Tātad tāds bija Džeimija skatiena vēstījums. Mērtegam bija dots rīkojums palikt malā un sargāt mani. Pašu Džeimiju es nekur neredzēju. Aktīvākā kaujas darbība risinājās ēnās starp klintīm, tuvāk pie ratiem.
Protams, tas noteikti arī bija uzbrukuma mērķis rati un zirgi. Cik varēju saskatīt dziestošā ugunskura gaismā, uzbrucēji bija organizēta banda, labi bruņoti un nebūt ne izsalkuši. Ja tie bija Grānti, tad, iespējams, viņi vai nu gribēja laupīt, vai atmaksāt par lopiem, ko Ruperts ar saviem draugiem pirms pāris dienām bija nozaguši. Kad Dūgals padzirdēja par šo pēkšņo laupīšanas gājienu, viņš nedaudz sapīka ne jau par zagšanas faktu, viņš tikai raizējās, ka lopi varētu mūs kavēt. Taču viņam bija izdevies gandrīz uzreiz kāda ciema tirgū tikt no tiem vajā.
Drīz kļuva skaidrs, ka uzbrucēju mērķis nav mums nodarit ko sliktu, tikai dabūt ratus un zirgus. Pāris uzbrucējiem tas arī izdevās. Es zemu pieliecos, kad neapseglots zirgs pārlēca pāri ugunskuram un nozuda tumšajā tīrelī, krēpēs tam karājās aurojošs vīrietis.
Vēl divi vai tris aizskrēja tāpat kājām, stiepjot pār muguru pa maisam ar Kolama graudiem; niknie Makenziji, skaļi sunidami zagļus gēlu valodā, viņiem sekoja. Spriežot pēc trokšņiem, kauja tuvojās noslēgumam. Tad ugunskura gaismā ievēlās liels pulks vīru un kautiņš atkal gāja vaļā.
Tas, ka šī ir nopietna cīņa, liecināja asmeņu zibēšana un fakts, ka dalībnieki nevis klaigāja, bet nikni ņurdēja. Pēdīgi es visu sapratu. Pašā vidū atradās Džeimijs un Dūgals, kuri kāvās, sastājušies ar mugurām kopā. Abi turēja savus zobenus kreisajā, dunci labajā rokā un dūra ar abiem, cik es varēju redzēt.
Viņus apstāja četri viri varbūt pieci, man ēnā sajuka skaits -, bruņojušies ar īsiem zobeniem, kaut arī vienam pie jostas karājās palšs un vēl diviem bija neizvilktas pistoles.
Tātad viņiem vajadzēja vai nu Dūgalu, vai Džeimiju, vai abus divus. Labāk dzīvus. Laikam jau, lai prasītu izpirkšanas naudu. Tāpēc tika izmantoti mazie zobeni, kas tikai ievainotu, nevis lielie, kas nozīmētu letālu iznākumu, vai pistoles.
Dūgalam un Džeimijam nebija šādu ierobežojumu, un viņi kārtoja rēķinus stingrā, drūmā apņēmībā. Mugura pret muguru viņi veidoja noslēgtu, draudīgu loku, nosedzot otra vājāko pusi. Kad Dūgals ar ievērojamu spēku trieca dunci uz augšu, es iedomājos, ka vārds "vājāks" varbūt nav tas piemērotākais.
Niknais, ņurdošais kamols, lamuvārdus bārstīdams, streipuļoja uz manu pusi. Es spiedos spraugā, cik dziļi vien varēju, bet iedobums bija tikai nepilnas divas pēdas dziļš. Ar acs kaktiņu uztvēru kustību. Mērtegs bija nolēmis piedalīties notiekošajā.
Gandrīz nespēju novērst skatienu no Džeimija, tomēr redzēju, ka mazais skots pavisam mierīgi izvelk pistoli, ar kuru līdz šim nebija šauts. Viņš rūpīgi pārbaudīja pistoles mehānismu, pabrauca ar ieroci sev pa piedurkni, uzlika uz apakšdelma un gaidīja.
Un gaidīja. Drebēju bailēs par Džeimiju, kurš bija atteicies no pieklājības un tagad mežonīgi cirta ar zobenu uz visām pusēm, atsitot divus vīrus, kuriem sejā skaidri bija rakstītas alkas pēc asinīm. Kāda joda pēc tas vīrelis nešauj? es nikni domāju. Un tad es sapratu. Gan Dūgals, gan Džeimijs atradās lodes ceļā. Atmiņā atausa fakts, ka krama pistoles reizēm nav īsti precīzas.
Nākamajā minūtē šis pieņēmums tikai apstiprinājās, kad viens no Dūgala pretiniekiem negaidīti metās uz priekšu un trāpīja viņam pa rokas locītavu. Asmens pāršķēla apakšdelmu visā garumā, un vadonis noslīga uz ceļa. Juzdams, ka tēvocis nokritis, Džeimijs atvilka savu zobenu un aši atkāpās divus soļus tālāk. Lai piespiestu muguru pie klints, Dūgals saliecās uz vienu pusi virzienā, kuru aizsargāja viņa vienīgais zobens. Tas arī pievilka uzbrucējus tuvāk manai paslēptuvei un Mērtega pistolei.
Tik tuvu pistoles šāviens bija biedējoši skaļš. Blīkšķis uzbrucējus pārsteidza, īpaši to, kuru ievainoja. Vīrietis brīdi stāvēja nekustīgi, kā apjucis papurināja galvu, tad ļoti lēnām nosēdās zemē, šļaugani atkrita uz muguras un pa nelielo slīpumu ieripoja ugunskura dziestošajos pelnos.
Izmantodams pārsteiguma sagādātās priekšrocības, Džeimijs vienam uzbrucējam izsita no rokas zobenu. Dūgals jau atkal bija kājās, un Džeimijs pavirzījās sānis, lai atbrīvotu vietu zobena atvēzēšanai. Viens no cīnītājiem pameta kaujas lauku un noskrēja no kalna, lai izvilktu ievainoto biedru no karstajiem pelniem. Tomēr palika vēl trīs pretinieki, un Dūgalam bija savainota roka. Redzēju tumšas lāses pilam uz klints, kad viņš vicināja zobenu.
Viņi tagad bija pietiekami tuvu, lai es varētu saskatīt Džeimija seju, mierīgu un koncentrējušos, pilnībā aizrāvušos kaujas priekā. Pēkšņi Dūgals viņam kaut ko uzsauca. Sekundes daļu Džeimijs atrāva skatienu no pretinieka sejas un palūkojās lejup. Pret kaujas lauku viņš pagriezās īstajā laikā; lai izvairītos no dūriena, viņš paliecās uz vienu pusi un meta zobenu.
Pretinieks ārkārtīgi izbrīnīts skatījās uz zobenu, kas bija ietriecies viņam kājā. Apjucis viņš pieskārās asmenim, tad satvēra to un vilka. Spriežot pēc tā, cik viegli asmens iznāca ārā, es secināju, ka brūce nav dziļa. Virs joprojām likās mazliet apjucis un palūkojās uz augšu, it kā jautātu, kāds šādai neparastai rīcībai ir iemesls.
Viņš sāka kliegt, nosvieda zobenu un, stipri klibodams, metās skriet. Trokšņa izbiedēti, arī abi pārējie uzbrucēji atskatījās, pagriezās un bēga; Džeimijs kā varens šļūdonis traucās viņiem pakaļ. Viņam bija izdevies no segas tīstokļa izraut divroci, un tagad viņš to vicināja nāvējošā dubultlokā. Aiz viņa nāca Mērtegs, kaut ko ārkārtīgi nievājošu kliegdams gēlu valodā un vicinādams gan zobenu, gan no jauna pielādēto pistoli.
Pēc tam viss ātri nostājās savās vietās, un jau pēc nepilna stundas ceturkšņa Makenziju pulciņš bija sanācis kopā un novērtēja zaudējumus.
Tie nebija lieli: aizdzīti divi zirgi, aiznesti trīs maisi ar graudiem, bet lopu dzinēji, kas gulēja pie savas kravas, bija novērsuši tālāku ratu izlaupīšanu, sargi tikmēr bija patriekuši potenciālos zirgu zagļus. Likās, nekādu lielo zaudējumu nav, bija pazudis tikai viens no vīriem.
Kad atklājās viņa pazušana, es domāju, ka viņš šajā kautiņā ir ievainots vai nogalināts, bet pamatīga apkārtnes pārmeklēšana izrādījās veltīga.
- Nolaupīts, drūmi paziņoja Dūgals. Nolādēts, viņš man izmaksās vesela mēneša ienākumus.
- Varēja būt ļaunāk, Dūgal, Džeimijs miermīlīgi bilda, slaukot seju piedurknē. Padomā, ko Kolams teiktu, ja viņi būtu nolaupījuši tevi!
- Ja viņi būtu savākuši tevi, puis, es ļautu tevi paturēt, tad tu varētu mainīt savu vārdu un kļūt par Grāntu, Dūgals atcirta, bet oma visiem bija ievērojami uzlabojusies.
Sameklēju savu nelielo kastīti ar medikamentiem un saliku ievainotos rindā pēc ievainojumu smaguma. Es ar prieku konstatēju, ka īsti nopietnu brūču nav. Visļaunākais laikam bija Dūgala rokas ievainojums.
Nedam Gauenam mirdzēja acis, un viņš kūsāja tādā enerģijas pārpilnībā, ka, acīmredzot aizrāvies ar cīņu, nepamanīja, ka neprecīzi nomērķēts dunča spals bija izkustinājis zobu. Sakne nebija salauzta, un bedrīte vēl viegli asiņoja, tāpēc es noriskēju un stingri iespiedu zobu atpakaļ vietā. Mazais vīriņš kļuva bāls, bet neizdvesa ne skaņas. Taču viņš labprāt izskaloja muti ar viskiju, lai neieviestos infekcija, un šķidrumu skopulīgi norija, nevis izspļāva.