodzēšot un. Tas nudien bija ļoti patīkami. Sirds sitās kā negudra, elpa aizrāvās un tā tālāk. Bet tas nepavisam nebija tā, kā apskaujot un skūpstot tevi. Man likās, ka viņa acis ir ezeru un debess krāsā un ari tikpat dziļas.
Džeimijs pastiepa roku un pieskārās manai apakšlūpai, viegli novelkot tai gar malu.
- Viss sākas tāpat, bet pēc brīža, viņš runāja ļoti klusi, it kā es pēkšņi rokā turētu dzīvu liesmu. Pieskāriens, pirkstam slīdot pa lūpu līniju un glāstot zodu, kļuva stiprāks. Un vienīgais, ko es gribu, ir mesties iekšā, lai tā mani aprij.
Iedomājos, ka vajadzētu pastāstīt, ka viņa pieskāriens apsvilina manu ādu un pilda manas dzīslas ar uguni. Bet es jau liesmoju un kvēloju kā lāpa. Es aizvēru acis un jutu svelošo pieskārienu virzāmies uz vaigu, deniņiem, ausi, kaklu, un, kad Džeimija rokas apskāva manu vidukli un pievilka ciešāk, es nodrebēju.
Izskatījās, ka Džeimijs skaidri zina, kurp mēs ejam. Beidzot viņš apstājās milzīgas, apmēram divdesmit pēdas augstas klints piekājē, kuru kā kārpas klāja akmens puni un sagraizīja dziļas plaisas. Tajās bija iesakņojušies biškrēsliņi un mežrozes un viļņojās kā pārdroši izkārti dzelteni karodziņi pret akmeni. Džeimijs saņēma manu roku un ar galvu norādīja uz klints sienu, kas slējās mums priekšā.
- Redzi pakāpienus, Armaliet? Kā tu domā, vai tiksi augšā? Patiesībā pakāpieni bija neskaidri nojaušami izciļņi, kas ar klints sienu veidoja taisnu leņķi. Daži no pakāpieniem bija plakani, pēc skata diezgan droši, bet daži tikai tādi izvirzījumi, kur ķērpjiem uzmesties. Es nezināju, vai pakāpieni radušies dabiskā ceļā vai tiem kāds palīdzējis, bet pieļāvu, ka varbūt tomēr ir iespējams pa tiem uzrāpties augšā pat garos svārkos un cieši piegulošā ņieburā.
Vairākkārt paslīdot, saskrāpējoties un Džeimijam šad tad no mugurpuses piepalīdzot, man izdevās tikt augšā kraujā, tur es apstājos, lai pavērtos apkārt. Skats bija pasakains. Austrumos pacēlās tumšs klinšu masīvs, bet tālu lejā, dienvidu pusē, kalni lēzeni noslīga plašā, kailā tīreli. Klints virsotne no visām pusēm liecās uz iekšu, vidū izveidojot seklu bļodu. Bļodas centrā melnēja aplis ar apdegušu un kvēpiem aplipušu zaru paliekām. Tātad mēs šeit nebijām pirmie apmeklētāji.
- Vai tu pazīsti šo vietu? Džeimijs nostājās mazliet iesāņus, vēroja mani un baudija manu sajūsmu. Viņš ar nožēlu paraustīja plecus.
- O jā. Es šajā Hailendas daļā pazīstu gandrīz visas vietas. Nāc šurp, varēsi te apsēsties un redzēt ceļu, kurš iet gar kalnu. No šejienes bija redzama ari iebraucamā vietā; lielā attāluma dēļ tā bija sarāvusies un atgādināja no spēļu klucīšiem celtu leļļu namiņu. Pie ceļa zem kokiem ganījās daži sapīti zirgi, kas, no šejienes raugoties, bija tikai mazi brūni un melni zirnīši.
Virsotnē koki neauga un saule karsēja man muguru. Mēs sēdējām blakus, kājas pārkāruši pāri klints malai, un draudzīgi dzērām no vienas pudeles alu, ko Džeimijs pirms došanās ceļā bija saprātīgi izcēlis no akas iebraucamās vietas pagalmā.