Zem kokiem bija vēsi; ieejot ēnā, mēs abi ar zirgu atvieglojumā uzelpojām. Bija viena no tām retajām dienām Skotijā, kad saule no balināta musllna krāsas debesim lej svelmi un pulksten astoņos rīta dūmaka jau ir iztvaikojusi. Birztalā jandalēja putni; ozolu audzītē kreisajā pusē zīlīšu bars meklēja barību, un netālu balsi locīja, manuprāt, stērste.
Vienmēr esmu bijusi dedzīga amatiere putnu vērotāja. Ja man jātup te, līdz manam valdonīgajam, pavēlnieciskajam, stūrgalvīgajam vīra kungam labpatiks izbeigt riskēt ar savu stulbo galvu, varu izmantot laiku, mēģinot vērot putnus.
Es sapinu zirgu un ļāvu tam savā vaļā plūkt lekno zāli birzs malā, zinādama, ka tālu tas neies. Dažas pēdas no kokiem zāle spēji izbeidzās, jo to nomāca uzbāzīgie virši.
Šajā laukumiņā, kur juku jukām auga skuju koku un ozolu atvases, bija ideāla vieta putnu vērošanai. Es klīdu starp kokiem, joprojām vārīdamās dusmās uz Džeimiju, bet pamazām, klausoties mušķērāja raksturīgajā čik un sila strazda skarbajā pļāpāšanā, sāku nomierināties.
Laucīte pēkšņi beidzās ne pārāk augstas kraujas malā. Izspraucos cauri jauno kociņu biežņai, un putnu dziesmas noslāpēja strauja ūdens čalas. Stāvēju pie mazas upītes no augstās kraujas robainajām klintīm lejup šļācās ūdenskritumi un, šļakatām šķīstot, satecēja brūni sidrabainās lāmās. Apsēdos uz krasta, pārkāru kājas pāri malai virs ūdens, priecādamās par sauli, kas sildīja man seju.
Man pār galvu aiztraucās vārna, kurai cieši sekoja pāris erickiņu. Prāvais, melnais ķermenis līku loču šaudījās pa gaisu, cenšoties izvairīties no sīkajiem "iznīcinātājiem". Es pasmaidīju, skatīdamās, kā mazie, niknuma pārņemtie vecāki trenkā lielo putnu, un prātoju, vai vārnas vispār, ja viņām ļauj darīt, kā grib, prot lidot taisnā līnijā. Šī, ja ieturētu taisnu līniju, nonāktu tieši…
Es sastingu.
Tik karsti biju strīdējusies ar Džeimiju, ka līdz šai minūtei man nebija pielēcis, ka beidzot, pati no sevis, ir izveidojusies situācija, kuru es veltīgi biju mēģinājusi noorganizēt jau divus mēnešus. Es biju viena. Zināju, kur atrodos.
Paskatījos pāri avotam, un spožajā rīta saulē, kas lauzās cauri sarkanajiem ošiem otrā krastā, man apžilba acis. Tātad tur bija austrumi, sirds sāka sisties straujāk. Austrumi bija tur, Legkrima man tieši aiz muguras. Legkrima bija četras jūdzes uz ziemeļiem no Fortviljamas. Un Fortviljama nav vairāk kā trīs jūdzes uz rietumiem no Kreignedana.
Tātad pirmo reizi kopš tikšanās ar Mērtegu es aptuveni zināju, kur atrodos ne vairāk kā septiņas jūdzes no tā nolādētā kalna un tā sasodītā akmeņu loka. Septiņas jūdzes varbūt no mājām. No Frenka.
Es devos atpakaļ uz birzi, bet pārdomāju. Pa ceļu iet es neuzdrīkstējos. Tik tuvu Fortviljamai un vairākiem maziem apkārtnes miestiem bija pārāk liels risks satikt kādu cilvēku. Ar zirgu pa strauta krauju jāt nebija iespējams. Faktiski es pat šaubījos, vai pa to var iet kājām; klints dažās vietās bija gluda siena, kas pazuda putojošajā straumē bez jebkāda stingrāka pamata kājām, izņemot izkaisītu akmeņu spices, kas slējās ārā no straujā ūdens.
Bet tā pilnīgi noteikti bija taisnākā taka, kas veda virzienā, kurā gribēju doties. Un es neuzdrīkstējos mest pārāk lielu līkumu; brikšņos varēja ļoti viegli apmaldīties, un tikpat labi mani varēja pārtvert Džeimijs vai Dūgals, kas atgrieztos no tikšanās.
Iedomājoties par Džeimiju, man pēkšņi sažņaudzās vēders. Ak Dievs, kā lai es to izdaru? Pamest viņu, ne ar vārdu nepaskaidrojot vai neatvainojoties? Pazust bez pēdām pēc visa tā, ko viņš manā labā ir darījis?
Ar šo domu es pēdīgi nolēmu atstāt zirgu. Tad viņš vismaz nodomās, ka neesmu viņu pametusi no laba prāta; viņš varētu pieļaut, ka mani saplosījuši meža zvēri piedūru roku duncim kabatā vai arī nolaupījuši ārpus likuma pasludinātie. Un, neatradis nekādas pēdas, viņš mani aizmirsīs un apprecēsies no jauna. Varbūt ar jauno Leigēru no Leohas pils.
Lai cik muļķīgi, bet es atklāju, ka, iedomājoties par Leigēru gultā ar Džeimiju, uztraucos tikpat stipri, kā domājot par viņa pamešanu. Nolādēju savu idiotismu, bet nespēju iedomāties Leigēras apaļo, mīlīgo seju pietvīkušu kvēlās ilgās un Džeimija lielās rokas iegrimstam viņas mēnesnīcas krāsas matos…
Piespiedu atvērt sakostos zobus un apņēmīgi noslaucīju no vaigiem asaras. Bezjēdzīgai spriedelēšanai man nebija ne laika, ne enerģijas. Man jāiet un tūlīt, kamēr tas iespējams. Varbūt šī ir labākā izdevība, kāda man vispār tiks dota. Cerams, ka Džeimijs mani aizmirsīs. Bet pagaidām man jāizmet viņš no prāta, citādi es nespēšu koncentrēties uz galveno, kas jau tāpat bija krietni sarežģīti.
Piesardzīgi virzījos lejup pa stāvo krastu, līdz sasniedzu ūdensmalu. Straumes čalošana noslāpēja augšā birztalā dziedošo putnu balsis. Iet bija grūti, taču te vismaz pietika vietas, lai pārvietotos pa pašu ūdensmalu. Krasts bija dubļains un akmeņu piebiris, bet tikt uz priekšu varēja. Redzēju, ka vēl tālāk man vajadzēs kāpt ūdenī un būs ļoti uzmanīgi jālec no viena akmens uz nākamo, balansējot virs palu ūdeņiem, līdz krasts atkal būs tik plats, lai es varētu tikt malā.
Es gāju līdz izmisumam gausi, rēķinādama, cik daudz laika man varētu būt. Džeimijs bija sacījis, ka atgriezīšoties tikai ap saulrietu. Līdz Legkrimai ir aptuveni trīs četras jūdzes, bet man nebija ne jausmas, kādi bija ceļi vai cik ilgi kārtosies lietas ar Horoksu. Ja viņš vispār ieradīsies. Bet gan jau būs, es strīdējos sev pretī. Tā bija solījis Hjū Manro; lai cik ērmīgs bija šis ķēmīgais radījums, Džeimijs acīmredzot uzskatīja viņu par uzticamu informācijas avotu.
Kāja man noslīdēja jau no pirmā akmens upē, un es iešļūcu ledusaukstā ūdenī līdz celim un samērcēju svārkus. Izrausos krastā, pacēlu svārkus, cik augstu varēju, un novilku gan kurpes, gan zeķes. Iebāzu tās maisā, ko izveidoja augšup saceltie brunči, un atkal kāpu uz akmens.
Turoties ar kāju pirkstiem, man izdevās virzīties pa akmeņiem uz priekšu un nepaslīdēt. Taču svārku vīstokļi neļāva saskatīt, kur likt nākamo soli, tāpēc šad tad es iekāpu ūdenī. Kājas sala, un, kad pēdas kļuva nejūtīgas, uz akmeņiem noturēties kļuva arvien grūtāk.
Par laimi, krasts atkal kļuva platāks, un es ar prieku iebridu siltajos, lipīgajos dubļos. īsi periodi ar puslīdz ērtu mīcīšanos pa dubļiem mijās ar krietni garākiem periodiem, kad vajadzēja bīstami lēkāt pa akmeņiem ledaini aukstajās krācēs, bet es ar atvieglojumu konstatēju, ka esmu pārāk nodarbināta, lai domātu par Džeimiju.
Pēc kāda laika man jau bija izstrādājusies shēma. Solis, noturēšanās, pastāvēšana, paskatīšanās apkārt, lai atrastu vietu nākamajam solim. Solis, noturēšanās, pastāvēšana un tā tālāk. Laikam biju kļuvusi pašpārliecināta vai tikai jutos nogurusi, jo nervozēju un aizlēcu garām mērķim. Kāja bezpalīdzīgi noslīdēja gar dūņām apauguša akmens sanu. Izmisīgi vicināju rokas, cenšoties tikt atkal atpakaļ uz iepriekšējā akmens, bet biju jau pārāk daudz sasvērusies, tālab zaudēju līdzsvaru un ar visiem svārkiem, apakšsvārkiem un dunci iegāzos ūdenī.
Un gāzos vēl tālāk. Kaut arī strauts visumā bija tikai pāris pēdu dziļš, retumis parādījās ūdens izskalotas bedres. Tajā vietā, kur zaudēju pamatu zem kājām, bija tādas bedres mala, un, kad es iegāzos ūdenī, grimu kā akmens.
Biju tik apstulbusi no šoka, ko sagādāja ledainais ūdens, kas spiedās man degunā un mutē, ka nespēju iekliegties. No kleitas ņiebura uzšāvās sudrabaini burbuļi un garām sejai traucās uz strauta virsmu. Kokvilna uzreiz piemirka, un aukstā ūdens tvēriens paralizēja man elpošanu.