Viņš manī cieši raudzījās kā čūska, kas cer nohipnotizēt putniņu. Tagad biju jau izdzērusi pietiekami daudz vīna, lai piepildītu tukšumu sevī, un skatienu nenovērsu.
- 0, es izmeklēti pieklājīgi viņam atbildēju, vai tiešām arī es tieku iesaistīta šajā sarunā? Man likās, ka jums labi sokas vienam. Lūdzams, turpiniet.
Vīrieša glīto lūpu līnija kļuva plānāka, dziļā rieva mutes kaktiņā iegrauzās dziļāk, bet teikt viņš neko neteica. Nolicis glāzi, viņš piecēlās, noņēma parūku un piegāja pie skapīša, kur uzlika to uz tukšā statīva. Redzēju, ka viņš uz mirkli sastingst, ieraugot, ka otru parūku izraibina tumši smilšu graudi, bet sejas izteiksme neko daudz nemainījās.
Tagad, kad parūka bija noņemta, varēja manīt, ka viņam ir tumši, biezi, smalki un mirdzoši mati. Tie likās arī nepatīkami pazīstami, lai arī šie sniedzās līdz pleciem un pakausī bija sasieti ar zilu zīda lenti. Rendels atraisīja lenti, paņēma no galda ķemmi, sakārtoja parūkas pieplacinātos matus un tad rūpīgi atkal sasēja. Es izpalīdzīgi pacēlu uz augšu spoguli, lai viņš var novērtēt rezultātu. Rendels teatrāli paņēma no manis spoguli, nolika to vietā un skapja durvis aizvēra tik stipri, ka varētu teikt aizsita.
Nezinu, vai viņš kavējās ar nolūku, lai mani nervozētu tādā gadījumā mērķis tika sasniegts -, vai tikai tāpēc, ka nespēja izdomāt, kā rīkoties turpmāk.
Sasprindzinājumu nedaudz mazināja raitnieka ienākšana, viņš ienesa paplāti ar tēju. Joprojām klusējot, Rendels ielēja tēju un tasi piedāvāja ari man. Mēs atkal dzērām.
- Nesakiet neko, es beidzot vērsos pie kabineta saimnieka. Ļaujiet man minēt. Jūs esat izdomājis jaunu pierunāšanas metodi spīdzināšana ar urīnpūsli. Jūs cienāsiet mani ar dzērieniem, līdz es apsolīšu pastāstit jebko, lai tikai varētu pavadīt piecas minūtes kopā ar naktspodu.
Rendelu mani vārdi tā izbrīnīja, ka viņš pat iesmējās. Seja uzreiz stipri mainījās, un man nebija grūti saprast, kāpēc rakstāmgalda kreisajā apakšējā atvilktnē atradās tāds lērums iesmaržotu aploksnīšu, kas aprakstītas ar sieviešu roku. Pieļāvis, ka "fasāde ieplaisā", kapteinis necentās apspiest smieklus. Izsmējies viņš atkal skatījās uz mani, bet lūpās kavējās viegls smaidiņš.
- Lai kas jūs, kundze, būtu, ar jums ir interesanti, viņš atsāka sarunu. Tad parāva zvana auklu, kas karājās pie durvīm, un, kad atkal parādījās raitnieks, lika mani aizvest uz labierīcībām.
- Tikai, Tomson, pacenties pa ceļam mūsu viešņu nepazaudēt, viņš pieteica, atvērdams man durvis un izsmējīgi paklanīdamies.
Atejā, vājuma uzveikta, atspiedos pret durvīm. Tas, ka tiku prom no Rendela, sagādāja man kaut arī īslaicīgu, tomēr atvieglojumu. Man vairākkārt bija dota izdevība novērtēt Rendela patieso raksturu, balstoties gan uz dzirdētajiem nostāstiem, gan personisko pieredzi. Bet cauri spožajai, nežēlīgajai virskārtai pastāvīgi lauzās šie nolādētie uzzibsnījumi, kas atgādināja Frenku. Nevajadzēja viņu smīdināt, es nodomāju.
Es apsēdos, vajadzība atrisināt pašreizējo problēmu prasīja visu manu uzmanību, tāpēc smirdoņu īpaši nejutu. Bēgšana diez vai izdotos. Pat ja neņemtu vērā modro Tomsonu, Rendela kabinets bija ēkā, kas savukārt atradās pa vidu vairākām citām celtnēm. Lai arī forts nebija nekas vairāk kā akmens mūris, tomēr tas bija desmit pēdas augsts un divviru vārti tika apsargāti.
Apsvēru iespēju notēlot, ka man kļuvis slikti, un palikt pašreizējā patvērumā, bet tad es šo domu noraidīju un ne jau tikai netīkamās apkārtnes dēļ. Rūgtā patiesība bija tāda, ka novilcināšanas taktikai lielas jēgas nebija, tā derētu, ja man būtu ceribas kaut ko sagaidīt, bet uz to es cerēt nevarēju. Neviens nezināja, kur es atrodos, un Rendelam ne prātā nenāca kādam to stāstīt. Es piederēšu viņam, cik ilgi vien viņam labpatiksies ar mani izklaidēties. Vēlreiz izjutu nožēlu, ka esmu viņu sasmīdinājusi. Sadists ar humora izjūtu ir īpaši bīstams tips.
Izmisīgi rakņājoties atmiņā, varbūt atcerēšos kaut ko noderīgu par kapteini, es uzdūros kādam vārdam. Tas bija neskaidri sadzirdēts un pavirši prātā noglabāts, taču es cerēju, ka atceros pareizi. Šis bija nožēlojami sīks trumpis, kuru es varētu izspēlēt, taču vienīgais, kāds man vispār bija. Es dziļi ievilku plaušās gaisu, steidzīgi izpūtu un pametu savu patvērumu.
Atgriezusies kabinetā, es iebēru tējā cukuru un sāku rūpīgi to maisīt. Kaut arī stiepu šo procesu, cik gari spēju, tomēr pēdīgi es biju spiesta paskatīties uz Rendelu. Viņš sēdēja, atzvēlies savā iecienītajā pozā, tasīte eleganti pacelta kaut kur gaisā, lai labāk varētu paturēt mani acīs.
Un tagad? es ierunājos pirmā. Jums nav jāraizējas, ka sabojāsiet man ēstgribu, jo es neesmu izsalkusi. Ko esat nodomājis ar mani darīt?
Kapteinis pasmaidīja un uzmanīgi nodzēra malciņu gandrīz verdošās tējas un tikai tad atbildēja:
- Neko.
- Tiešām? Izbrīnā savilku uzacis. Iztēle jūs pievīlusi, vai ne?
- Es nesteigtos izteikt tādus spriedumus, viņš, kā parasti, pieklājīgi atbildēja. Bet skatiens atkal slidēja pār manu augumu, ne tuvu ne pieklājīgi.
- Nē. Acis kavējās pie mana ņiebura malas, kur aizspraustais lakats atklāja krūšu augšējo daļu. Lai cik ļoti es vēlētos sniegt jums ārkārtīgi nepieciešamo labas uzvedības stundu, diemžēl šis prieks būs jāatliek uz nenoteiktu laiku. Reizē ar nākamo pastu sūtīšu jūs uz Edinburgu. Un es nudien negribētu, ka jūs tur ierodaties ar kādu ārēju bojājumu; mani darbadevēji varētu uzskatīt to par nevērību no manas puses.
- Uz Edinburgu? nespēju slēpt izbrīnu.
- Jā. Būsiet taču dzirdējusi par Tolbūtu, vai ne?
Biju gan. Viens no sava laika zināmākajiem un briesmīgākajiem cietumiem, izslavēts ar netīrību, augsto noziedzības līmeni, slimību izplatību un tumsu. Daudzi ieslodzītie nomira, tiesu pat nesagaidījuši. Es skaļi noriju siekalas, lai dabūtu zemē rūgto žulti, kas bija sakāpusi kaklā un sajaukusies ar saldo tēju.
Rendels, apmierināts ar sevi, maziem malciņiem dzēra tēju.
- Tur jūs jutīsieties mājīgi. Kā nekā jums patīk mitrums un netīrība. Viņš uzmeta nicīgu skatienu manai piemirkušajai apakšsvārku malai, kas karājās ārā no kleitas apakšas. Pēc Leohas pils jūs tur būsiet kā mājās.
Mani māca šaubas, vai Tolbūta virtuve varētu sacensties ar to, ko baudīju pie Kolama galda. Un, ja atlika malā vispārējos jautājumus par ērtībām, es nevarēju nedrīkstēju pieļaut, ka Rendels aizsūta mani uz Edinburgu. Ja mani ieslodzīs Tolbūtā, es nemūžam vairs netikšu pie akmeņu loka.
Bija pienācis laiks izspēlēt manu kārti. Tagad vai nekad. Es pacēlu savu tasīti.
- Kā vēlaties, es mierīgi noteicu. Un ko, jūsuprāt, par to teiks Sendringemas hercogs?
Karstā tēja izšļakstījās zamšādas klēpī, un Rendels vairākkārt izdvesa mani ļoti iepriecinošas skaņas.
- Ak vai! Es pārmetoši noklakšķināju mēli.
Kapteinis, raidīdams man niknu skatienu, savaldījās. Tasīte gulēja uz sāniem, brūnais šķidrums sūcās gaišzaļajā paklājā, bet viņš pat nepakustējās, lai parautu zvana auklu. Tikai kakla vienā pusē raustījās sīks muskulītis.
Biju jau atradusi rakstāmgalda kreisās puses augšējā atvilktnē kaudzi iecietinātu mutautu kopā ar emaljētu šņaucamtabakas dozīti. l/ņēmu vienu kabatlakatiņu un sniedzu kapteinim.