Tad mēs mīlējāmies mežonīgi, sasprindzinātā klusumā, neapvaldīti un jau pēc pāris mirkļiem beidzām, jo mūs dzina man neizprotama vajadzībā, bet es zināju, ka jāpakļaujas tai, vai arī mēs zudīsim viens otram uz mūžīgiem laikiem. Mēs to darījām ne jau mīlestības, bet nepieciešamības dēļ, it kā apzinātos: ja kāds no mums paliktu viens, to nebūtu iespējams izturēt. Vienīgi saplūšanā mēs varējām smelties spēku, jutekļu kairinājumā varējām noslīcināt atmiņas par nāvi un izvarošanas mēģinājumu.
Pēc tam mēs, cieši apskāvušies, saņurcīti, asinīm notriepušies un, par spīti saules siltumam, dreboši, gulējām zālē. Džeimijs kaut ko murmināja, balss skanēja tik klusi, ka uztvēru tikai vienu vārdu "piedod".
Nav tava vaina, es dudināju, glāstot viņa matus. Viss kārtībā, mums abiem nekas nekaiš. Jutos kā sapnī, it kā nekas ap mani nebūtu īsts, un neskaidri apjautu aizkavēta šoka simptomus.
- Es nerunāju par to, viņš iebilda. Ne par to. Tā bij mana vaina… Tik muļķīgi te ierasties un kārtīgi neapskatīties. Un ļaut tev… taču es nedomāju to. Es domāju… piedod, ka tikko tevi tā izmantoju. Paņemt tevi tā, tik drīz pēc… kā tāds dzīvnieks. Piedod, Klēra… nezinu, kas… nespēju turēties pretī, bet… Ak kungs, tu esi tā nosalusi, mo duinne, tavas rokas ir kā ledus. Nāc, es sasildīšu!
Ari šoks, es miglaini secināju. Savādi, ka dažiem cilvēkiem tas rada vajadzību runāt. Citi tikai klusēdami trīc. Kā es. Es piespiedu Džeimija muti sev pie pleca, lai apklusinātu.
- Viss kārtībā, es atkārtoju atkal un atkal. Viss kārtībā.
Pēkšņi mums pāri krita ēna un mēs abi salēcāmies. Tur stāvēja
Dūgals un, rokas uz krūtīm sakrustojis, nikni lūrēja uz mums. Tad pieklājīgi novērsa skatienu, kamēr es sasēju kleitas auklas, un, pieri saraucis, skatījās uz Džeimiju.
- Nu paklau, puis, papriecāties ar sievu ir makten labi, bet, ja mums visiem tevi jāgaida ilgāk par stundu, un tik ļoti aizrauties, ka nedzirdat mani nākam, tā tu, puis, kādu dienu iekulsies nepatikšanās. Kāds taču varēja nemanot pienākt no muguras un pielikt tev pie galvas pistoli…
Viņš aprāva savu tirādi un sāka skatīties, kā es histērijā vārtos pa zāli. Džeimijs, sarkans kā biete, paveda Dūgalu aiz apšu aizsega un klusā balsī visu paskaidroja. Es turpināju nevaldāmi ķiķināt, beidzot iebāzu mutē kabatlakatiņu, lai slāpētu troksni. Pēkšņā emociju izlādēšanās kopā ar Dūgala sacīto man acu priekšā nolika Džeimija seju, kāda tā bija tajā brīdī, un es nespēju rimties. Es smējos un kunkstēju, līdz sāka sāpēt sāni. Beidzot es apsēdos, slaucīju ar mutautu acis un redzēju, ka Dūgals ar Džeimiju stāv man blakus un abi ar vienādām sejas izteiksmēm nosodoši raugās manī. Džeimijs uzrāva mani kājās un, kaut joprojām žagojos un palaikam iespurcos, veda uz vietu, kur mūs gaidīja vīri ar zirgiem.
Izņemot ieilgušu tieksmi histēriski smieties par neko, likās, ka nekādas nepatīkamas sekas tikšanās ar dezertieriem nav atstājusi, taču es ļoti piesardzīgi allaž turējos nometnes tuvumā. Dūgals centās man iestāstīt, ka bandīti nemaz tik bieži Hailendas ceļos negadās tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tādu ceļinieku, ko būtu vērts aplaupīt, nav daudz, bet es pamanīju, ka, veicot ikdienišķus darbus, piemēram, ejot pēc malkas vai ūdens, meža trokšņi mani biedēja, un es steidzos atpakaļ, lai pēc iespējas ātrāk redzētu un dzirdētu Makenziju vīrus. Tāpat es atklāju, cik mierinoši, ja naktī tepat blakus skan krākšana, un zaudēju pēdējās kautrības paliekas par neuzkrītošo rosīšanos zem mūsu segām.
Vēl joprojām baidījos palikt viena, kad pēc dažām dienām pienāca laiks tikties ar Horoksu.
- Man jāpaliek? Es neticēju savām ausīm. Nē! Es došos tev līdzi.
- Tas nav iespējams, Džeimijs kārtējo reizi pacietīgi atkārtoja.
- Lielākā tiesa vīru ar Nedu, kā jau paredzēts, dosies uz Legkrimu ievākt nomu. Bet Dūgals ar dažiem vīriem pavadis mani uz tikšanos, ja nu Horokss būtu sadomājis kādu nelietību. Taču tu Legkrimas tuvumā rādīties nedrīksti; tur varētu būt Rendela rokaspuiši, un es nebrīnītos, ja viņš tevi nolaupītu. Turklāt man nav ne jausmas, kas tikšanās laikā var atgadīties. Nē, netālu no ceļa līkuma ir birztala tur daudz koku un zāles, ari ūdens tur ir. Tev būs ērti, līdz es ieradīšos tev pakaļ.
- Nē, es iespītējos. Iešu tev līdzi. Kaut kāds neizprotams lepnums liedza man atzīties, ka man bez viņa būs bail. Bet es labprāt pateicu, ka baidos par viņu.
- Tu pats teici, ka neviens nezina, kas var notikt tikšanās laikā, es atgādināju. Negribu te gaidīt un visu dienu satraukumā lauzīt galvu, vai ar tevi nav noticis kas slikts. Ļauj man iet tev līdzi, es lūdzos.
- Apsolu, ka tikšanās laikā es nerādīšos. Bet es negribu palikt te viena un visu dienu raizēties.
Džeimijs nepacietīgi nopūtās, bet vairs nestrīdējās. Taču, kad nonācām pie birztalas, viņš pieliecās, satvēra mana zirga pavadu, piespiežot to nogriezties no ceļa pļavā. Tad, noslīdējis no zirga, piesēja abus grožu pārus pie krūma. Neliekoties ne zinis par maniem skaļajiem iebildumiem, viņš pazuda aiz kokiem. Es spītīgi atteicos kāpt zemē. Viņš nevar piespiest mani palikt, es domāju.
Beidzot viņš iznāca uz ceļa. Pārējie jau bija aizjājuši krietnu gabalu uz priekšu, bet Džeimijs, paturējis prātā mūsu neseno piedzīvojumu klajumā, nebija ar mieru iet projām, iepriekš kārtīgi nepārbaudījis birztalu, metodiski pārmeklējot koku saaudzi un ar nūju izbakstot garo zāli. Atgriezies viņš atsēja zirgus un ielēca seglos.
- Tur ir droši, viņš sacīja. jāj uz birzi, Klēra, un paslēpieties abi ar zirgu. Tiklīdz viss būs nokārtots, es atjāšu pēc tevis. Nevaru pateikt, t ik ilgi tas būs, bet pirms saulrieta.
- Nē! Es te nepalikšu. Nespēju paciest domu, ka man būs jānīkst mežā, nezinot, kas notiek. Nesalīdzināmi labāk es būtu tur, kur man draud briesmas, nekā stundām ilgi drebināties, gaidot un lauzot galvu. Viena.
Džeimijs dega nepacietībā doties projām, tomēr savaldījās. Viņš uzlika roku man uz pleca.
- Vai tu nesolīji man klausīt? viņš jautāja, viegli mani sapurinot.
- Jā, bet… Grasījos teikt, ka solīju to tikai tāpēc, ka man nebija citas izejas, bet Džeimijs jau grieza mana zirga galvu uz biežņas pusi.
- Tas ir ļoti bīstami, Klēra, un es nepieļaušu, ka tev draud briesmas. Es būšu ļoti aizņemts un nejaudāšu vienlaikus kauties un aizstāvēt tevi, ja tik tālu nonāks. Redzot manu dumpīgo skatienu, viņš iebāza roku seglu somā un sāka pa to vandīties.
- Ko tu tur meklē?
- Virvi. Ja tu mani neklausīsi, tad piesiešu tevi pie koka, kamēr tieku atpakaļ.
- To tu nedarīsi!
- Darīšu gan! Bija skaidri redzams, ka viņš runā nopietni. Es negribīgi padevos un dusmīga pievilku grožus. Džeimijs, jau pagriezies, lai dotos projām, pieliecās, lai nobučotu mani uz vaiga.
- Uzmanies, Ārmaliet. Tev ir duncītis? Labi. Atgriezīšos, tiklīdz varēšu. Ak, vēl kas.
- Kas tad? es īgni noprasīju.
- Ja tu aiziesi no birztalas, iekams atnākšu tev pakaļ, tad es ar zobena siksnu noraušu ādu no tavas plikās pakaļas. Visu ceļu līdz Bārgrenenai iet kājām nav patīkami. Atceries, viņš man viegli ieknieba vaigā, tie nav tukši draudi. Un tā arī bija. Es lēnām jāju uz koku puduri; kad atskatījos, redzēju, kā Džeimijs aiztraucas, zemu pieliecies seglos, saplūdis ar zirgu, un aiz muguras viņam plandās pleda gali.