- Ziniet, Lohgārva austrumu galā ir kāda vieta, viņš stāstīja, pārlaidis skatienu klātesošajiem, lai pārliecinātos, vai visi klausās, kura nekad neaizsalst. Tur allažiņ ir melns, pat tad, kad viss pārējais ezers ir pamatīgi aizsalis, jo tur ir ūdenszirga skurstenis.
Lohgārva ūdenszirgs, tāpat kā daudzi viņam līdzīgie, reiz bij nolaupījis jaunu meiteni, kas nāca pēc ūdens, un aizstiepa sev līdzi dzelmenī un padarīja par savu sievu. Nelaime piemeklēja jebkuru jaunavu vai, starp citu, arī vīru, kurš ūdensmalā satika zirgu un sadomāja ar to jāt, jo tas, kas reiz uzsēdies šim radījumam mugurā, zemē vairs netiek, un tā zirgs iebrien ezerā, pārvēršas par zivi un peld mājās ar nelaimīgo jātnieku, kas joprojām netiek prom no zirga.
- Ūdenszirgam ir zivs zobi, Ruperts stāstot kustināja plaukstu, atdarinādams zivs peldēšanu, tas pārtiek no gliemežiem, ūdenszālēm un aukstiem, slapjiem radījumiem. Viņam ir aukstas asinis, un viņam uguni nevajag, bet cilvēku sieviete, āreče, ir maķenīt siltāka. Te viņš man piemiedza ar aci un, klausītājiem par prieku, nekaunīgi palūrēja.
- Tā ūdenszirga sieva savās jaunajās mājās zem viļņiem bij nobēdājusies, nosalusi un izbadējusies, jo viņai diez kā nesmeķēja gliemeži un ūdenszāles. Tāpēc ūdenszirgs, būdams laipns pēc dabas, devās uz ezera krastu netālu no cilvēka mājas, kurš bija izslavēts kā labs namdaris. Kad virs nonāca pie upes un ieraudzīja skaistu zelta zirgu ar sudraba iemauktiem, kas saulē laistījās, viņš nespēja noturēties, satvēra iemauktus un uzkāpa zirgam mugurā.
Skaidrs, ka zirgs ienesa šo pa tiešo ūdenī un cauri dzelmei aizrāva uz savu auksto zivju māju. Tur viņš pateica namdarim: ja tas grib tikt brīvībā, tad jāuzbūvē labs pavards ar visu skursteni, lai ūdenszirga sieva var iekurt uguni, kur sasildīt rokas un uzcept zivis.
Labsajūtā samiegojusies, gaidīdama, kad varēšu iet pie miera, pat ja gulta bija tikai pār granīta bluķi izklāta sega, es biju nolikusi galvu Džeimijam uz pleca. Pēkšņi jutu, ka Džeimija augums saspringst. Viņš uzlika roku man uz kakla, brīdinot klusēt. Pārlaidu acis nometnei, man viss likās kārtībā, tomēr jautu sasprindzinājumu, kas kā pa gaisu bez vadiem izplatījās no viena vīra uz nākamo.
Palūkojusies Ruperta virzienā, redzēju, ka viņš, uztvēris Dūgala skatienu, tikko jaušami pamāj ar galvu, taču netraucēts turpināja stāstu:
- Tā namdaris darija, kā likts, jo viņam nebij izvēles. Bet ūdenszirgs turēja vārdu un izveda viru atpakaļ krastā netālu no mājām. Un tad sieva bij laimīga, viņai bij silti un viņa varēja pieēsties vakariņās ceptas zivis. Ūdens Lohgārva austrumu galā nekad neaizsalst, jo karstums, kas ceļas no ūdenszirga skursteņa, izkausē ledu.
Ruperts sēdēja uz akmens ar labo sānu pret mani. Runājot viņš pieliecās, it kā lai nevērīgi pakasītu kāju. Viņa kustībās nemanīja satraukumu, kad viņš satvēra nazi, kas gulēja zemē netālu no kājām, un veikli ielika to sev klēpī, kur tas pazuda kiltu krokās.
Es pavirzījos tuvāk Džeimijam un pieliecu viņa galvu, it kā man būtu uznākusi kāre pamīlēties.
- Kas ir? es čukstēju viņam ausī.
Viņš satvēra ar zobiem manu auss ļipiņu un tāpat čukstus atbildēja:
- Zirgi kļuvuši tramīgi. Kāds klīst apkārt.
Viens no vīriem piecēlās un aizsoļoja līdz klints malai atviegloties. Atgriezies viņš apsēdās citā vietā, blakus lopu dzinējam. Cits piecēlās un, ielūkojies katlā, paņēma gabaliņu brieža gaļas. Nometnē visu laiku kaut kas neuzkrītoši kustējās un pārvietojās, bet Ruperts tikai runāja.
Džeimija roku cieši apskauta, es uzmanīgi vēroju notiekošo un beidzot aptvēru, ka vīri virzās tuvāk saviem ieročiem. Visi viņi gulēja ar dunčiem, bet zobenus, pistoles un apaļos ādas vairogus, kurus sauc par "tvarogiem", parasti salika nelielās, glītās kaudzītēs netālu no nometnes ārējās malas. Džeimija pistoļu pāris kopā ar zobenu gulēja zemē dažas pēdas tālāk.
Redzēju, kā uz damascēta tērauda asmens dejo liesmu atspulgi. Abas pistoles bija vien ierastās "garstobrenes" ar raga spaliem, ko lietoja vairākums vīru, taču gan zobens, gan divrocis bija īpaši. Kādā atpūtas brīdī viņš bija man tos lepni rādījis, ar mīlestību grozīdams zaigojošos asmeņus.
Divrocis bija ietīts segā; varēju redzēt milzīgo T veida rokturi, kas bija rūpīgi apbērts ar smiltīm, lai būtu gatavs kaujai. Es to reiz pacēlu, bet milzenis man gandrīz izkrita no rokas. Džeimijs bija teicis, ka tas sverot tuvu pie piecpadsmit mārciņām.
Divrocis bija biedējošs un nāvīgs ierocis, turpretī palšs bija skaists. Divas trešdaļas no ieroča svara bija nāvējošas, zaigojošas, ar islāmisku ornamentu, kas vijās pa zilo tērauda asmeni līdz savītajam, ar sarkanu un zilu emalju klātajam rokturim. Biju redzējusi, ka Džeimijs to rotaļīgi vicina, vispirms ar labo roku, vingrinoties cīņā ar vienu no sargiem, vēlāk ar kreiso roku, spēkojoties ar Dūgalu. Vērot Džeimiju šajos apstākļos bija bauda ātrs un drošs cīnītājs, ar grāciju, ko vēl vairāk izcēla viņa augums. Bet no domas, ka šī prasme tiks likta lietā pa īstam, man mute izkalta sausa.
Džeimijs pieliecās pie manis, uzspieda zem zoda maigu skūpstu un, izmantodams situāciju, viegli pagrieza, lai es sēdētu ar seju pret vienu no akmens kaudzēm.
- Domāju, ka drīz, viņš sacīja, cītīgi mani skūpstīdams. Vai redzi to šauro spraugu klintī? Es redzēju nepilnu trīs pēdu augsta sprauga, ko veidoja divi kopā sakrituši klintsbluķi.
Viņš satvēra rokās manu seju un mīļi braucīja to ar degunu.
- Kad teikšu, ej, iesprūc tur un paliec. Vai tev ir nazis?
Džeimijs bija uzstājis, ka man jāpatur duncis, ko viņš tonakt iebraucamajā vietā bija man pasviedis, un neklausījās manos iebildumos, ka es nedz protu, nedz arī vēlos ar to rīkoties. Un, kad nonāca līdz uzstājībai, Dūgalam izrādījās taisnība Džeimijs bija stūrgalvīgs.
Sekas bija tādas, ka vienā no manas kleitas dziļajām kabatām atradās duncis. Pēc tam kad visu dienu tā svars nepatīkami atgādināja par savu esamību, sitoties man pret kāju, biju to piemirsusi. Džeimijs kā spēlējoties pārbrauca ar roku man pa kāju, pārbaudot, vai tas ir vietā.
Tad pacēla galvu kā kaķis, kas ošņā vēju. Palūkojoties augšup, es redzēju, ka viņš paskatās uz Mērtegu, tad atkal uz mani. Mazais vīriņš nekādi neizrādīja, ka sapratis, bet piecēlās un pamatīgi izstaipījās. Pēc tam apsēdās un nu jau par vairākām pēdām man tuvāk.
Mums aiz muguras tramīgi iezviedzās zirgs. It kā tikai gaidījuši šo signālu, uzbrucēji kliegdami izskrēja no klints aizsega un metās mums virsū. Viņi nebija angļi, kā es biju baidījusies, ne arī bandīti. Kalnieši, kas kliedza kā ļaunie gari. Laikam Grānti. Vai Kempbeli.
Rāpus es steidzos uz klinti. Atsitu galvu un nobrāzu ceļus, bet man izdevās iespiesties mazajā spraudziņā. Sirdij dobji sitoties, es, gandrīz sadūrusi pirkstus, sataustīju kabatā dunci. Man nebija ne jausmas, ko iesākt ar garo, briesmīgo nazi, tomēr jutos mazliet labāk, ka man tas ir. Spalā bija iestrādāts mēnesakmens, un bija tik mierinoši just šo mazo uzkalniņu savā plaukstā; vismaz zināju, ka tumsā esmu saņēmusi pareizo galu.
Kautiņš bija tik juceklīgs, ka no sākuma nemaz nesapratu, kas notiek. Mazo klajumiņu pildīja bļaujoši cilvēki, kas vēlās te uz vienu, te otru pusi, vārtījās pa zemi un skraidīja uz priekšu un atpakaļ. Par laimi, mans patvērums atradās sāņus no galvenā cīņas lauka, tāpēc šobrīd man briesmas nedraudēja. Pametusi skatienu apkārt, es pamanīju, ka ēnā, pie manas klints piespiedies, tupēja kāds mazs stāvs. Ciešāk saņēmu savu dunci, bet nākamajā mirklī pazinu Mērtegu.