***
Viņziem kādā mēnesnīcas pārbagātā naktī vaktēju zaķus savā jaunajā ābeļdārzā. Vaktēju, vaktēju, līdz pretējā kalnā ieraugu lapsu. Mēģinu noteikt attālumu - būs krietni 200 soļi... Uztaisu jau minēto pīkstienu. Nekā - šī nenāk vis uz mani, bet ietek ezermalas krūmos. Vēlreiz pīkstiens, un nu jau nīgri nosmīnu pats par sevi, visvairāk par to, ka vēl tagad, vecs vīrs būdams, ticu burlaku pasakām par pīkstienu spēku. Pēc laiciņa lapsa, gan jau no otras puses, taisnā ceļā tomēr "pēc peles" atnāca... Vai tieši tāds bija viņas nolūks un vai tiešām iedarbojās mana pīkstēšana, nepaspēju pajautat, jo vajadzēja lapsādu...
Āpsi maisā!?
Stāmerienā man kaimiņos dzīvoja skolotājs un kulturāls mednieks Dzidris Makstenieks, kurš stundām ilgi varēja aplam aizrautīgi stāstīt par paša piedzīvojumiem pīļu un āpšu medībās. Es savukārt - vērīgs klausītājs, jo, lai gan par pīlēm tajos gados man jau šis un tas ir skaidrs, dzīvu āpsi vēl pat redzējis neesmu. Dzidris, piemērotu auditoriju atradis, visos sīkumos vēl un vēl klārē par šo zvēru dzīvesveidu, medību knifiem un beidzot arī apsola man garšīgu maltīti no āpša kotletēm, protams, ja es būšot akurāti pildījis mācību programmā apgūto.
Vasarā Zeltalejas sādžas mežā atrodu āpša alas. Tuvējā eglē uztaisu kārtīgu sēdekli un gaidu rudeni.
Augusta beigās mans "gaidītais" aktīvi tīra alu: lūk, sadzinis veselu vezumu svaigu smilšu alas priekšā. Nu arī man laiks pielietot praksē kaimiņa teorētisko programmu, kuras saturā ir diezgan kutelīgi punkti. Proti, āpsis, kā jau alu dzīvnieks, esot pusakls, toties dzirde un oža šim ekstrāklases. Saulei rietot, viņš nākšot no alas ārā un došoties pa iemīto taciņu nakts medībās. Iznāciens no alas iedalāms trīs posmos. Pirmajā gājienā no alas mutes parādīšoties tikai deguntiņš - apošņāt alas tuvāko apkārtni. Tad - atpakaļ alā uz vairākām minūtēm. Šīs ostīšanas laikā medniekam kategoriski aizliegts pat pirkstiņu kustināt!
Pēc dažām mokoši garām minūtēm no alas parādīšoties jau āpša galva.vai ķermeņa priekšpuse, tad atkal - alā iekšā, un atkal medniekam bez panikas jāgaida. Trešajā tūrē āpsis diezgan strauji metīšoties no alas ārā, brīdi paošņāšoties un teciņus prom. Nešaut pie alas, bet ļaut āpsim aiziet vismaz 15–20 soļus tālāk. Ja šis nekrītot uz vietas un ievainots sasniedzot alu - trofeja beigta un pagalam...
Motociklu atstāju mežmalā un dikti laicīgi uzrāpjos eglē. Stobros - lādiņi ar "četrām nullēm". Tas Dzidris - elles vīrs! Mans āpsis precīzi bez novirzēm izpilda visas trīs iznāciena tūres! Toties es esmu bijis slikts skolnieks - āpsis vēl ir pie alas, bet es mēģinu pagriezties šaušanas virzienā. Liekas, pavisam nedzirdami iečaukstas mans lietusmētelis, bet ar to gana svītrdeguņa dzirdes lokatoriem - āpsis zibenīgi" alā iekšā!
Stāstu to manam medību skolotājam, un Dzidris man pelnīti ieliek divnieku par šo pirmo "āpšu stundu" un piekodina vismaz nedēļu tur nerādīties, lai "šitam makānam iziet no galvas visi briesmu signāli"...
Pēc vairākām dienām sāku no jauna. Šoreiz visas trīs tūres mēs abi ar āpsi izpildām teicami. Attālums uz taciņas tiek ievērots, pietiek ar vienu šāvienu. Āpsis motocikla kulbā, drāžu pie kaimiņa, kurš meistarīgi izoperē smirdošo dziedzeri, kam pateicoties laikam arī radusies paruna: "Smird kā āpsis". Nodīrājam, atdalām taukus, kuru, manuprāt, šādam samērā nelielam dzīvnieciņam ir krietni daudz. Taču laikam jau tas nemaz nenāk par sliktu ne āpsim, ne cilvēkiem, jo dzirdēts taču, ka āpša tauki it veiksmīgi tiek lietoti medicīnā. Ādiņa ir ļoti smuka, tikai apmatojums rets. Gaļai smakas nav, tādēļ, Dzidra pārliecināts, paņemu vienu gabalu uz mājām.
Virtuvē notiek asa vārdu pārmaiņa ar manu personīgo pavāru, līdz beidzot smaržīgas kotletes tomēr tiek celtas galdā, pie kura šoreiz sēžos viens pats. Nudien, ja nezinātu, noteikti nokrustītu par cūkgaļas kotletēm! Radiņi, nāciet mieloties! Tomēr manam aicinājumam neviens neklausa, vienīgi mana medību kucīte Juta izrāda vēlmi piebiedroties. Laipni piedāvāju šai kotleti. Juta paņem kulinārijas brīnumu zobos un skrien pie durvīm. Zili brīnumi! Mana lielā rīma šoreiz brāķē tādu delikatesi! Izlaižu suni pagalmā, bet pats eju skatīt, kas būs tālāk. Juta noliek nesamo zemē, ar purniņu izrok bedrīti smiltīs, ievieto tur kotleti un fiksi uzraus smiltis virsū?! Hmm, suns ožas ziņā tomēr ir klasi augstāks par cilvēku, un laikam ne velti tautā saka: "Cilvēks jau nav cūka - apēd visu!" Tā, lūk, sākās un itin ātri beidzās manas vakariņas: tak labi, ka pirms suņa vienu kotleti paguvu notiesāt - kopš tās reizes lepni varu teikt: "Āpša kotleti esmu ēdis!"
Dīrājot šo manu pirmo āpsi, Dzidris man teica: "Par šo darbiņu tev var ielikt četrinieku, bet piecnieku saņemsi tad, kad noķersi dzīvu āpsi maisā". Tomēr, kaut apgūstu mācībkursu arī par šo tēmu, Gulbenes laikā to nepaspēju īstenot.
***
Un tomēr - nevaru un nevaru izmest no galvas šo neparasto darbiņu - dabūt dzīvu āpsi maisā. Zinu, ka Dzidris nav muldoņa, tātad viņš to darījis. Es? Viens skaidrs - ar tādu baltu plankumu mednieka praksē dzīvot nedrīkst!
Tādēļ jau Krāslavas mežos sameklēju piemērotas āpšu alas un stājos pie ieceres īstenošanas. Ir rudens, bet rudenī āpsim jāuzkrāj lielas tauku rezeives ziemas miegam, tāpēc viņš intensīvi katru nakti barojas, veicot ievērojamus attālumus, bet katru rītu obligāti atgriežas alā. Atgriešanās laiks nav tik strikti noteikts kā alas atstāšana vakarpusē, bet apmēram to var prognozēt notiekam tai stundā, kad svīst, rīta gaisma.
Tā prātojot un atsaucot atmiņā āpšu tikumus, šim nolūkam sagatavoju maisu. Ņemu pēc iespējas garāku graudu kuli, kuras augšējā malā visriņķī izgriežu daudzus caurumiņus, kam cauri izveru šņori. Tas tādēļ, lai, maisu pieturot, vaļējo galu var ātri aizvilkt ciet.