- Ē… es nokremšļojos.
- Pateikšu Dūgalam, ka iesim pēc ūdens. Viņš aiztraucās uz priekšu un drīz vien atgriezās ar ūdens pudelēm, ko bija savācis no citiem zirgiem. Dzirdēju, ka Ruperts mums sauc nopakaļ kaut ko gēlu valodā, bet vārdus nespēju izšķirt.
Laukumiņu es sasniedzu pirmā. Noslīdējusi no zirga, es atlaidos zālē un aizvēru acis, vairoties no žilbinošās saules. Brīdi vēlāk Džeimijs man blakus pievilka grožus un nolēca zemē. Viņš uzplāja ar plaukstu zirgam pa sānu, lai tas iet, grožiem velkoties pa zemi, ganīties blakus manējam, tad nometās uz ceļiem. Es pastiepu rokas un uzvilku viņu sev virsū.
Diena bija silta, gaisā tvanēja zāles un ziedu smaržas. Un arī Džeimijs smaržoja kā tikko plūkts zāles stiebrs, asi un saldi.
- Mums tas jādara ātri, es sacīju. Citādi viņi brīnīsies, kāpēc mēs tik ilgi smeļam ūdeni.
- Neko viņi nebrīnīsies. Džeimijs jau prasmīgi raisīja vaļā mana ņiebura auklas. Viņi zina.
- Ko tu ar to gribi teikt?
- Vai tad nedzirdēji, ko Ruperts uzsauca, kad devāmies projām?
- Dzirdēju, bet nesapratu, ko viņš saka. Mana gēlu valoda bija tiktāl uzlabojusies, ka sapratu vienkāršus vārdus, bet sarunāties es vēl ilgi nespēšu.
- Tad labi. Tavām ausīm tie vārdi nebij piemēroti. Atbrīvojis no apģērba manas krūtis, viņš piekļāva tām seju, sūca un viegli kodīja, līdz es vairs nespēju izturēt un, parāvusi uz augšu svārkus, paslīdēju viņam apakšā. Pēc karstās un primitīvās kopošanās uz klints es jutos neizskaidrojami bikla un kautrējos mīlēties nometnes tuvumā, bet meži bija pārāk biezi, lai droši varētu doties tālu no pārējiem. Mēs abi jutām vieglo un patīkamo atturēšanās sasprindzinājumu un, būdami pārliecināti, ka tuvumā nav ziņkāru acu un ausu, tiecāmies viens pēc otra ar tādu spēku, ka no asiņu straujās joņošanas tirpa lūpas un pirksti.
Mēs jau tuvojāmies kulminācijai, kad Džeimijs pēkšņi sastinga. Atvērusi acis, es redzēju viņa seju, kas uz saules fona izskatijās tumša, un tajā bija pilnigi neaprakstāma izteiksme. Viņam pie deniņiem vidēja kaut kas melns. Manas acis beidzot aprada ar spožo gaismu, un es redzēju, ka melnais ir musketes stobrs.
- Slienies augšā, elles ērzeli! Stobrs strauji sakustējās, atsitoties pret Džeimija deniņiem. Viņš ļoti lēnām piecēlās kājās. Nobrāzuma vietā sakrājās asins lāse, kas spilgti izcēlās uz baltās sejas.
Viņi bija divi; spriežot pēc apdriskātajām formas tērpu atliekām, sarkansvārču dezertieri. Abi bruņojušies ar pistolēm un musketēm un stipri uzjautrinājās par to, ko veiksme likusi viņiem ceļā. Džeimijs piecēlās ar paceltām rokām, jo krūtīs dūrās musketes stobrs, bet tikai ar lielām pūlēm viņam izdevās saglabāt bezkaislīgu sejas izteiksmi.
- Varēji tak ļaut šim pabeigt, Harij, viens no vīriem ieteicās. Viņš plati smaidīja, atsedzot sabojājušos zobus. Šitāda pārtraukšana pašā vidū kaitē veselībai.
Runātāja biedrs iebakstīja Džeimijam krūtīs ar musketi.
- Man viņa veselība ir pie vienas vietas. Un drīz arī viņam pašam tā būs vienaldzīga. Man ir iekāriens nogaršot kumosiņu no šitā, viņš īsi pamāja manā virzienā, un man netīk būt otrajam, kur nu vēl aiz tāda skotu kuces dēla kā šitais.
Tas ar bojātajiem zobiem iesmējās.
- Es nebūtu tik izlepis. Nu tad žmiedz viņu nost un darām, kas jādara.
Harijs, īsa auguma, ducīgs šķielacis, mani pētidams, bridi apdomājās. Es joprojām sēdēju zemē, ceļus pievilkusi pie krūtim un svārkus cieši saņēmusi pie potītēm. Biju mēģinājusi aizpogāt ņieburu, taču krietna daļa no krūtīm bija redzama. Pēdīgi strupais arī iesmējās un ar rokas mājienu paaicināja savu biedru.
- Nē, lai paskatās. Nāc šu', Arnold, un turi viņu uz grauda! Arnolds, joprojām plati smaidīdams, paklausīja. Lai sagatavotos, Harijs nolika musketi zemē un arī pistoles siksnu nometa turpat.
Spiežot svārkus pie kājām, es uzdūros kādam cietam priekšmetam labās puses kabatā. Tas bija Džeimija dotais duncis. Vai es spētu to izmantot? Jā, pilnīgi noteikti, es izlēmu, skatīdamās uz Harija pūtaino, baudkāro ģīmi.
Taču man būs jāgaida līdz pēdējai sekundei, un mani māca šaubas, vai Džeimijs spēs tik ilgi savaldīties. Skaidri redzēju, ka viņa sejā rakstīta vēlme Hariju nogalināt; drīz vien, es paredzēju, viņš rīkosies.
Negribēju rādīt savu seju, bet samiedzu acis un skatijos uz vīru, cik stingri vien varēju, domās pavēlot viņam nekustēties. Džeimijam uz kakla izspiedās dzīslas un seja piesarka tumšsarkana, bet es manīju, drīzāk gan nojautu, galvas mājienu, ka viņš manu domu ir sapratis.
Kad Harijs spieda mani pie zemes un mēģināja savilkt uz augšu svārkus, es pretojos, vairāk gan lai dabūtu roku uz dunča spala nekā lai nokratītu izvarotāju. Viņš man sāpigi iesita pa seju, lai palieku mierā. Mans vaigs dega, un acis asaroja, bet roka, paslēpta svārku ielocēs, žņaudza dunča spalu.
Es, skaļi elsodama, atlaidos uz muguras. Koncentrējos uz mērķi, cenšoties visu pārējo no prāta izdzēst. Jādur mugurā; attālums bija pārāk niecīgs, lai mēģinātu pārgriezt rīkli.
Netīri pirksti ieķērās man gurnos, pūloties tos paplest. Acu priekšā redzēju Ruperta strupo pirkstu duram Mērtegam ribās, un ausīs skanēja viņa balss: "Te, zeltenīt, zem apakšējām ribām, pie paša mugurkaula. Dur stipri, uz augšu nierēs, un viņš būs gar zemi."
Bija jau gandrīz īstais brīdis; Harija smakojošā elpa pretīgi silta skāra manu seju un pirksti taustījās gar manām kailajām kājām, bet pats viņš bija koncentrējies tikai uz vienu mērķi.
Paskaties labi, buciņ, kā tas darāms, viņš elsa, tava draugaļa vaidēdama prasīs vēl, iekams…
Ar strauju kustību apķēru ar kreiso roku izvarotāja kaklu, lai viņš nevarētu atrauties; augstu pacēlu roku ar nazi un dūru no visa spēka. Trieciena atsitiens aizvibrēja līdz plecam, un man gandrīz izkrita duncis no rokas. Harijs iesmilkstējās un sāka grozīties, lai tiktu projām. Akli biju mērķējusi pārāk augstu, un nazis bija noslīdējis gar ribu.
Tagad apstāties es vairs nevarēju. Par laimi, svārki bija uzrauti, tādēļ manas kājas bija brīvas. Ar tām cieši apviju nosvīdušā Harija gurnus, neļaujot viņam piecelties vēl dažas dārgas sekundes, kas man bija nepieciešamas, lai durtu otrreiz. Triecu dunci ar izmisuma spēku un šoreiz trāpīju īstajā vietā.
Rupertam izrādījās taisnība. Harijs noraustījās mīlas akta pretīgā parodijā, tad bez skaņas sabruka ļenganā kaudzē man virsū, asins strūkla no brūces mugurā pamazām apsīka.
Notikumi, kas risinājās uz zemes, vienu mirkli bija novērsuši Arnolda uzmanību, bet satracinātajam skotam, ko viņš turēja stobra galā, tas bija gana ilgs laiks. Tajā brīdī, kad biju tiktāl sakopojusi domas, lai izlocītos no mirušā Harija apakšas, Arnolds jau bija pievienojies savam biedram viņsaulē, rīkle bija akurāti pārgriezta no auss līdz ausij ar sgian dhu, ko Džeimijs nēsāja zeķē.
Džeimijs nometās ceļos man blakus un izvilka mani no liķa apakšas. Mēs abi drebējām nervu sasprindzinājuma un šoka dēļ un vairākas minūtes, nesakot ne vārda, gulējām apskāvušies. Vēl joprojām nespējot runāt, viņš mani piecēla un aiznesa projām no abiem miroņiem uz pļaviņu aiz apšu audzes.
Tur nolika mani zemē un neveikli noslīga man blakus, it kā kājas būtu atteikušās darboties. Es jutu aukstu atsvešinātību, it kā man cauri kauliem pūstu ziemas vējš, un pastiepu pēc viņa rokas. Džeimijs pacēla galvu, kas bija gulējusi uz ceļiem, seja šķita nogurusi, un viņš skatījās uz mani kā uz svešinieci. Kad uzliku rokas Džeimijam uz pleciem, viņš piekļāva mani cieši pie krūtīm, izdvešot kaut ko vidēju starp vaidu un šņukstu.