- Skaties nu, zeltenīt, viņš sacīja. Ruperts balansēja dunci uz vidējā pirksta, kādu collu zem spala. Šis ir līdzsvara punkts, tev nazis jātur tajā vietā, lai tas ērti iegultu rokā. Es pamēģināju to atkārtot ar savu dunci. Kad biju to ērti pielāgojusi sev, Ruperts parādīja, ar ko atšķiras dūriens pār roku no dūriena zem rokas.
- Parasti dur no apakšas; pār roku tikai tad, kad ar spēku gāzies kādam virsū no augšas. Viņš domīgi mani noskatīja, tad papurināja galvu.
- Nē, priekš sievieša tu gan esi slaika auguma, taču, pat ja tu pastiepsi roku tik augstu, lai tiktu pie kakla, tev trūks spēka iedurt, ja vien pretinieks nesēdēs. Labāk dur no apakšas. Viņš savilka uz augšu kreklu, atklājot diezgan apjomīgu spalvainu vēderu, kurš jau spīdēja sviedros.
- Nu, šeit, viņš norādīja uz vēdera vidu, tieši zem krūšu kaula, ir vieta, uz kuru jāmērķē, ja tev jānogalina aci pret aci. Mērķē uz augšu un iekšā, cik tik spēka. Nazis ieies sirdi, un pretinieks pēc pāris minūtēm būs pagalam. Vienīgais, no kā jāuzmanās, netrāpīt uz krūšu kaula; tas ir zemāk, nekā šķiet, un, ja nazis ar galu iestrēgst skrimsli, tad upurim tas gandriz neko nenodarīs, bet tev vairs nebūs naža un tu būsi naidnieka varā. Mērteg! Tev ir kaulaina mugura; nāc šur', parādīsim mergai, kā durt no muguras. Pagriežot Mērtegu, kas gan ne visai gribēja piedalīties, viņš parāva uz augšu netīro kreklu, lai parādītu kumpaino muguru un izspiedušās ribas. Ruperts tieši ar pirkstu iedūra zem apakšējās ribas labajā pusē, un Mērtegs pārsteigumā iepīkstējās.
- Ši ir tā vieta mugurā sasniedzama no abām pusēm. Redzi, ribu dēļ mugurā ir ļoti grūti iedurt vietā, kas ir bīstama dzīvībai. Ja izdodas ielaist nazi starp ribām, tā ir viena lieta, bet tas ir grūtāk, nekā izskatās. Bet te, zem pēdējās ribas, jādur uz augšu nierēs. Ja trāpīsi tieši uz augšu, viņš kritīs kā akmens.
Tad Ruperts lika man durt dažādās pozās un stāvokļos. Kad viņš aizelsās, visi vīri pēc kārtas tēloja upuri, acīmredzot viņiem manas izdarības likās ārkārtīgi smieklīgas. Viņi paklausīgi gūlās zālē, grieza muguru, lai varētu viņiem pēkšņi uzbrukt, metās man virsū no aizmugures vai izlikās žņaudzam mani, lai es varētu mēģināt iedurt viņiem vēderā.
Skatītāji mani uzmundrināja ar iedrošinošiem saucieniem, un Ruperts stingri pieteica pēdējā bridī neatkāpties.
- Dur, kā biji nodomājusi, zeltenīt, viņš mudināja. Ja viss ir nopietni, tu nevari atkāpties. Un, ja kāds no šitiem tūļām nespēj pamukt nost, tad pats ir to pelnījis.
Sākumā jutos bikla un ārkārtīgi neveikla, bet Ruperts bija labs skolotājs, ļoti pacietīgs un lieliski prata parādīt kustības, atkal un atkal. Viņš izbolīja acis tēlotā bezkaunībā, kad nostājās man aiz muguras, apskāva ap vidu, bet, kad saņēma manu locītavu, lai parādītu, kā laist nazi ienaidniekam pār acīm, kļuva lietišķs.
Dūgals sēdēja zem koka, auklēdams ievainoto roku un mētādams izsmējīgas piezīmes par mūsu darbošanos. Taču tas bija viņš, kurš ieteica izmantot manekenu.
- Sameklējiet kaut ko, kur viņa varētu to dunci ari ietriekt, viņš ieteica, kad izklupieni un duršana man sāka padoties. Pirmajā reizē tas ir briesmīgs trieciens.
- Jā gan, Džeimijs piekrita. Mazliet atvelc elpu, Ārmaliet, kamēr es kaut ko sameklēju.
Viņš kopā ar diviem sargiem aizgāja pie ratiem, es redzēju, kā viņi stāv, galvas kopā sabāzuši, plātās ar rokām un beidzot kaut ko izvelk no ratiem. Gandrīz bez elpas es sabruku Dūgalam blakus zem koka.
Viņš pamāja ar vieglu smaidu sejā. Kā vairums vīru, ceļā viņš nebija sevi apgrūtinājis ar skūšanos, un biezi, tumšbrūni rugāji ietvēra viņa muti, izceļot pilnīgo apakšlūpu.
- Kā tad ir? viņš apjautājās, nedomādams par manu prasmi rīkoties ar nelieliem aukstajiem ieročiem.
- Tīri labi, es pagurusi atbildēju, arī nedomādama par nažiem. Dūgala skatiens aizslīdēja līdz Džeimijam, kas rosīgi darbojās ap ratiem.
- Izskatās, ka laulība puisim nāk par labu, viņš secināja.
- Viņam tas ir veselīgi šajos apstākļos, es piekritu, lai arī mazliet pavēsi. Uztvēris manu balss toni, Dūgals savilka lūpas smaidā.
- Un tev, zeltenīt, arī. Liekas, ka darījums iznācis izdevīgs visiem.
- īpaši tev un tavam brālim. Kas attiecas uz brāli… Kā tev šķiet, ko Kolams teiks, kad uzzinās par šo lietu?
Smaids kļuva platāks.
- Kolams? Ak nu. Domāju, ka viņš ar lielāko prieku uzņems tādu radinieci savā ģimenē.
Manekens bija gatavs, un es atgriezos pie mācībām. Tas izrādījās milzu maiss ar vilnu apmēram virieša torsa lielumā, ietīts ģērētas vēršādas gabalā un nosiets ar auklu. Tas bija paredzēts, lai trenētos duršanā, tāpēc vispirms maisu piesēja pie koka cilvēka auguma augstumā, vēlāk to meta vai ripināja mums garām.
Bet Džeimijs nebija sacījis, ka starp vilnu un ādu maisā viņš bija ielicis vairākus plakanus koka gabalus; lai būtu kā kauli, viņš vēlāk paskaidroja.
Daži pirmie dūrieni neizdevās, vajadzēja mēģināt vairākkārt, līdz iztriecu dunci cauri vērša ādai. Tā bija cietāka, nekā izskatījās. Tāda pati esot cilvēka āda uz vēdera, man sacīja. Nākamajā piegājienā es pamēģināju tiešu dūrienu no augšas un trāpīju pa vienu no koka gabaliem.
Bridi man likās, ka roka notrūkusi. Trieciena spēks izvibrēja man cauri līdz plecam, un mani nejūtīgie pirksti nespēja noturēt dunci. Visa roka no elkoņa uz leju bija nejūtīga, bet nepatīkama tirpšana vēstīja, ka tas nav uz ilgu laiku.
- Jēzus H. Rūzvelts Kristus, es nosodījos. Stāvēju, satvērusi elkoni, un klausījos vispārējos smieklos. Beidzot Džeimijs saņēma manu plecu un tikmēr, piespiežot cīpslu elkoņa aizmugurē un iespiežot īkšķi plaukstas locītavas bedrītē, masēja, kamēr roka atguva jutīgumu.
- Labi, es izspiedu caur zobiem, negribīgi locīdama tirpstošo labo roku. Ko jūs darāt, kad trāpāt uz kaula un pazaudējat nazi? Vai tādām situācijām ir kādi priekšraksti?
- Kā tad! Ruperts smaidīja. Izvelc ar kreiso roku pistoli un nošauj to nelieti. Rezultātā atskanēja vēl skaļāki rēcoši smiekli, kurus es laidu gar ausīm.
- Labi, es atkārtoju puslīdz savaldīgi. Pamāju uz garo pistoli, ko Džeimijs nēsāja pie gurna. Vai tu man parādīsi, kā pielādēt un šaut?
- Nē, viņš stingri noteica.
Par šādu atbildi es mazliet sabožos.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka tu esi sieviete, Ārmaliet.
Jutu, ka piesarkstu.
- Ak tā? es sarkastiski noteicu. Tu domā, ka sieviete nav tik gudra, lai izprastu, kā darbojas šaujamais?
Džeimijs rāmi paskatījās uz mani, lūpas mazliet noraustījās, kamēr viņš pārlika prātā dažādas atbildes.
- Tā vien gribas ļaut tev pamēģināt, viņš beidzot sacīja. Tā tev būtu laba mācība.
Ruperts, dusmodamies uz mums abiem, noklakšķināja mēli.
- Neesi stulbs, Džeimij. Un tev, zeltenīt, es teikšu, viņš pagriezās pret mani, ne jau tāpēc, ka sievietes ir stulbas, arī daži no večiem tādi ir, bet viņas ir mazas.
- Ko? Es mirkli apstulbusi blenzu Rupertā. Džeimijs nosprauslājās un izvilka pistoli no cilpas. Tuvumā tā izskatījās milzīga; sudrabotais ierocis bija pilnas astoņpadsmit collas garš, ja mēra no spala līdz stobra galam.
- Skaties, viņš sacīja, turot to man acu priekšā. Turi te, atspied uz delma un skaties gar šejieni. Un, kad uzvelk gaili, tā sper kā mūlis. Esmu gandrīz pēdu garāks par tevi, četrus stounus smagāks, un es zinu, ko daru. Kad šauju, es dabūju zilumu; bet tevi tā var nogāzt augšpēdus, ja nedabūsi triecienu pa seju. Viņš pagrieza pistoli un ieslidināja atpakaļ cilpā.