Es paslēpu seju spilvenā, kas pie mana pietvīkušā vaiga likās vēss.
- Nu, ja tev tā vajag zināt, purpināju, es nedomāju… nu, baidos, ka tas nav… nu, ož… Mana balss izgaisa neveiklā klusumā. Pēkšņi man starp kājām kaut kas sakustējās, kad Džeimijs piecēlās. Viņš apskāva manus gurnus, noguldīja vaigu uz ciskas un smējās, līdz asaras sāka tecēt pa vaigiem.
- Jēzus, Armaliet, viņš beidzot spēja pateikt, sprauslādams no līksmības, vai tad tu nezini, kas ir pirmais, ko dara, kad iepazīstas ar jaunu zirgu?
- Nē… Es biju pilnībā apjukusi.
Viņš pacēla vienu roku, parādot kušķi kanēļa krāsas matu.
- Pāris reižu ar padusi nobrauc lopam gar degunu, lai viņš ieož tavu smaku un pierod un lai nebaidās no tevis. Džeimijs paslējās uz elkoņiem, lūkodamies pāri vēdera un krūšu apaļumiem.
- Tā tev vajadzēja izdarīt ar mani, Armaliet. Tev jau pašā sākumā vajadzēja iebāzt manu degunu sev starp kājām. Tad es nebūtu tik tramīgs.
- Tramīgs!
Viņš nolieca galvu un tīšuprāt ar seju braukāja uz priekšu un atpakaļ, sprauslājot un pūšot, it kā bubinātu ar zirgu. Es locījos un spēru viņam pa ribām, ar tikpat lieliem panākumiem es būtu varējusi spert pa ķieģeļu sienu. Beidzot viņš atkal piespieda manus gurnus pie gultas un palūkojās augšup.
- Nu, Džeimijs sacīja tonī, kas noraidīja visus iebildumus, guli rāma.
Es jutos kaila, ieņemta, bezpalīdzīga un it kā būtu gatava sadalīties gabalos. Džeimija elpa uz manas ādas pārmaiņus bija te silta, te vēsa.
- Lūdzu, es teicu, nezinādama, ko es ar to domāju: "lūdzu, izbeidz" vai "lūdzu, turpini". Tas nebija svarīgi, jo viņš nedomāja beigt.
Mana apziņa izšķīda vairākās atsevišķās izjūtās: lina spilvena raupjums, kuru sadalīja izšūtas puķes; lampas petrolejas dvinga, kas jaucās ar vieglāku ceptas gaļas un alus aromātu, un vēl vieglāka svaiga vēsma no glāzē vīstošajām puķēm; vēsie sienas dēļi pret manu kreiso pēdu, stingrās rokas uz maniem gurniem. Izjūtas virmoja un saplūda kopā aiz
aizvērtajiem plakstiem kvēlojošā saulē, kas tūka un sarāvās un beidzot eksplodēja ar mēmu paukš, kas atstāja mani siltā un pulsējošā tumsā. Neskaidri dzirdēju, ka kaut kur ļoti tālu Džeimijs pieceļas sēdus.
- Nu, tā jau ir labāk, sacīja balss, vārdiem jaucoties ar elsām.
- Mazliet jāpapūlas, lai tevi pa īstam pakļautu, vai ne? Gulta nočīkstēja, kad viņš pārvietoja svaru, un es jutu, ka mani ceļi tiek vēl vairāk pavērti.
- Ceru, ka neesi tik beigta, kā izskaties, balss, kas turpināja runāt, tuvojās. Es izliecos uz augšu, izdvešot neartikulētu skaņu, kad ārkārtīgi jutīgie audi tika noteikti pakļauti jaunam uzbrukumam.
- Jēzus Kristus, es izgrūdu. Man pie auss kāds klusi iesmējās.
- Es tikai teicu, ka jūtos kā Dievs, Armaliet, viņš nopurpināja,
- nekad neesmu teicis, ka es tas esmu.
Un vēlāk, kad austošā saule sāka kliedēt lampas nespodro gaismu, es pamodos no plūstoša miega, lai dzirdētu, ka Džeimijs atkal murmina: Vai tas kādreiz pāries, Klēra? Tā gribēšana? Mana galva atslīga uz viņa pleca.
- Es nezinu, Džeimij. Patiešām nezinu.
18 kauja pie klints
Es vaicāju: Nu, ko kapteinis Rendels teica? Vienā pusē man jāja Dūgals, otrā Džeimijs, uz šaurā ceļa trijiem zirgiem blakus tik tikko pietika vietas. Ik pa laikam vai nu vienam, vai abiem maniem pavadoņiem vajadzēja atpalikt vai iecirst piešus zirgam sānos, ja negribēja brist zālē un krūmos, kas centās atkal pārņemt iemitās takas savā varā.
Dūgals pameta skatienu uz mani, tad atkal pievērsās ceļam, lai izvadītu zirgu ap lielu akmeni. Lūpās viņam lēnām iegūla ļauns smīns.
- Diez ko priecīgs nebij, viņš piesardzīgi atbildēja. Taču nezin, vai man vajadzētu atkārtot, tieši ko viņš teica-, droši vien pat tavai iecietībai pret rupjībām ir robežas, Freizera kundze.
Es palaidu gar ausīm izsmējīgo jauno uzrunu un arī slēpto apvainojumu, bet manīju, ka Džeimijs seglos saslienas.
- Cerams, ka viņš… ē… negrasās spert kādus soļus? es turpināju iztaujāšanu. Par spīti Džeimija mierinošajiem solījumiem, es redzēju ainas, ka no krūmiem izbrāžas koši sarkanos svārkos ģērbušies dragūni, apkauj skotus un mani aizstiepj uz Rendela midzeni pratināšanai. Man bija nepatīkama nojauta, ka Rendela izpratne par pratināšanu varētu būt, maigi sakot, visai radoša.
- Nedomāju vis, Dūgals īsi noraidīja šādu iespēju. Viņam ir nopietnākas raizes, kā medīt vienu klaiņojošu svešzemnieci, lai cik skaista viņa arī būtu. Viņš savilka vienu uzaci un paklanījās, it kā šis kompliments būtu domāts kā atvainošanās. Turklāt tik daudz prāta kapteinim ir, lai nekaitinātu Kolamu, nolaupot viņa radinieci, piebilde skanēja jau lietišķāk.
Radiniece. Jutu, ka pār muguru pārskrien sīki drebuli, kaut arī laiks bija silts. Makenziju vadoņa radiniece. Un, pats par sevi saprotams, radiniece arī Makenziju klana karavadonim, kas tik rāmi jāja man blakus. Tomēr es droši vien tagad biju saradojusies ar Freizeru klana vadoni lordu Lavetu, ar ietekmīgas franču abatijas abatu un Dievs zina cik daudziem citiem dažādiem Freizeriem. Nē, varbūt tiešām Džons Rendels nedomās, ka būtu vērts dzīt man pēdas. Galu galā tieši tas arī bija šī muļķīgā darījuma mērķis.
Zagšus palūkojos uz Džeimiju, kas šobrīd jāja pa priekšu. Mugura viņam bija taisna kā alkšņa vica, un mati saulē mirdzēja kā nospodrināta metāla ķivere.
Dūgals sekoja manam skatienam.
Nav nemaz tik slikti, vai ne? viņš jautāja, ironiski savilcis uzacis.
Pēc pāris dienām mēs bijām tīrelī izveidojuši nometni, kur pārlaist nakti, pie viena no savādajiem granīta atsegumiem, kuros šļūdoņi bija atstājuši baku rētām līdzīgas bedrītes. Visu dienu bijām pavadījuši ceļā, uz ātru roku, tāpat sēžot seglos, kaut ko iekoduši, nu visi priecājās, ka var apstāties un pagatavot siltas vakariņas. Sākumā mēģināju piedāvāt savu palīdzību, bet nerunīgie klana vīri, kuru uzdevums acīmredzot bija gādāt par maltīti, pieklājīgāk vai skarbāk manu piedāvājumu atraidīja.
Kāds no vīriem rīta pusē bija nomedījis briedi, un no gabala gaļas kopā ar rāceņiem un sīpoliem un. ko nu vēl viņš bija atradis sanāca gardas vakariņas. Apmierināti un vai plisdami no pārēšanās, visi sagūlās ap ugunskuru klausīties dziesmās un stāstos. Pārsteidzoši, bet mazajam Mērtegam, kurš reti atvēra muti, lai kaut ko bilstu, bija skaists, dzidrs tenors. Bija grūti pierunāt viņu uz dziedāšanu, bet pūles bija tā vērtas.
Es iekārtojos tuvāk Džeimijam, cenšoties atrast kādu ērtāku vietu sēdēšanai uz cietā granīta bluķa. Nometnes vieta bija izraudzīta klinšu atseguma malā, kur plašā, sarkanīga granīta laukumā daba bija izveidojusi piemērotu vietu pavardam un augsts dažādu akmeņu krāvums noderēja zirgu paslēpšanai. Kad apjautājos, kāpēc mēs neguļam tīreli sakuplojušajā pavasara zālē, kur ērtāk, Neds Gauens atbildēja, ka tagad mēs atrodamies netālu no Makenziju zemju dienvidu robežas. Un tas nozīmē, ka tepat ir ari Grāntu un Čizemu teritorijas.
- Dūgala izlūki ziņo, ka tuvumā neviena neesot, viņš teica, stāvēdams uz liela akmens un vērodams saulrietu, bet nekad nevar būt drošs. Ziniet, labāk piesargāties nekā pēc tam nožēlot.
Kad Mērtegs noteikti paziņoja, ka vairs nedziedās, Ruperts sāka stāstīt. Kaut ari viņam nepiemita Gvilina prasme skaisti izteikties, toties viņa stāstu krājums par fejām, spokiem, tannasg jeb ļaunajiem gariem un citiem Hailendas iemītniekiem, piemēram, ūdenszirgiem, bija neizsmeļams. Cik sapratu, šie radījumi apdzīvoja visas ūdenstilpes, bet īpaši bieži tie parādījās braslos un vietās, kur varēja tikt pāri strautiem, daudzi mitinājās arī ezeru dzīlēs.