Hjū Manro vairs netiku redzējusi, bet iepriekšējā nakti es pamodos un, kaut ari bija tumšs, manīju, ka Džeimija nav man blakus zem segas. Centos palikt nomodā, lai sagaidītu viņu atgriežamies, bet, kad mēness slīga uz rietu, miegs mani tomēr uzveica. No rīta vīrs ciešā miegā gulēja man blakus, kad es uz segas atradu nelielu sainīti tas bija plāna papīra vīstoklītis, kas sastiprināts, caurdurot ar dzeņa astes spalvu. Kad rūpīgi attinu papīru, es ieraudzīju lielu gabalu neapstrādāta dzintara. Viena mala tomēr bija noslīpēta gluda, un pa šo "lodziņu" varēja redzēt trauslu, tumšu, mūžīgā lidojumā sastingušu spāriti.
Nogludināju papīru. Uz nosmulētās baltās virsmas kaut kas bija uzvilkts maziem, pārsteidzoši elegantiem burtiņiem.
- Kas tur rakstīts? es jautāju Džeimijam, pētot savādos burtus un zīmes. Laikam gēlu valodā.
Viņš samiegojies paslējās uz elkoņa un nopētīja papīru.
- Tā nav gēlu valoda. Tas ir latīniski. Manro agrāk, pirms turku gūsta, bij skolotājs. Tas ir pantiņš no Katulla.
…da mi basia mille, diende centum, Dein mille altera, dein secunda centum…
Tulkojot viegls sārtums iekrāsoja viņa ausu ļipiņas:
Lai mīlas skūpsti kavējas Uz mūsu lūpām, sāc un skaiti! Tūkstotis un simts, tad Simts un tūkstotis vēl klāt.
- Nu, tas ir mazliet cēlāks teksts nekā veiksmes cepumā, es uzjautrināta noteicu.
- Ko? Džeimijs nesaprata.
- Nepievērs uzmanību, es pasteidzos attraukt. Vai Manro nodeva Horoksam ziņu no tevis?
- Jā. Viss sarunāts. Mēs satiksimies kādā man zināmā miestiņā, kas atrodas kalnos pāris jūdžu virs Legkrimas. Pēc četrām dienām, ja pa to laiku nekas neatgadlsies.
Piezīme par to, ka kaut kas varētu noiet greizi, darīja mani mazliet bažīgu.
- Vai tu domā, ka tas ir droši? Nu, vai tu uzticies Horoksam?
Džeimijs sēdēja, berzēdams no acīm miega atliekas un mirkšķinādams plakstus.
- Vai es uzticos angļu dezertierim? Ak Dievs, nē. Domāju, ka viņš mani pārdotu Rendelam, tiklīdz mēs šķirtos, tikai viņš, redz, pats nevar iet pie angļiem. Dezertierus pakar. Nē, es Horoksam neuzticos. Tāpēc jau devos Dūgalam lidzi šajā ceļojumā, nevis runāju ar Horoksu viens pats. Ja tam vīram kas nelāgs aiz ādas, tad man vismaz ir sabiedrotie.
- Ā! Es nebiju pārliecināta, ka, ņemot vērā pašreizējās attiecības starp Džeimiju un viņa viltīgajiem tēvočiem, Dūgala klātbūtne būtu kāda drošības ķīla.
- Nu, ja tu tā domā, es šaubījos. Cerams, ka Dūgals vismaz neizmantos izdevību, lai tevi nošautu.
- Viņš reiz šāva gan uz mani, Džeimijs pasmējās, pogādams ciet kreklu. Tev vajadzēja to zināt, jo tu pārsēji ievainojumu.
Tobrīd ķemmēju matus un man izkrita ķemme no rokām.
- Dūgals! Es domāju, ka tevi sašāva angļi!
- Nu, angļi šāva uz mani, viņš palaboja. Nav jau pareizi teikt, ka Dūgals bij tas šāvējs; patiesībā tas droši vien bij Ruperts viņš ir tas no
Dūgala vīriem, kuram šaušana padodas vislabāk. Nē, kad mēs mukām no angļiem, es attapos, ka neesam tālu no Freizeru zemēm, un iedomājos varbūt izmantot izdevību. Tāpēc es iecirtu zirgam sānos piešus un pagriezos pa kreisi, apejot Dūgalu un pārējos. Ņem vērā, ka gāja vaļā pamatīga šaudīšanās, bet lode, kas man trāpīja, lidoja no aizmugures. Tobrīd Dūgals, Ruperts un Mērtegs atradās man aiz muguras. Bet visi angļi priekšā. Patiesībā, kad nogāzos no zirga un noripoju no kalna, es gandrīz iekritu viņu nagos. Viņš pārliecās pār ūdens spaini, ko biju atnesusi, un iešļakstīja sev sejā pāris sauju auksta ūdens. Tad papurināja galvu, lai izkratītu no acīm ūdeni, un smaidīdams, ar mirdzošām lāsēm biezajās skropstās un uzacīs vērās manī.
- Patiesību sakot, Dūgalam nācās krietni pacīnīties, lai dabūtu mani atpakaļ. Es gulēju zemē, galīgi nederīgs, Dūgals stāvēja man blakus, ar vienu roku aiz siksnas cenšoties piesliet mani kājās un ar otru, kurā turēja zobenu, sitās ar dragūnu, kurš domāja, ka viņam ir zāles pret visām manām kaitēm. Dūgals viņu nogalināja un mani uzvēla savam zirgam mugurā. Džeimijs papurināja galvu. Tajā brīdī es neko daudz neapjēdzu; spēju domāt tikai par to, cik zirgam grūti tikt kalnā ar četrsimt mārciņu smagu nastu uz muguras.
Es šokēta izslējos.
- Bet… ja gribētu, Dūgals būtu varējis tevi toreiz nogalināt.
Džeimijs papurināja galvu un paņēma no Dūgala palienēto bār-
dasnazi. Viņš nedaudz pakustināja spaini, lai ūdens virsma izveidotu gludu spoguli, savilka seju mokpilnā grimasē, kādu vīrieši parasti saverkšķī skujoties, un sāka skrāpēt vaigus.
- Nē, savu kaujinieku acu priekšā viņš to nevarēja. Turklāt Dūgalam un Kolamam jau nevajadzēja mani nobeigt īpaši jau Dūgalam.
- Bet… Man atkal sāka dūkt galva, kā aizvien, kad saskāros ar skotu ģimenes dzīves mudžekļiem.
Džeimijs runāja neskaidri, jo bija izslējis zodu un piešķiebis galvu, lai tiktu klāt nelielajai rugāju audzei pazodē.
- Lelibrokas dēļ, viņš turpināja skaidrot, ar brīvo roku taustot, vai kādi bārdas kušķīši nav izbēguši nazim. Redzi, muižai ir auglīga zeme, turklāt tā atrodas kalnu pārejas pašā augšā. Tā ir vienīgā lietojamā pāreja Hailendā desmit jūdzes uz abām pusēm. Ja nonāks līdz vēl vienam dumpim, tad būs izdevīgi, ka tev pieder tāds īpašums. Un, ja es nomirtu puisī, tad zeme, visticamāk, aizietu atpakaļ Freizeru rokās.
Viņš pasmaidīja, braucīdams kaklu.
- Nē, es brāļiem Makenzijiem sagādāju nopietnas galvassāpes. No vienas puses, ja es apdraudu mazā Heimiša tiesības uz vadoņa vietu, tad viņi grib, lai esmu beigts un pagalam. No otras puses, ja neapdraudu, tad viņi grib, lai kara gadījumā es kopā ar savu īpašumu būtu viņu, nevis Freizeru sabiedrotais. Tāpēc, redz, viņi vēlas palīdzēt man satikties ar Horoksu. Es ar Lelibroku neko lielu nevaru iesākt, kamēr esmu izsludināts ārpus likuma, kaut arī zeme joprojām pieder man.
Es satinu segas, apjukusi grozot galvu par sarežģītajiem un bīstamajiem apstākļiem, kurus Džeimijs uztvēra šķietami bezrūpīgi. Un pēkšņi man iešāvās prātā, ka tagad tas attiecas ne tikai uz Džeimiju. Es pacēlu galvu.
- Tu teici, ka zeme atkal nonāktu Freizeru īpašumā, ja tu nomirtu neapprecējies, es ierunājos. Bet tagad tu esi precējies. Tad kurš…
- Tiesa, Džeimijs, šķībi smaidīdams, māja ar galvu. Viņa mati rīta saules staros liesmoja zelta un vara krāsās. Ja mani tagad nobeigs, Armaliet, tad Lelibroka būs tava.
Kad migla iztvaikoja, rīts izvērtās skaists un saulains. Putni rosījās pa viršiem, un pārmaiņas pēc ceļš bija plats un smilts mīksti būkšķēja zem zirgu pakaviem.
Kāda paugura virsotnē Džeimijs piegrieza savu zirgu man cieši blakus. Un pamāja ar galvu pa labi.
- Vai redzi to mazo klajumiņu tur lejā?
- Jā. Tas bija neliels, priedēm, ozoliem un apsēm apaudzis zemes ielāpiņš netālu no ceļa.
- Tur zem kokiem ir avotstrauts un mīksta zāle. Ļoti jauka vietiņa.
Neizpratnē es paskatījos uz Džeimiju.
- Pusdienām vēl tā kā par agru, vai ne?
- Ne jau tas man bij padomā. Pirms dažām dienām nejauši biju atklājusi, ka mans vīrs nekad nebija mācējis piemiegt vienu aci. Tāpēc viņš ļoti nopietni kā liela, sarkana pūce samirkšķināja abus plakstus.
- Un kas tieši tev padomā? es painteresējos. Manam aizdomīgaļ.im skatienam pretī vērās nevainīgas, bērnišķīgas, zilas acis.
- Man tikai ienāca prātā, nez kā tu izskatītos… zālē… zem kokiem… pie ūdens… ja tev svārki būtu savilkti līdz ausim.