Koku te nebija, bet mazāki augi, kas spēja atsperties šajās bīstamajās spraugās un laist saknes plānajā augsnes kārtiņā, šur tur bija izdīguši un drosmīgi cēlās augšup pretī karstajai pavasara saulei. Mazs margrietiņu pudurītis bija patvēries klints aizvējā netālu no manas rokas, es to pastiepu un vienu ziediņu noplūcu.
Kaut kas klusi iedūcās, ziediņš nolēca no kātiņa un nokrita man uz ceļa. Es stulbi blenzu uz to, bet prāts nespēja izskaidrot šo ērmoto uzvedību. Džeimijs, kura reakcija bija nesalīdzināmi ātrāka par manējo, jau gulēja uz vēdera zemē.
- Gulies! viņš pavēlēja. Lielā roka satvēra manu elkoni un norāva zemē blakus viņam. Kad ievēlos sūklim līdzīgajā sūnā, es ieraudzīju sev virs galvas klints spraugā iestrēgušu bultu, kuras gals vēl šūpojās.
Es sastingu, baidoties pat paskatīties apkārt, un mēģināju vēl ciešāk piespiesties pie zemes. Džeimijs nekustīgi gulēja man blakus, tik rāms, it kā pats būtu akmens. Pat putni un kukaiņi šķita aprāvuši savas dziesmas, gaiss stinga, elpu aizturējis un gaidpilns. Pēkšņi Džeimijs sāka smieties.
Viņš piecēlās sēdus un, sagrābis bultu aiz kāta, uzmanīgi izvilka no klints spraugas. Es redzēju, ka bultai bija piesietas iešķeltas dzeņa astes spalvas un zem tām puscollu platā joslā bija uztīts zils diegs.
Nometis bultu malā, Džeimijs pielika rokas taurītē pie mutes un iekliedzās, pārsteidzoši labi atdarinādams zaļās dzilnas kliedzienu. Tad nolaida rokas un gaidīja. Pēc brīža kaut kur no ielejas atskanēja atbildes sauciens, un Džeimija seja atplauka platā smaidā.
- Tavs draugs? es mēģināju minēt. Viņš pamāja ar galvu, skatiens nenovērsās no šaurās takas uz klints.
- Hjū Manro, ja vien kāds cits nav sācis taisīt tādas pašas bultas.
Mēs vēl mirkli pagaidījām, bet neviens uz takas neparādījās.
- Ā, Džeimijs klusi izsaucās un apcirtās tieši istajā brīdī, lai nostātos aci pret aci ar galvu, kas lēnām cēlās pāri klints malai mums aiz muguras.
Lūpas galvai savilkās smaidā, kas pauda prieku un atklāja šķībus zobus, bet seja staroja sajūsmā, ka izdevies mūs pārsteigt. Galva pati atgādināja ķirbi, un šo līdzību vēl pastiprināja oranži brūnā, sasprēgājusī āda, kas sedza ne tikai seju, bet arī visu apaļo, kailo pauri. Taču jāsaka, ka nav daudz ķirbju, kas varētu lepoties ar tādu leknu bārdas kušķi, nedz arī ar tādām spoži zilām acīm. Zem bārdas parādījās rokas ar strupiem pirkstiem un netīriem nagiem un veikli uzrāva augšā klauna augumu vispārējai apskatei.
Visumā ķermenis atbilda galvai, jo stipri atgādināja Helovīna rūķi. Ļoti plati, bet uzkumpuši un slīpi pleci, viens ievērojami augstāks par otru. Arī viena kāja šķita mazliet īsāka par otru, piešķirot negaidītajam viesim tādu kā lēkājošu, nevienmērīgu gaitu.
Manro, ja viņš patiešām bija Džeimija draugs, kā likās, bija ģērbies kārtu kārtās savilktās lupatās, ogās krāsots izbalējis audums spiedās laukā pa plīsumiem bezveidīgā apģērba gabalā, kas varētu būt sieviešu uzsvārcis.
Pie jostas viņam nebija sporana arī pati josta nebija nekas vairāk par apspurušu auklas galu, no kuras ar galvām uz leju nokarājās divi spalvaini ķermeņi. Tā vietā viņam pār krūtīm bija pārmests biezs, pārsteidzoši labs, ja salīdzināja ar pārējo apģērbu, ādas maks. Pie i.i siksnas šūpojās vairāki mazi metāla piekariņi: ar reliģiju saistītas medaļas, militāri apbalvojumi, varbūt vecas uniformas pogas, nodilusas monētas, kurās izdurti caurumi un kuras piešūtas pie siksnas, un t ris vai četri mazi taisnstūra formas metāla gabaliņi, apsūbējuši pelēki un ar ieskrāpētām mīklainām zīmēm.
Džeimijs piecēlās kājās brīdī, kad šis ērmotais radījums bez trokšņa pārlēca pāri klintsradzēm, kas viņus šķīra, un abi vispirms sirsnīgi apskāvās, tad sāka stipri zvetēt viens otram pa muguru, veicot savādu vīriešu apsveicināšanās rituālu.
- Kā tad klājas Manro namā? apvaicājās Džeimijs, beidzot atkāpies, lai apskatītu savu veco draugu.
Manro nolieca galvu un smaidīdams izdvesa dīvainu klakšķinošu troksni. Tad, savilcis uzacis, pamāja uz mani un noplivināja savas īsās roķeles jocīgā, graciozā, jautājošā žestā.
- Mana sieva, Džeimijs pavēstīja un viegli pietvīka, vienlaikus sakautrējies un lepns par šādu iepazīstināšanu. Apprecējos tikai pirms divām dienām.
Pēc šīm ziņām Manro smaids papletās vēl platāks, un viņš izpildija ārkārtīgi sarežģītu, graciozu paklanīšanos, kurā ietilpa aša rokas piesišana pie galvas, sirds un lūpām, un viņš beidza šo manevru gandrīz horizontālā stāvoklī uz zemes man pie kājām. Izpildījis šādu satriecošu vingrojumu, viņš veikli kā akrobāts pielēca kājās un atkal uzblieza Džeimijam pa muguru, šoreiz tas noteikti bija apsveikums.
Tad Manro rokas sāka dejot ārkārtīgi interesantu baletu, mājot uz sevi, tad uz mežu, uz mani un atkal uz sevi ar tādu žestu un kustību bagātību, ka es tik tikko spēju izsekot lidojošajām rokām. Biju jau agrāk redzējusi runājam kurlmēmus cilvēkus, bet nekad tik ātri un graciozi.
- Ak tad tādas tās lietas! Džeimijs iesaucās. Tagad bija viņa kārta "izdauzīt" draugam uz muguras apsveikumu. Nav brīnums, ka vīrieši kļūst imūni pret virspusējām sāpēm, es nospriedu. Tas noteikti ir no šīs nepārtrauktās klapēšanas.
- Viņš arī ir apprecējies, Džeimijs paskaidroja, pagriezies pret mani. Pirms sešiem mēnešiem, ar kādu atraitni o jā, ar resnu atraitni, viņš palaboja, atbildot uz izteiksmīgu Manro žestu, no Dabhlēras ciema, un viņai ir seši bērni.
- Cik jauki, es pieklājīgi paudu savu prieku. Vismaz izskatās, ka viņi dabū labi paēst. Es norādīju uz trušiem, kas karājās Manro pie jostas.
Viņš uzreiz atraisīja vienu līķi un sniedza man ar tādu starojošas labvēlības izteiksmi sejā, ka jutos spiesta to pieņemt, smaidot un cerot, ka dzīvnieciņa kažokā nemitinās blusas.
- Kāzu dāvana, Džeimijs paskaidroja. Pašā laikā, Manro. Tev arī jāpieņem no mums dāvana. To pateicis, viņš no sūnu gultas izcēla vienu alus pudeli un deva draugam.
Pieklājīgās izdarības beidzās ar to, ka mēs visi sēdējām un draudzīgi kopā tukšojām trešo pudeli. Džeimijs un Manro turpināja pļāpāt un tenkot, saruna nekādā ziņā nebija mazāk raita tāpēc, ka runāja tikai viens.
Es iesaistījos tikai retumis, jo nespēju saprast Manro roku zīmes, kaut ari Džeimijs darīja, ko varēja, gan tulkojot, gan paskaidrojot, lai arī es varētu piedalīties sarunā.
Vienā brīdī Džeimijs piedūra īkšķi pie taisnstūra svina gabaliņiem, kas rotāja Manro siksnu.
- Esi kļuvis likumīgs, ko? viņš jautāja. Vai arī tas paredzēts tikai gadījumiem, kad medījuma tā trūcīgāk? Manro klanījās un māja ar galvu kā rotaļu klauns.
- Kas tie tādi ir? es painteresējos.
- Bļembaki.
- Ak, protams! es iesaucos. Piedod, ka pajautāju.
- Tie nozīmē, ka viņam atļauts ubagot, Armaliet, Džeimijs paskaidroja. Atļauja derīga tikai vienas draudzes robežās un tikai vienu dienu nedēļā. Katrai draudzei ir sava emblēma, lai vienas draudzes ubagi nevar paņemt pārāk daudz dāvanu no citas.
- Šķiet, sistēma ir diezgan elastīga, es sacīju, skatīdamās uz Manro četriem svina piekariņiem.
- Ak, nu redzi, Manro nav parasts gadījums. Viņš brauca jūrā un krita turku gūstā. Daudzus gadus viņš noairēja uz galeras un vēl dažus nodzīvoja verdzībā Alžīrā. Tur viņš zaudēja mēli.