Gandrīz tūlīt sāku spirināties, lai tiktu augšā, bet apģērba svars vilka mani uz leju. Drudžaini plosīju ņiebura auklas, bet nebija nekādu izredžu dabūt kaut ko nost, iekams esmu noslīkusi. Vairākas reizes mežonīgi un ļoti nepieklājīgi klusībā izteicu savas domas par šuvējām, sieviešu modi un garu svārku stulbumu, vienlaikus izmisīgi spārdījos, lai uzmācīgos lindrakus turētu pa gabalu no kājām.
Ūdens bija kristāldzidrs. Mani pirksti noslīdēja pa klints virsmu, izduroties cauri tumšām, glumām ūdenslēcu un aļģu šķieznām. "Slapjš kā ūdenszāles," Džeimijs bija teicis par manu…
Šī doma izrāva mani no panikas. Pēkšņi es aptvēru, ka velti sevi nogurdinu, cenšoties uzspārdīties līdz virsmai. Bedre nevarēja būt dziļāka par astoņām vai deviņām pēdām; vajadzēja atslābināties, nolaisties dibenā, atsperties ar kājām un uzšauties augšā. Ja paveiksies, mana galva iznirs virspusē un būs iespēja ievilkt gaisu, pat ja es vēlreiz noietu dibenā, es varētu tā lēkāt, līdz tiktu tuvāk malai, kur kārtīgi pieķertos pie klints.
Laišanās zemē bija mokoši lēna. Tā kā es vairs necentos tikt augšā, svārki man apkārt piepūtās kā baloni un peldēja acu priekšā. Es pasitu tos tālāk; jāatbrīvo seja. Plaušas jau gandrīz plīsa un acu priekšā griezās tumši plankumi, kad kājas atdūrās pret gludo bedres dibenu. Ļāvu ceļiem viegli ieliekties, spiedu svārkus sev klāt un tad ar visu spēku lēcu uz augšu.
Izdevās, bet tikai par mata tiesu. Seja parādījās virs ūdens pašā lēciena augstākajā punktā, un man pietika laika tikai pavisam īsiem, dzīvību glābjošiem malkiem, kad ūdens jau atkal sakļāvās virs manis. Bet ar to pietika. Es zināju, ka varu to atkārtot. Piespiedu rokas pie sāniem, lai izveidotu plūdlīnijas formas ķermeni un celšanās augšup notiktu straujāk. Vēlreiz, Bičema, es sevi iedrošināju. Saliec ceļus, sasprindzinies, lec!
Es uzšāvos augšā, rokas virs galvas izstiepusi. Kad pēdējo reizi izniru no ūdens, biju redzējusi pazibam kaut ko sarkanu; virs strauta noteikti liecās pīlādža zars. Varbūt varēšu pie tā pieķerties.
Kad mana seja iznira no ūdens, kaut kas saķēra manu pastiepto roku. Kaut kas stingrs, silts un mierinoši stabils. Roka.
Klepodama un sprauslādama es alkaini taustījos ar brīvo roku, pārāk priecīga par glābiņu, lai nožēlotu, ka mans bēgšanas mēģinājums ir pārtraukts. Priecīga, vismaz līdz brīdim, kad, atbīdījusi matus no acīm, ieskatījos gaļīgajā, dedzīgajā jaunā lankašīrieša kaprāļa Hokinsa sejā.
21 Mauvais Quart d'Heure [3]cits pēc cita
Ar diviem pirkstiem nocēlu sev no piedurknes vēl mitru ūdenszāles stiebru un noliku rakstāmgalda preses pašā vidū. Tad, redzēdama turpat pa rokai tintnīcu, es paņēmu
ūdenszāli, iemērcu tintē un uzgleznoju ar to interesantus rakstus uz biezā dzēšampapīra. Arvien vairāk aizraudamās, es pabeidzu savu šedevru ar rupju vārdu, rūpīgi apkaisīju ar smiltīm un tad atbalstīju pret mazo atvilktnīšu rindu.
Atkāpos, lai papriecātos par kopskatu, tad pavēros apkārt, vai neatradīšu vēl citas iespējas, kā aizgainīt domas par kapteiņa Rendela nenovēršamo ierašanos.
Nav slikti kapteiņa personiskajam kabinetam, es novērtēju, laižot skatienu pāri gleznām pie sienām, sudraba rakstāmpiederumiem un biezajam paklājam uz grīdas. Atkal uzkāpu uz paklāja, lai ūdens, kas pilēja no manām drēbēm, neietu zudībā. Kamēr atjājām līdz Fortviljamai, virsdrēbes bija krietni pažuvušas, bet apakšsvārku apakšējās kārtas vēl varēja izgriezt.
Ieskatījos nelielā skapītī aiz rakstāmgalda un atradu tur kapteiņa otru parūku, kārtīgi novietotu uz viena no diviem dzelzs statīviem; tiem priekšā, glīti sakārtoti, atradās sudrabā kalti matu kopšanas piederumi spogulis, sukas bez rokturiem un bruņurupuča čaulas ķemmes.
Parūku ar visu statīvu noliku uz rakstāmgalda, viegli apbārstīju ar smiltīm, kas bija atlikušas trauciņā, un tad aiznesu atpakaļ uz skapīti.
Kad ienāca kapteinis, es sēdēju pie rakstāmgalda ar ķemmi rokā un pētīju spogulī savu atspulgu. Viņš uzmeta man skatienu, kas ietvēra gan manu nekārtīgo ārieni, gan izrakņāto skapīti, gan saķēpātās dzēšlapas.
Aci nepamirkšķinājis, viņš pievilka krēslu pie galda man pretī un laiski izlaidās tajā, vienu zābakoto kāju atspiedis pret otras ceļgalu. Smalkajā, aristokrātiskajā rokā šūpojās jājampātaga. Vēroju no melniem un koši sarkaniem pavedieniem pīto galu, kas lēnām vēzējās virs paklāja.
- Šai domai ir savas pievilcīgās puses, kapteinis pārtrauca klusumu, ievērojis, kā manas acis seko pātagas kustībai. Bet, ja jūs dotu man nedaudz laika, es, iespējams, izdomātu kaut ko labāku.
- Par to es nešaubos, atteicu, atbīdīdama no acīm biezu matu šķipsnu. Bet sievietes pērt nav atļauts, vai ne?
- Vienīgi zināmos apstākļos, viņš pieklājīgi apstiprināja. Un jūsu situācija šiem apstākļiem neatbilst pagaidām. Taču pēršana notiek publiski. Domāju, ka pirms tam mēs varētu iepazīties tuvāk, privāti. Rendels pastiepa roku uz bufetes pusi, kur stāvēja karafe.
Klusēdami mēs malkojām sarkanvīnu un pāri glāzes malai pētījām viens otru.
- Aizmirsu apsveikt jūs ar laulībām, viņš pēkšņi ierunājās. Atvainojiet.
- Tas nekas, es augstsirdīgi piedevu šo pieklājības normu pārkāpumu. Mana vīra ģimene noteikti būs jums ļoti pateicīga par man izrādīto viesmīlību.
- O, es gan nebūtu par to tik pārliecināts. Kapteiņa sejā parādījās pievilcīgs smaids. Bet es nemaz nedomāju viņiem ziņot, ka esat te.
- Kāpēc jūs domājat, ka viņi to nezina? es jautāju, bet sajutu vēderā savādu tukšumu par spīti tam, ka iepriekš biju nolēmusi izturēties droši. Pametu ašu skatienu uz logu, bet tas atradās ēkas nepareizajā pusē. Sauli nevarēja redzēt, taču gaisma likās dzeltena; varbūt ir jau pusdienlaiks? Cik ilgi vēl, līdz Džeimijs atradīs manu pamesto zirgu? Un cik daudz laika vajadzēs, līdz viņš pa manām pēdām nonāks līdz strautam un tās uzreiz pazaudēs? Pazušanai bez pēdām ir savi trūkumi. Patiesībā, ja vien Rendels nenolems sūtīt Dūgalam ziņu, skotiem nav itin nekādu iespēju noskaidrot, kur esmu palikusi.
- ja viņi zinātu, kapteinis atbildēja, savelkot uz augšu eleganto uzaci, viņi jau klauvētos pie durvīm. Ņemot vērā, kādos vārdos Dūgals Makenzijs mani nokristīja pēdējā tikšanās reizē, stipri šaubos, vai viņš mani uzskatītu par piemērotu pavadoni savai radiniecei. Un jūs, šķiet, Makenziju klanam esat tik nozīmīga persona, ka viņi labāk uzņem jūs savā vidū kā vienu no savējiem nekā atdod man. Grūti iedomāties, ka viņi ļautu jums ilgstoši nīkt šādos ārkārtīgi nepatīkamos apstākļos.
Rendels nosodoši mani noskatīja, ievērojot katru sīkumu manā slapjajā apģērbā, sajauktajos matos un nesakoptajā ārienē.
- Sasodīts, kaut es saprastu, kādam nolūkam jūs esat viņiem vajadzīga, viņš nosūkstījās. Bet, ja jau esat viņiem tik vērtīga, tad kāda joda pēc viņi ļauj jums vienai pašai klejot pa laukiem. Manuprāt, pat barbari par savām sievietēm rūpējas labāk. Pēkšņi kapteiņa acis iedzirkstljās. Varbūt jūs pati esat nolēmusi no viņiem aizbēgt? Šī jaunā ideja kapteini ieintriģēja, un viņš ērtāk atspiedās pret krēsla atzveltni.
- Vai kāzu nakts jums sagādāja lielākas mocības, nekā gaidijāt? viņš apjautājās. Jāatzīstas, ka biju mazliet izbrīnīts, uzzinot, ka jūs izvēlējāties labāk likties gultā ar vienu no šiem matainajiem, puskailajiem mežoņiem nekā turpināt diskusijas ar mani. Tas liecina par ārkārtīgi stipru pienākuma apziņu, kundze, un man jāapsveic jūsu darbadevējs, lai kas viņš arī būtu, par spēju tādu iedvest. Bet… Rendels vēl tālāk atliecās krēslā, balansēdams uz ceļgala vīna glāzi, baidos, ka man joprojām jāuzstāj, lai jūs nosaucat tā cilvēka vārdu, kura labā strādājat. Ja jūs patiešām šķīrāties no Makenzijiem, visticamāk, esat franču aģente. Bet kā labā jūs spiegojat?