- Vai to… izgrieza? Mani viegli šķebināja.
Likās, ka Džeimiju šī doma neuztrauc, bet viņš Manro pazina jau
sen.
- Nūjā. Un salauza kāju. Muguru ari, Manro? Nē, Džeimijs izlaboja, noskatījies vairākas Manro rādītas zīmes, muguras lūzums bij nelaimes gadījums, kad viņš lēca no mūra Aleksandrijā. Taču pēdas… tas gan bij turku darbs.
Es nemaz nevēlējos to zināt, bet likās: gan Džeimijs, gan Manro vai mirst aiz vēlmes man šo gadījumu izstāstīt.
- Labi, es samierinājos. Kas notika ar pēdām?
Ar zināmu lepnumu Manro norāva apvalkātās koka tupeles un zeķes, parādot platas, izgriezušās pēdas ar sabiezējušu un sasprēgājušu ādu, uz kuras balti plankumi mijās ar koši sarkaniem.
- Verdoša eļļa, Džeimijs stāstīja. Tādā veidā viņi mēģina piespiest sagūstītos kristiešus pāriet musulmaņu ticībā.
- Izskatās, ka tas ir ļoti iedarbīgs līdzeklis, es sacīju. Un tāpēc viņš drīkst ubagot vairākās draudzēs? Lai atmaksātu par mokām, kas ciestas kristietības dēļ?
- Nūjā, tieši tā. Džeimijs acīm redzami ļoti priecājās, ka tik ātri spēju novērtēt situāciju. Manro ar vēl vienu dziļu paklanīšanos pauda savu apbrīnu, un tam sekoja ļoti izteiksmīgas, ja arī ne visai pieklājīgas, roku kustības, kas, cik sapratu, slavināja manus fiziskos dotumus.
- Paldies, vecais. Nūjā, es noteikti ar viņu lepošos. Džeimijs, redzot manas savilktās uzacis, taktiski pagrieza Manro tā, lai viņa mugura būtu pret mani un lidojošie pirksti paslēpti. Un tagad pastāsti man, kas notiek ciemā.
Abi vīri savirzījās tuvāk un ar pieaugošu dedzību turpināja vienpusējo sarunu. Tā kā Džeimija daļa aprobežojās tikai ar rūcieniem un izsaucieniem, kas apliecināja interesi, es maz ko nojautu par runātā saturu, tāpēc kavēju laiku, pētot sikos klinšu augus, kas spraucās ārā no laktai līdzīgā akmens, uz kura sēdējām.
Biju pielasījusi pilnas kabatas ar žibulīšiem un raudeni, kad abi beidzot bija izrunājušies un Hjū Manro piecēlās, lai ietu projām. Pēdējo reizi paklanījies man un iebelzis pa muguru Džeimijam, viņš aizšļūca līdz klints malai un pazuda tik veikli, kā viens no nelegāli nomedītajiem trušiem iespruktu savā alā.
- Tev nu gan ir vienreizīgi draugi, es teicu.
- Nūjā. Hjū ir lāga zellis. Pērn es ar viņu un vēl dažiem biju medībās. Kļuvis par likumīgu ubagu, viņš tagad darbojas viens, bet pienākumi liek viņam pārvietoties pa vairākām draudzēm; viņš zina visu, kas notiek starp Ardagu un Česthilu.
- Arī to, kur atrodas Horokss? es minēju.
Džeimijs palocīja galvu.
- Nūjā. Un viņš aiznesīs no manis viņam ziņu par tikšanās vietas maiņu.
- Tas visai glīti apved ap stūri Dūgalu, es secināju. Ja viņam būtu ienācis prātā paturēt tevi ķīlā par Horoksa liecību.
Džeimijs atkal piekrītoši pamāja ar galvu, un viens lūpu kaktiņš savilkās smaidā.
- Nūjā, apmēram tā.
Arī šoreiz jau tuvojās vakariņu laiks, kad atgriezāmies iebraucamajā vietā. Taču tagad pagalmā stāvēja Dūgala lielais melnis un pieci citi zirgi un apmierināti gremoja sienu.
Dūgals pats krogā ar skābu alu skaloja ceļā pieputējušo rīkli. Viņš pamāja man ar galvu un strauji pagriezās, lai apsveicinātos ar māsasdēlu. Taču viņš neko neteica, tikai stāvēja un, galvu piešķiebis, pētoši raudzījās uz Džeimiju.
- Ak tā, viņš beidzot apmierināti noteica kā cilvēks, kurš uzminējis grūtu mīklu. Tagad es zinu, ko tu man atgādini, puis. Tad viņš pagriezās pret mani.
- Vai esi kādreiz redzējusi briedi, kad beidzas riesta laiks, zeltenīt? viņš sazvērnieciski jautāja. Šie nabaga lopiņi vairākas nedēļas ne ēd, ne guļ, tam neatliek laika, jo jādzen projām citi tēviņi un jāapkalpo mātītes. Riesta laika beigās no viņiem palikuši tikai kauli un āda. Viņiem ir dziļi iegrimušas acis, un vienīgais no locekļiem, kas nedreb no noguruma, ir…
Pēdejie vārdi pazuda rēcienu kori, kad Džeimijs rāva mani augšā pa kāpnēm. Lejā uz vakariņām mēs negājām.
Krietni vēlāk, jau pusmiegā, es jutu Džeimija roku apskaujam manu vidukli un silto elpu skaram kaklu.
- Vai tas kādreiz pāries? Vai es kādreiz tevi negribēšu? Viņa roka pastiepās, lai glāstītu manas krūtis. Pat tad, kad tikko esmu tevi palaidis vaļā, es tik ļoti tevi alkstu, ka krūtis sažņaudzas un pirksti kņud, kā gribu tev pieskarties.
Džeimijs saņēma tumsā manu seju un ar īkšķiem glāstīja uzacu lokus.
- Kad turu tevi rokās un jūtu, ka tu, tā drebot, gaidi, lai es tevi paņemu… Ak kungs, es gribu sagādāt tev prieku, līdz tu zem manis sāc kliegt un atveries man. Un, kad es gūstu baudu no tevis, man ir sajūta, ka caur savu daiktu esmu devis tev savu dvēseli.
Džeimijs uzvēlās man virsū un pavēra manas kājas, es mazliet sarāvos, kad viņš ienāca manī. Viņš klusi iesmējās:
- Jā, man arī drusku sūrst. Vai tu gribi, lai es pārtraucu? Par atbildi es aptvēru viņa gurnus ar kājām un pievilku tuvāk.
- Vai tu varētu? es jautāju.
- Nē. Nevaru.
Mēs abi sākām smieties un lēnām šūpojāmies, tumsā lūpas un pirksti taustīja viens otra augumu.
- Tagad es saprotu, kāpēc baznīca to sauc par sakramentu, Džeimijs sapņaini sacīja.
- Šito? Es satrūkos. Un kāpēc?
- Nu, vismaz par svētumu, viņš turpināja. Kad esmu tevī, es jūtos kā pats Dievs.
Es tik skaļi smējos, ka Džeimijs gandrīz izslīdēja ārā. Viņš pārtrauca un sagrāba manus plecus, lai es paliktu mierā.
- Kas tur tik smieklīgs?
- Man grūti iedomāties, ka Dievs darītu kaut ko tādu.
Džeimijs atsāka kustēties.
- Nu, ja jau Dievs radījis cilvēku pēc savas līdzības, es iedomājos, ka viņam ari tas ir. Un viņš sāka smieties, atkal zaudēdams ritmu. Kaut arī tu ne visai atgādini Svēto Jaunavu, Armaliet.
Mēs apskāvušies kratījāmies smieklos, tad atraisījāmies un aizvēlāmies katrs uz savu pusi.
Atguvies Džeimijs uzplikšķināja man pa gurnu.
- Nometies uz ceļiem, Armaliet.
- Kāpēc?
- Ja tu neļausi man būt garīgam šajā lietā, tad tev vajadzēs samierināties ar manu pirmatnējo dabu. Es būšu zvērs. Viņš iekoda man kaklā. Vai tu gribi, lai es kļūstu par zirgu, lāci vai suni?
- Par ezi.
- Par ezi? Un kā tad eži mīlējās? viņš noprasīja.
Nē, es domāju. Es to nevarēšu. Nespēšu. Bet es to izdarīju.
- Ļoti uzmanīgi, es atbildēju, bezpalīdzīgi ķiķinot. Tā, tagad mēs zinām tikai to, cik vecs viņš ir, es nodomāju.
Džeimijs sakņupa, sēkdams no smiekliem. Beidzot viņš apvēlās un nostājās uz ceļiem, meklēdams uz galda kramu. Kad dakts iedegās un liesma cēlās augstāk, viņš istabas tumsā kvēloja kā sarkans dzintars.
Džeimijs atkal nometās gultas kājgalī, raudzīdamies manī ar smaidu, jo es, joprojām atlaidusies spilvenos, raustījos smieklos. Viņš ar delnas virspusi paberzēja seju un pieņēma tēloti bargu izteiksmi.
- Labi, sieviete. Redzu, ka pienācis laiks man likt lietā savu vīra varu.
- Ak tā?
- Jā. Viņš metās uz priekšu, sagrāba manus gurnus un paplēta. Es iespiedzos un mēģināju pacelt tos uz augšu.
- Nē, tā nedari!
- Kāpēc ne? Viņš visā garumā gulēja man starp kājām un skatījās uz mani. Rokas cieši turēja manus gurnus, neļaujot man tos saspiest.
- Nu saki, Armaliet! Kāpēc tu negribi, lai es to daru? Džeimijs paberzēja vaigu gar manas ciskas iekšpusi, asie rugāji skrāpēja maigo ādu. Esi godīga. Kāpēc ne? Viņš paskrāpēja otru pusi, liekot man spārdīties un izmisīgi locīties, lai izvairītos, bet bez panākumiem.