Uzreiz biju uzlikusi Dūgala ievainotajai rokai spiedošu pārsēju un tagad, to noņēmusi, nopriecājos, ka asiņošana gandrīz mitējusies. Tā bija griezta brūce ar gludām malām, bet dziļa. Zobens bija iedūries vismaz collas dziļumā muskulī, uz pavērušos audu malas varēja redzēt sīku dzeltenu tauku slānīti. Paldies Dievam, neviens no lielajiem asinsvadiem nebija pārgriezts, tomēr ievainojumu vajadzēja šūt.
Vienīgais pieejamais instruments izrādījās strupa adata, kas līdzinājās tievam īlenam, ar ko lopu dzinēji labo iejūgu. Ar aizdomām nopētīju savādo rīku, bet Dūgals tikai pastiepa roku un aizgriezās.
- Vispār man pret asinīm nav iebildumu, viņš paskaidroja, bet pret savām zināmu nepatiku tomēr jūtu. Kamēr es šuvu brūci, viņš sēdēja uz akmens un tā bija sakodis zobus, ka žoklis drebēja. Nakts kļuva vēsāka, bet augstā piere norasoja sviedriem. Vienā brīdī viņš pieklājīgi palūdza mani pārtraukt, pagāja malā un aiz klints izvēmās, tad atkal apsēdās un atspieda roku uz ceļa.
Par laimi, kāds krodzinieks bija nolēmis šajā ceturksnī nomu maksāt ar nelielu viskija muciņu, un tagad tā izrādījās ļoti noderīga. Es izmantoju viskiju, lai dezinficētu dažas vaļējas brūces, un pēc tam ļāvu pacientiem ārstēties tā, kā pašiem tīk. Pat es, kad biju beigusi ārstēšanu, paņēmu vienu mēriņu. Ar baudu to iztukšoju un laimīga noslīgu uz segas. Mēness laidās uz rietu, un mani kratīja drebuļi daļēji no atslābuma, daļēji no aukstuma. Jutos brīnišķīgi, kad Džeimijs apgūlās blakus, cieši mani apskāva un piekļāva savam lielajam, siltajam ķermenim.
- Kā tu domā, vai viņi atgriezīsies? es jautāju, bet viņš papurināja galvu.
- Nē, tas bij Malkolms Grānts ar saviem diviem puikām tas, kuram es iedūru kājā, bij vecākais. Tagad jau viņi noteikti ir mājās savās gultās. Viņš glāstīja man matus un klusāk piebilda: Tu šonakt padarīji labu darbu, zeltenīt. Es lepojos ar tevi.
Pagriezos un apskāvu viņa kaklu.
- Es biju vēl lepnāka. Tu biji brīnišķīgs, Džeimij. Nekad neko tādu nebiju redzējusi.
Viņš nicinoši nosprauslojās, tomēr domāju, ka jutās priecīgs.
- Tikai tāda saķeršanās, Ārmaliet. Es to daru kopš četrpadsmit gadu vecuma. Redzi, tas jau tikai prieka pēc; ir pavisam citādi, kad jāstājas pretī kādam, kas patiesi grib tevi nobeigt.
- Prieka pēc, es mazliet neskaidri nomurmināju. Jā, liels prieks.
Viņš apskāva mani ciešāk, tad viena no glāstošajām rokām noslīdēja zemāk un sāka vilkt uz augšu manus svārkus. Skaidrs, ka cīņas satraukums bija pārtapis cita veida uzbudinājumā.
- Džeimij! Šeit nē! Es pavirzījos tālāk un atkal nobraucīju svārkus uz leju.
- Vai tu esi nogurusi, Ārmaliet? viņš norūpējies jautāja. Neraizējies, es ātri. Tagad jau viņš lika lietā abas rokas, velkot biezo audumu priekšpusē uz augšu.
- Nē! es atbildēju, visu laiku apzinādamās, ka dažu pēdu attālumā guļ divdesmit vīru. Neesmu nogurusi, tikai… es noelsos, kad viņa roka ieslīdēja man starp kājām.
- Ak kungs, viņš klusi izdvesa, slapjš kā ūdenszāles.
- Džeimij! Mums blakus guļ divdesmit vīru! es čukstus kliedzu.
- Ja turpināsi runāt, tad viņi drīz pamodīsies. Viņš uzvēlās man virsū, piespiežot mani pie vēsā akmens. Celis ieslīdēja man starp kājām un sāka lēni braukāt uz priekšu un atpakaļ. Par spīti manai apņēmībai, kājas sāka padoties. Divdesmit septiņi gadi pieklājības nespēja sacensties ar vairākiem simtiem tūkstošu gadu instinktu. Kamēr mans prāts iebilda pret to, ka mani paņem uz plika akmens blakus vairākiem aizmigušiem karavīriem, ķermenis acīmredzami uzskatīja sevi par kara laupījumu un dedzīgi vēlējās pabeigt padošanās formalitātes. Džeimijs mani skūpstīja, ilgi un dziļi, mēle, salda un nemierīga, kustējās manā mutē.
- Džeimij, es elsu. Viņš pabīdīja malā kiltus un piespieda manu roku pie sava auguma.
- Jēzus Kristus, es teicu; pret savu gribu jutos izbrīnīta. Mani uzskati par pieklājību noslīdēja vēl par pakāpi zemāk.
- Pēc kaušanās baigi stāv. Tu mani gribi, vai ne? viņš jautāja, mazliet atvirzījies, lai paskatītos uz mani. Likās muļķīgi noliegt, kad pierādījumu netrūka. Man pie kājas spiedās viņa loceklis, ciets kā vara caurule.
- Ē… jā… bet…
Viņš abām rokām cieši saņēma manus plecus.
- Klusē, Ārmaliet! viņš pavēloši sacīja. Tas nevilksies ilgi.
Tā arī bija. Jau pie pirmā spēcīgā grūdiena es jutu, ka tuvojas kulminācija, un tā turpinājās ilgās, saldi mokošās spazmās. Stipri iespiedu pirkstus Džeimijam mugurā un iekodu zobus viņam kreklā, lai nesāktu kliegt. Nebija vajadzīgi ne desmit grūdieni, kad jutu sēkliniekus saraujamies, piekļaujamies pie viņa auguma, un tūlīt izplūda silta straume. Džeimijs, viegli drebēdams, lēnām nogūlās man blakus.
Man asinis vēl smagi dunēja ausīs, atbalsodamas rimstošo pulsāciju starp kājām. Džeimija roka, ļengana un smaga, gulēja man uz krūtīm. Pagriezusi galvu, redzēju sarga neskaidro siluetu, kas stāvēja atspiedies pret klinti ugunskura otrā pusē. Viņš bija taktiski uzgriezis mums muguru. Satriekta atskārtu, ka pat nejūtos neveikli. Visai neskaidri iedomājos, nez vai no rīta man būs kauns, un tad es vairs nedomāju neko.
No rīta visi izturējās kā parasti, ja nu vienīgi kustējās mazliet pastīvi, tās bija sekas no kautiņa un gulēšanas uz akmeņiem. Visi bija lieliskā noskaņojumā, pat tie, kuriem bija viegli ievainojumi.
Vispārējais noskaņojums uzlabojās vēl vairāk, kad Dūgals paziņoja, ka mēs dosimies tikai līdz meža pudurim, kas redzams no klints plato malas. Tur varēsim padzirdīt un paganīt zirgus un ari paši atvilkt elpu. Iedomājos, vai šīs izmaiņas ceļojumu plānā varētu ietekmēt Džeimija tikšanos ar noslēpumaino Horoksu, bet viņu šis paziņojums, šķiet, neuztrauca.
Diena bija apmākusies, tomēr nelija un bija silts. Kad bija gatava jaunā nometne, zirgi apkopti un ievainotie vēlreiz izmeklēti, visi varēja darīt, ko paši vēlējās, gulēt zālē, doties medībās vai makšķerēt, vai pēc vairākām seglos pavadītām dienām vienkārši izlocīt kājas.
Mēs ar Džeimiju un Nedu Gauenu sēdējām zem koka un sarunājāmies, kad pienāca viens no sargiem un iemeta Džeimijam kaut ko klēpī. Tas bija duncis ar mēnesakmens spalu.
- Vai tas tavs, puis? viņš jautāja. Šorīt atradu klintīs.
- Laikam tajā jezgā būšu dunci nometusi, es ierunājos. Kāda starpība es tāpat neprotu ar to rīkoties. Ja būtu mēģinājusi kauties, visticamāk, pati būtu sadūrusies.
Neds pāri savām pusmēness acenēm nosodoši noskatīja Džeimiju.
- Tu iedevi viņai nazi un nepamācīji, kā to lietot?
- Tobrīd nebija laika, Džeimijs aizbildinājās. Bet Nedam taisnība, Ārmaliet. Tev jāiemācās apieties ar ieročiem. Neviens nezina, kas ceļā var gadīties, kā tu pati pagājušo nakti redzēji.
Tā es tiku izbīdīta laukumiņa vidū un sākās mācīšanās. Redzot rosību, vairāki Makenziji nāca noskaidrot, kas notiek, un palika, lai dotu padomus. Drīz vien man bija pusducis padomdevēju, kas visi savā starpā strīdējās par tehnikas smalkajām niansēm. Pēc krietnas draudzīgas pārspriešanas visi nonāca pie lēmuma, ka laikam jau Ruperts vislabāk prot apieties ar dunčiem, un viņš pārņēma stundas vadību.
Vispirms viņš sameklēja puslīdz līdzenu vietu bez akmeņiem un priežu čiekuriem, piemērotu dunča izmantošanas mākas demonstrējumiem.